Darbinieku trūkums sociālajā jomā tuvojas kritiskam līmenim

Šobrīd sociālās aprūpes jomā dažviet jau kritiski trūkst sociālo aprūpētāju. Biedrībā “Latvijas Samariešu apvienība” vēsta, ka ir pat tuvu tam, lai teiktu, ka ir ārkārtas situācija. Tikmēr valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālē “Mēmele” situācija nav tik slikta, taču arī tur ir brīvas vakances. 

Antra Ritere kā sociālā aprūpētāja strādā jau 23 gadus. Visu šo laiku viņa ir veltījusi tieši valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālei “Mēmele”. Viņa katru dienu no rīta līdz pusčetriem pēcpusdienā rūpējas par centra iemītniekiem. Antru motivējot atalgojums, darbs ar cilvēkiem un, kā arī viņa atklāti stāsta, šajā apvidū nav daudz citu darba iespēju. Taču strādāt sociālās aprūpes jomā neesot viegli. 

“Šeit ir iemītnieki, kas ir ar smagiem garīgā rakstura traucējumiem. Darbs šeit ir smags un atbildīgs. Ir jābūt elastīgiem, ir jāspēj pielāgoties un meklēt risinājumu, sniegt atbalstu. Tā kā tas ir sava veida izaicinājums,” pauž Antra Ritere.

“Mēmelē”, kas ir valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāle, vēl pirms 2 gadiem trūka 10 darbinieku. Šobrīd nepieciešami vēl divi.

Laimonis Klimovičs, valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāles “Mēmele” vadītājs: “24 stundu maiņa nozīmē vairāk brīvo laiku, mazāk vajag braukt uz darba vietu. Ja, piemēram, brauc uz 12 stundu maiņu, jābrauc 15 reizes mēnesī. Ja ir 24 stundu maiņa, tad iznāk 10, 11 reizes.”

Līdz ar to notiek nopietna darba grafiku plānošana, jo ne visiem darbiniekiem ir autovadītāja apliecība. Tāpēc maiņas organizē tā, lai no vienas pilsētas ar vienu automašīnu varētu atbraukt vairāki cilvēki. Nevalstiskajā organizācijā “Latvijas Samariešu apvienība” norāda, ka darbinieku trūkums sociālajā aprūpē ir aktuāla problēma visā pasaulē, un Latvija šobrīd ir tuvu kritiskai robežai.

“Mēs esam tuvu tam, lai teiktu, ka mums ir ārkārtas situācija aprūpē, mums ir aprūpes centri vai aprūpes mājās, dienesti, kur šo aprūpētāju jau šobrīd kritiski trūkst,” atzīst Andris Bērziņš, biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” vadītājs.

Taču valsts sociālās aprūpes centros situācija ar darbinieku trūkumu nav tik slikta. Tā kā tie ir tiešās valsts pārvaldes iestāžu sastāvā, sociālajiem aprūpētājiem ir salīdzinoši konkurētspējīgs atalgojums.

Aldis Dūdiņš, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors: “Mēs, ministrijas darbinieki ar valsts sociālās aprūpes centru darbiniekiem zināmā mērā esam kopā vienā kategorijā. Mums atalgojumu nosaka Valsts kancelejas un Finanšu ministrijas vienotā atalgojuma skala.”

Savukārt Latvijas Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš norāda, ka galvenā problēma darbinieku trūkumam ir tieši zemais atalgojums, un tas ir steidzami jārisina: “Mēs pat netuvojamies, mēs drīzāk pat attālināmies no Eiropas vidējās pieņemtās labās prakses, kas nosaka, ka aprūpētāja darba samaksai būtu jābūt 80% no vidējās darba samaksas valstī.”

Labklājības ministrija ir sagatavojusi un valdība jau ir apstiprinājusi plānu ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu attīstībai. Viens no tajā paredzētajiem punktiem ir arī valsts budžeta dotāciju piešķiršana. Tomēr nav skaidrs, kad plānu īstenos, jo valdības prioritāšu ir daudz.

Darbinieku trūkuma dēļ sociālās aprūpes jomā Latvijā ir visaugstākais rādītājs Eiropā cilvēkiem, kas vecumā virs 40 gadiem sniedz neformālu aprūpi saviem tuviniekiem.