Gulbenē mīt kāds īpašs kultūras stāsts — Senioru teātris, kas pašlaik ir vienīgais šāda veida teātris visā Latvijā. Tas apvieno cilvēkus, kuriem skatuve ir ne tikai hobijs, bet arī iespēja pierādīt, ka radošais gars un dzīves enerģija nepakļaujas vecumam. No šā gada kolektīvs oficiāli ieguvis teātra statusu, un jau paspējis apliecināt savu profesionalitāti: pirmajā skatē iegūta augstākā – pirmā pakāpe.
Senioru teātra režisore Sarmīte Zdanovska norāda: “Senioru teātris darbojas pirmo pilno sezonu. Sanācām kopā pērnā gada rudenī, bet pati ideja radās jau vasarā. Jo kas tad mums ir novadā aktīvākā iedzīvotāju daļa? Protams, ka seniori! Kāpēc gan lai Latvijā nebūtu viens senioru teātris? Sākumā tas bija tāds izaicinājums uzsaukt šo ideju, bet sanāca ļoti labi, talantīgi seniori, kuri ir gatavi darboties. Šobrīd mēs esam 16 aktieri!”
Gulbenes Senioru teātra trupa mēģinājumā.
Lai gan teātra nosaukums vēl top, kolektīvam jau no paša sākuma bija skaidrs — svarīgākais ir izlemt, kādu izrādi spēlēt. Tas izrādījās izaicinošs jautājums, jo repertuārā praktiski nav materiāla, kas būtu paredzēts tieši senioru aktieriem.
“Protams, ka es jau biju pirms tam padomājusi par to, kas tas varētu būt. Radās ideja, kas varētu seniorus vienot līdzīgā vecuma kategorijā – skolas salidojums! Sākumā viņi skeptiski uz to skatījās, jo viņiem bija jāsaprot, kas es vispār esmu, ko no viņiem gribu. Bet mēs izdomājām spēlēt senioru pašu atmiņu stāstus. Izrunājām, kā viņiem ir gājis skolā, kādas situācijas ir bijušas. Jo tie bija tālie gadi – 1965. gads. Pēc šiem stāstiem mana kolēģe, Jaungulbenes tautas nama vadītāja Laura Jermacāne dramatizēja šos stāstus un izveidoja kopīgu stāstu,” tā senioru amatierteātra režisore.
Vecākajam aktierim teātrī ir 85 gadi, bet vidējais vecums kolektīvā sasniedz 75. Un, kas vēl – Gulbenes Senioru teātris jau ir spēlējis viesizrādes dažādās Latvijas pilsētās. Jau nospēlētas septiņas izrādes, un interese par kolektīvu tikai pieaug. Sarmīte Zdanovska atzīst, ka strādāt ar senioriem ir kolosāli, jo viņi ir ļoti organizēti, precīzi, vienmēr mēģinājumā būs laikā. “Zinu, ka tas nav jāstāsta, bet šobrīd es zinu par katra aktiera slimību. Ja kāds saslimst, pirmais cilvēks, kam zvana, ir režisors, un pirmais, kurš zina diagnozes, arī ir režisors. Visa dzīve tam ir pakārtota. Tas man ir jauns posms dzīvē un viņiem noteikti arī,” piebilst Sarmīte Zdanovska.
Vaicājām arī pašiem teātra dalībniekiem – kā tad patīk spēlēt teātrī, jo vecākajam senioru teātra dalībniekam – Jānim Medniekam ir 85 gadi, bet viņš jau jaunības dienās aktīvi devās uz teātri, stāsta stāstus, kā studenti bez kapeikas kabatā arī tikuši uz kādu izrādi. Un nu pats spēlē trupā uz lielās skatuves. Savukārt Mārtiņš Kokars norāda, ka katram cilvēkam savs motivātors, tāpat arī viņiem. Uz mēģinājumiem brauc no Gulbenes novada Daukstu pagasta. “Nevar jau mājās sēdēt, kaut kas jādara. Mēģinājumi reizi nedēļā,” pauž Mārtiņš Kokars.
Vēl mums bija iespēja satikties ar kolektīva dvēselīti un arī zelta aktrises nominācijas ieguvēju Sofiju Sudarovu. Viņas dzirksts 84. gadu vecumā ir apbrīnojama!
“Savā mūžā biju pedagogs 50 gadus. Un klases audzinātāja arī. Skolas laikā es spēlēju teātri, bet tad, kad es biju darbā, man it kā nepietika laika teātrim. Šeit, Gulbenes pusē man tas gods tika nonākt šajā teātra trupā. Arī mani izvēlējās! Ja ir runa par tagadējo teātra trupu, es teiktu, ka tā ir zelta trupa! Šī trupa tika nodibināta iepriekšējās sezonas sākumā un martā jau bija pirmā izrāde. Un tas, ka man pēdējā izrādē iedeva zelta aktrises nosaukumu, tas nav pārsteigums. Jo es tēloju klases audzinātāju, bet dzīvē arī biju audzinātāja trīs klasēm. Un, ja šie mīļie cienījamie aktieri gan tajā pirmajā izrādē, gan konkursa izrādē mani pieņēma, tad žūrijai nekas cits neatlika. Viens bija jāizvēlas. Un es to zelta aktrises nosaukumu veltu visai trupai!”
Teātris Gulbenē ir kļuvis par vietu, kur dalībnieki ne tikai rada, bet arī atrod savu ikdienas prieku Nākamais lielais projekts, ko kolektīvs ir iecerējis, ir izrāde par dzīvi aprūpes centros.