Starptautiskā sieviešu diena, ko katru gadu atzīmē 8. martā, radās 20. gadsimta sākumā arodbiedrību kustības rezultātā, lai aizstāvētu sieviešu balsstiesības un pieprasītu labākus darba apstākļus. Iedvesmojoties no sociālistiskajām kustībām, pirmā Starptautiskā sieviešu diena tika atzīmēta 1911. gada 19. martā Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē. Šis datums kļuva cieši saistīts tieši ar 8. martu pēc 1917. gada streika, kurā Krievijas sievietes pieprasīja “maizi un mieru”.
Latviskā kultūra savā būtībā ir matriarhāla kultūra no latviskās dzīvesziņas viedokļa, un mēs varam lepoties ar patiešām stiprām, neatlaidīgām un iedvesmojošām sievietēm – gan tādām, kas savas cīņas izcīna uz publiskās skatuves, gan tādām, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu satur kopienas un domubiedrus, veidojot spēcīgāku šīs valsts pamatu.
Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai martā katru dienu publicēsim pa Latvijas stipro sieviešu stāstam ar cerību iedvesmot tās no mums, kas savu spēku vēl meklē.
Stāstu gaitā ielūkosimies visos Latvijas vēsturiskajos novados, taču tā kā pati esmu no Latgales, šo rakstu ciklu vēlos iesākt ar rēzeknietes Ilzes Viņķeles stāstu.
Domāju, ka Ilzes Viņķeles vārds Latvijā ir plaši pazīstams – kā Latvijas Republikas labklājības un vēlāk arī Latvijas Republikas veselības ministre un politiķe, Ilze Viņķele ir bijusi daudzu politisko peripētiju vidū, vienmēr spēdama saglabāt savu nelokāmo stāju un stingro viedokli. Šajā sarunā gan vairāk centāmies diskutēt par sievietes lomu sabiedrībā kopumā un sievieti politikā.
Zinu, ka Jums ir saknes gan Kurzemē, gan Latgalē, tādēļ sākumā jautāšu – kuram novadam vairāk jūtaties piederīga?
Absolūti es izjūtu sevi kā latgalieti, lai gan ir tieši uz pusēm – Latgale un Kurzeme. Ģimenē mēs nerunājām latgaliski, jo paps bija kurzemnieks. Papam nesen jautāju, kā viņš jūtas kā kurzemnieks, kas jau no 50. gadiem dzīvojis Rēzeknē, un viņš teica, ka jūtas kā kuršu ķoniņš – latgalietis. Man patīk visi stāsti par papa dzimtu, par kuršu ķoniņiem, bet es esmu un būšu rēzekniete.
Mana dēla krusttēvs, diemžēl jau mūžībā aizgājušais gleznotājs Valdis Krēsliņš, kādā kopīgā slēpošanas reizē nosauca manu dēlu par čangali, un viņš raudādams atskrēja pie manis, ka Valdis viņu par čangali nosaucis. Es teicu: “Jā, jūs esat čangaļi – mamma pa pusei čangaliete, tēvs pa pusei čangalis, un jūs esat pilni čangaļi.” Un dēls man: “Valdis teica, ka tas rakstīts pasē un tur neko nevar darīt!” Un es atbildēju: “Jā, tur neko nevar darīt.” Tā ka es esmu lepna, ka es esmu čangaliete.
Ja neviens neko par Jums nezinātu, kas būtu īsā Jūsu vizītkarte jeb kas ir tas, ko Jūs gribētu, lai cilvēki par Jums zina/saprot?
Es esmu 54 gadus veca rēzekniete, kas ir piedzīvojusi daudz ko, kurai ir brīnišķīgi bērni un lieliska dzīve.
Vai Jums kādreiz dzīvē ir bijis kāds sievietes etalons, kam Jūs esat gribējusi līdzināties?
Es īsti neuzlūkoju cilvēkus “sieviešu” vai “vīriešu” etalona mērvienībās, dzimuma pazīme nav primārā. Jebkurš cilvēks man ir etalons – viņš vai viņa -, ja cilvēks jūtas integrēts un ja viņš spēj dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir, izmantot iespējas, kļūdīties. Jebkurš cilvēks, kas var pateikt, ka viņš savu dzīvi ir nodzīvojis jēgpilni – tam es gribētu līdzināties.
Kā, Jūsuprāt, vīriešu un sieviešu lomas mūsdienu sabiedrībā atšķiras, ja mēs ņemam vērā aizvien augošo neatkarīgo sieviešu skaitu pretstatā “vientuļo vīriešu epidēmijai”?
Tās atšķiras un tās mainās. Te mums ir jālūkojas – kur mainās? Tas ir kultūrspecifiski, atkarīgs arī no ģeogrāfijas un valsts, bet, ja mēs runājam globāli, bez šaubām, sieviešu ietekme ir kļuvusi nozīmīgāka nekā pat, teiksim, pirms 20 gadiem. Mainās sociālās lomas, mainās sabiedrības izpratne par to, kas kuram dzimumam ir atļauts un pieļaujams. Es domāju, sievietēm nav jābūt bēdīgām par šādām izmaiņām – vairāk brīvības, mazāk stereotipu -, bet par vīriešiem gan es nezinu, varbūt tur kāds jūtas apdalīts. Un arī, ja mēs lūkojamies uz demogrāfijas raksturlielumiem, sievietes kaut kā spēj mirt vēlāk nekā veči. Varbūt tas ir dabas ieliktais instinkts dzimtas saglābšanai – būt piesardzīgākām. Tur mēs atšķiramies.
Pieejamāka izglītība, pieejamāka profesionālā vide, pieejamāka kustības brīvība pasaulē – tas iedod iespējas būt ekonomiski aktīvākai, labāk apvienot ģimenes un darba dzīvi – tas ir viss tas, kas sievietei iedod vairāk telpas un ļauj būt aktīvākai arī periodos, kad ir mazi bērni. Tas agrāk bija nepieejami.
Vaimanāšana ne sievietēm, ne vīriešiem neko daudz šajā situācijā nemainīs. Vientuļie vīrieši, kas saka, ka viņi nespēj turēt līdzi arī nereti vientuļām sievietēm… tas ir koks ar diviem galiem. Tie standarti un tā apziņa, ka sieviete var ne vien izdzīvot, bet arī veiksmīgi dzīvot un tikt galā viena, ka vīrietis tai nav vajadzīgs vien kā nodrošinātājs, kā stabilitātes garants, bet ir vajadzīgs kā pilnvērtīgs intelektuāls, emocionāls partneris, tur jau nav daudz variantu – vai nu vīrieši “velkas klāt” tai jaunajai realitātei, vai paliek čīkstot.
Cik es saprotu, Jums arī nācās savulaik pārtraukt studijas bērna piedzimšanas dēļ?
Jā, es studēju žurnālistiku, kas, likās, būs mans dzīves aicinājums, bet tad sāka dzimt puikas un es pārtraucu mācības. Tagad to nenožēloju, pa to laiku radās jauna izglītības programma un arī profesija – sociālais darbs -, un tas izrādījās mans īstais aicinājums, kas atbilda visai manai būtībai.
Kā Jūs nonācāt no bērnības sapņu profesijai līdz vietai, kur esat šobrīd?
Bērnībā es nezināju, par ko gribu būt. Ģimenes ietekme bija vērā ņemama, jo visi ģimenē bija mediķi, tāpēc bija spiediens, ka jāturpina medicīnas līnija. Paralēli mācībām vidusskolā strādāju Rēzeknes slimnīcā par sanitāri, jo tā tobrīd bija obligāta prasība, lai varētu studēt medicīnu. Nenožēloju. Vispār nevienu pieredzi nenožēloju. Ieguvu sociālā darbā izglītību, tad nāca apjausma, ka veselības aprūpe ir tas, uz ko man visvairāk stāv sirds. Sapratu, ka par ārstu izmācīties ir par vēlu. Atradu tādu alternatīvu kā sabiedrības veselība un veselības vadība. Un, lai nu kādas cilpas dzīve tam visam izmeta pa vidu, šobrīd es esmu ļoti tuvu tam, kur esmu gribējusi būt – veselības aprūpes sistēmā. Vadu Nacionālo rehabilitācijas centru “Vaivari”. Acīmredzot tā bija lemts.
Sava darba laikā īpašu uzmanību esat veltījusi tieši psihiskajai veselībai.
Divus gadus es strādāju kā veselības ministre. Sākot to darbu, man bija skaidras prioritātes, ko gribētu amatā izdarīt. Pārzinot veselības aprūpes sistēmu Latvijā, bija skaidrs, uzmanību pievērsīšu psihiskajai veselībai. Joma, kas ir ļoti stigmatizēta, sabiedrībā nerunājam par to. Man šķita, ka tā tas nedrīkst būt, ka psihiskajai veselībai jābūt līdzvērtīgai citām veselības aprūpes jomām, un šķiet, ka izmaiņas arī izdevās.
Kur ir Latvija psihiskās veselības jomā pasaules kontekstā?
Šo rādītāju mēs varam vērtēt no savas pieredzes, emocionāli un skaitļos, statistikas datos. Un šajos datos mums ir viens no lielākajiem, piemēram, pašnāvību īpatsvariem Eiropā. Mums ir liela novēršamā mirstība no alkohola un atkarību izraisošu vielu lietošanas, mums ir ļoti nepieejami psihiskās aprūpes pakalpojumi, sevišķi reģionos, mums ir ļoti garas valsts rindas uz apmaksāto psihiatrisko palīdzību, mums ir pilnīgs čau ar pieejamību bērnu psihiatrijai. Tā ir ļoti aktuāla tēma, un, ja netiek risināta, nes daudz ciešanu ģimenēs – depresijas, atkarības, vardarbību. Psihiskā veselība ilgāk nekā citas medicīnas jomas bija pārejas posmā starp padomju laikiem un mūsdienu izpratni par psihisko veselību un profilaksi. Situācija uzlabojas, bet ne tik ātri, kā būtu gribējies.
Kāpēc es par to jautāju – mēs zinām, ka lielākā daļa šāda veida problēmu formējas bērnībā, kur tieši sievietei, vismaz sabiedrībasprāt, ir jābūt galvenajai lēmējai un darītājai. Arī, ja mēs skatāmies viena vecāka ģimenes – tās parasti ir tieši mātes ar bērniem. Sanāk, ka šos rādītājus bieži vien veido sievietes, jo pašas atrodas apburtajā lokā, kur rūpes par apkārtējiem neļauj parūpēties par sevi, kas tieši ietekmē nākamo paaudzi.
Ja mēs runājam par solo vecākiem, jā, mammas visbiežāk ir tās, kas paliek vienas ar bērniem. Es pat nevaru iedomāties to stresu un slodzi, un atbildību, reizēm arī izmisumu un objektīvu vajadzību pēc atbalsta tīkla – tā ir nenormāla slodze. Un diemžēl Latvijā sieviešu atalgojums joprojām atšķiras un ir zemāks par vīriešu atalgojumu par tādu pat darbu. Un arī tie upuri, ko sievietes liek uz altāra, lai izaudzinātu bērnus – protams, ka tas atstāj ietekmi. Vai mēs varam pieņemt, ka tieši šādu ģimeņu bērni izdara tādas izvēles, kādas viņi izdara – tas ir analizējams, un gan jau ir tādi pētījumi. Bet mēs varam runāt par to, ka tajā brīdī, kad mamma ir viena ar bērnu, šīs psiholoģiskās problēmas varētu novērst ar adekvātu atbalstu. Bet nu te mēs arī zinām, kā mums iet – paskatāmies Latvijas izdevumus sociālajai aizsardzībai – tur mēs arī esam Eiropas apakšgalā.
Jūsu gadījumā, cik saprotu, Jūs ģimene ir atbalstījusi arī karjeras gaitās, neskatoties uz to, ka “politika nav domāta sievietēm” – vai Jums kādreiz ir pārmests, ka veidojat karjeru, nevis audzināt mājās bērnus?
Pārmetis man neviens nav, tās ir bijušas manas izvēles, un man ir jāsaka paldies manam vīram un manu bērnu tēvam Jurim Viņķelim par pilnvērtīgu un patiesu atbalstu gan periodā, kad bija mazi bērni, dzīvesvietas iekārtošana, studijas un arī periodā, kad uzsāku politiķes karjeru, kas ir publiska pozīcija – tā uzliek lielāku slodzi nekā citi darbi. Bet ir jāsaka arī tā, ka tas nav nācis par velti – es neesmu vienmēr bijusi paraugmamma vai paraugsieva. Tas darba apjoms, ja to dara nopietni nevis formāli, ir milzīgs. Man ir bijuši brīži, kad darba slodzi ir bijis grūti savienot ar ģimenes dzīvi.
Vienā brīdī mums sāka atšķirties izpratnes par prioritātem un mēs izšķīrāmies. Bet mums joprojām ir ģimene, mums ir cieņpilnas, atbalstošas attiecības. Te es gribētu pieminēt arī savus puikas, savus trīs dēlus – es esmu lūgusi viņiem piedošanu par periodiem, kad es zinu, ka neesmu bijusi laba mamma. Mēs to esam izrunājuši, to, kādēļ esmu izdarījusi konkrētās izvēles. Gribu iedrošināt sievietes, kuras varbūt sevi šausta, ka neatvēl pietiekamu laiku ģimenei un tuviniekiem, – atrodiet laiku un iespēju ar saviem tuvajiem par to izrunāties.
Liels sieviešu vairums, neskatoties uz jau apspriesto globālo “sieviešu neatkarības vilni”, joprojām šķiet nepārliecinātas par sevi, un īpaši tas vērojams padomju laikā uzaugušajai paaudzei, kad arī sievietes loma sabiedrībā atšķīrās. Jūs, cik var spriest pēc politiskajā karjerā vienmēr ieņemtās stingrās pozīcijas un arī pēc jaunības gadu nostāstiem, esat vienmēr bijusi par sevi pārliecināta un gatava rīkoties. No kurienes tas nāk?
Visdrīzāk pie šī “bremžu trūkuma” daļēji vainojama iedzimtība, bet tā ir arī audzināšana un tas, ko ģimenē esmu redzējusi – sevišķi manā papā – viņam neviena sēta nebija par augstu un neviens šķērslis par nepārvaramu. Viņam bija tāda nesatricināma pārliecība un vēlme pret netaisnību cīnīties, un, ja to ikdienā redz, kaut kas jau pielīp. Tā ir kombinācija – ar kādu komplektu cilvēks piedzimst un ko redz ģimenē.
Šī skarbās patiesības teikšana, arī dažādie notikumi Jūsu politiskajā karjerā, kad pret Jums bija nostājušies gan kolēģi, gan sabiedrība – kā Jūs radāt spēku šajos brīžos?
Man ir draudzene rakstniece, kas saka, ka tā nav viņas izvēle rakstīt – viņa nevar nerakstīt. Tas ir kaut kas, kas ir dots, tas ir, kāda es esmu. Un tā vēlme iestāties pret netaisnību vai neliekuļot, un teikt lietas, kas ne vienmēr ir patīkamas, tā manī ir un neko es tur nevaru darīt. Kā acu krāsa. Ar gadiem un ar puniem, ar pieredzi es esmu kļuvusi nedaudz distancētāka un sapratusi, ka nav visas cīņas manas. Tas dod lielāku brīvības sajūtu. Nav vairs jābūt tik asai un kategoriskai, dzīve nav melnbalta.
Vai politikā kādreiz esat pret sevi sajutusi citādāku attieksmi tāpēc, ka esat sieviete?
Es nekad neesmu sajutusi citādāku attieksmi pret sevi tikai tāpēc, ka esmu sieviete. Izņemot, protams, sadaļu par to, kā es izskatos un kā es ģērbjos – par vīriešu frizūrām, figūrām un svariem pārāk nerunā. Bet viss pārējais divu valdību pieredzē – es domāju, es esmu izdarījusi vairāk nekā vidējais caurmēra ministrs – vīrietis.
Kā rēzekniete Jūs esat teikusi, ka Jums piemīt “Rēzeknes huligānisms”. Kas tas par raksturlielumu?
Manī ir 80. gadu Rēzeknes huligānisms. Esmu Rēzeknes 5., diemžēl vairs ne vidusskolas, absolvente, un turpat Ziemeļu mikrorajonā bija arī 6. skola, kas bija krievu skola. Pa vidu šīm skolām bija memoriāls. Tagad jau ar pieauguša cilvēka skatu es saprotu, ka tās nebija manas cīņas, par to man bija tikai stāstīts, bet bija tās dusmas un naids – gājām ar krieviem kauties (smejas)! Un tagad, ja es, paskatos – ko es tur, skuķis, ar savu mugursomu gāju, par ko man tur bija jākaujas? Bet tā sajūta bija tik intensīva, stāsti par Latvijas neatkarības atņemšanu, kas bija dzirdēti ģimenē. Bet tolaik kopumā bija tāda brīvības sajūta – nebija ne telefonu, nekā, ko mēs tur tikai nedarījām – skraidījām pa sroikām, pa mežiem, braukājām ar velosipēdiem, tas bija tāds huligānisma gars. Neko nenožēloju.
Cik saprotu, Rēzeknē Jūsu gados bijusi krieviska vide, kas atšķīrusies no kopējā noskaņojuma Latvijā. Latgalē kopumā ir citādāka šī etniskā sastāva karte. Vai saskatāt arī atšķirības starp latgaliešiem un pārnovadu latviešiem?
Manuprāt, mēs, latgalieši, atšķiramies ar pragmatiskāku, bet vienlaikus sirsnīgāku pieeju dzīvei. Mēs esam raibāki, mums ir citādāka vēsturiskā pieredze, robežas tuvums – ir objektīvi vēsturiski un ģeogrāfiski apstākļi, kas mums ir devuši citu pieredzi. Piemēram, vēsturiski mēs esam bijuši nabadzīgāki, kas ietekmē mūsu izvēles, plānošanu, gatavību riskēt. Bet, ja mēs runājam par padomju laikiem, es negribētu īpaši izcelt Latgali – paskatieties, palasiet komentārus – izskatās, ka katrs otrais cilvēks Latvijā 80. gados ir staigājis ar mētelī iešūtu Latvijas karogu oderē un to vien darījis, kā pret padomju savienību cīnījies. Nu, draugi, nebija taču tā! Ir cilvēki, kas vēl var atcerēties tos laikus, – kāpēc mums pašiem sev ir jāstāsta pasakas?
Ja kāds ir tik laimīgs un Dieva svētīts, ka zina savu mērķi dzīvē, uz to ir jāiet, ja nezina – var sekot dzīves plūdumam. Mana recepte ir – lai vienkārši jūtos labi, lai neraizējos, ko kurš par mani padomās. Ja es zinu, ka man ir labas attiecības ar cilvēkiem, kuri man ir svarīgi, man ir darbs, ar kura palīdzību es varu izdarīt kaut ko labu, ja mans ķermenis un galva ar to sadarbojas, tad atliek tikai sākt un beigt dienu ar smaidu. Man šķiet, ka tuvojos to dīvaino sieviešu kategorijai, kas, ejot pa ielu, runā ar sevi un smaida, un sāk sveicināt svešus cilvēkus, jo man viss ir kārtībā. Sakiet biežāk komplimentus un labus vārdus cilvēkiem, neturiet pie sevis, tas palīdz arī pašiem ieraudzīt savu vērtību.