Pēc remigrācijas koordinatoru aplēsēm 2025. gadā uz dzīvi Latvijā atgriezušies ap 900 iedzīvotāju, lielākoties no tādām valstīm kā Lielbritānija, Norvēģija, Vācija. Lai veicinātu emigrējušos tautiešu atgriešanos Latvijā, savulaik pieņemts Diasporas likums, ar kuru aizsākusies remigrācijas politikas īstenošana, ieviešot tai skaitā arī daudzus atbalsta mehānismus tiem, kas lemj par labu atgriezties dzīvot Latvijā.
Plaša informācija pieejama Nodarbinātības valsts aģentūras, Sabiedrības integrācijas fonda, plānošanas reģionu (Vidzemes, Zemgales utt.), daudzu pašvaldību mājaslapās un daudzviet citur, tomēr realitātē ne visi remigranti zina par šīm iespējām, bet tik un tā lemj par labu atgriezties uz dzīvi Latvijā.
Uz sarunu aicinājām latvieti Agnesi Maizīti, kas pēc Norvēģijā nodzīvotiem 17 gadiem atgriezusies mājup, pastāstīt par savām izvēlēm un drosmi mainīt dzīvi.
Foto no Agneses personīgā arhīva
Agnese, pastāsti, kāpēc biji nolēmusi braukt dzīvo Norvēģijā?
Biju iepazinusies ar puisi, kuram piedāvāja doties strādāt Norvēģijā, un es izvēlējos sekot viņam. Pirms došanās uz turieni apguvu auto braukšanu, ieguvu autovadītājas tiesības, un uzreiz pēc tā devos uz Norvēģijas pilsētu Bergenu.
Kā bija tur dzīvot?
Sākums bija ļoti grūts, bija nepieciešams atrast darbu. Izmēģināju vairākas darba vietas – gan vietējos uzņēmumos, gan latviešu kompānijās, bet kaut kā nevarēju atrast savu vietu un aicinājumu tajā. Paveicās, ka iepazinām vienu vietējo norvēģi, kurš mums bija kā padomdevējs, es pat teiktu, kā tētis, kuram bija sava villa, kurā notika dažādi pasākumi, un es sāku šajā vietā strādāt par viesmīli un saimniecisko darbu veicēju. Piedalījos dažādu pasākumu apkalpošanā – kāzas, Ziemassvētki -, klāju un nokopu galdus, uzkopu telpas. Tā arī aizsākās ilgākās darba gaitas. Tiku pamanīta kā laba sava darba veicēja, sāka nākt piedāvājumi uzkopt telpas arī citur. Pamēģināju kādā uzņēmumā, kur uzkopu telpas ap 40 klientiem, bet sapratu, ka gribu pati par sevi, un sāku strādāt individuāli savā telpu uzkopšanas biznesā. Sākumā biju viena pati, pēc tam pieņēmu darbā divas meitenes. Šajā laikā piedzima arī meita. Pēc atgriešanās darba gaitās atkal ļoti smagi strādāju. Dienā tīrīju pa 5-6 mājām.
Pa šiem smagā darba gadiem, šķiet, izdegu un nelaimīgā kārtā pagājušajā gadā salauzu arī roku. Apstākļi sakrita, ka arī personīgajā dzīvē iesākās smags dzīves posms, izšķīros, un nolēmu ar meitu atgriezties atpakaļ mājās, Latvijā.
Tātad atgriezties nolēmi tāpēc, ka izjuka ierastā ikdiena?
Doma par atgriešanos bija jau labu laiku, taču šie notikumi bija kā pēdējais piliens pieņemt lēmumu par labu Latvijai. Jau labu laiku bija sajūta, ka Norvēģija nav manas mājas, sāka pietrūkt arī ģimene, mājas, viss tas, ko var darīt Latvijā. Gribēju vairāk domāt par sevi. Līdz ar to pēc 17 gadu ilgas prombūtnes novembrī atgriezāmies ar meitu Latvijā.
Jāpiemin, ka laikam lielākais iemesls, kāpēc notika atgriešanās, bija doma, ka man jau ir četrdesmit gadu un es negribu nākamos gadus – vienalga, desmit vai divdesmit – pavadīt citā valstī, redzēt savu ģimeni un radus reizi gadā. Manā ieskatā tā ir nedzīvota dzīve – smagi strādāt citā valstī, maksāt rēķinus, nodokļus. Varbūt kādam izdodas iekrāt naudu, bet mums tas neizdevās. Tas tiešām bija smags darbs un tāda kā eksistēšana.
Šobrīd grūtāk varbūt ir meitai, jo viņa tur piedzima, tur bija draugi. Bet arī viņa piekrita braukt mājup.
Kā tur raksturotu uzņēmējdarbības vidi Norvēģijā? Vai latviešiem tur ir viegli veidot savu uzņēmumu?
Uzņēmējdarbība Norvēģijā veicama legāli. Man uzkopšanas bizness bija kā vienpersonas uzņēmums, kas ir populārākais modelis Norvēģijā. Sūtīju rēķinus citiem, saņēmu apmaksu, maksāju nodokļus.
Ja runājam par vietējo attieksmi pret ārvalstniekiem, tad, protams, ir jūtama citādāka attieksme, īpaši, ja nerunā viņu valodā. Piesardzīgāki ir vecākā gadagājuma norvēģi. Man laikam paveicās, ka pašai ir laba harizma, jo, pat runājot angliski, man izdevās ātri atrast kontaktu ar potenciālajiem klientiem. Turklāt iegūtā pieredze rāda, ka mēs, latvieši, esam čakli, kas ieguldās darbā vairāk kā vietējie, tāpēc nav brīnums, ka vietējās kompānijās strādā daudz latviešu.
Daudzu gadu garumā man izdevās sevi pierādīt, līdz ar to sadarbība ar norvēģiem bija veiksmīga, jutos novērtēta. Kad paziņoju par atgriešanos Latvijā, klienti pat saskuma. Ceru, ka tā nenotiks, bet, ja tomēr kādreiz lemšu par došanos atpakaļ uz Norvēģiju, tad savu vērtību jau zinu un atrast klientus vairs nebūs problēmu.
Foto no Agneses personīgā arhīva
Kā Norvēģijā iegūtās prasmes domā izmantot Latvijā?
Šķiet, skatīšos citā virzienā, nevis uzkopšanas jomā. Man gan ļoti patīk šis darbs, es no tā gūstu gandarījumu, bet jūtos nogurusi. Drīzāk varētu būt darbu organizatore, menedžere, sarunu vadītāja.
Paralēli savam uzkopšanas biznesam jau vairākus gadus darbojos arī tīkla mārketingā, jo arī šeit man patika tas, ka esmu pati sev saimniece, un plānoju to šeit attīstīt.
Kad nolēmi atgriezties, kā notika gatavošanās process? Pētīji remigrācijas piedāvājumu?
Godīgi sakot, nē. Pat īsti nezināju par tādu. Tagad dzīvoju Rīgā, un lielākās grūtības bija meitai sameklēt tuvumā izglītības iestādi, kur būtu brīva vieta.
Kā tu salīdzinātu šīs divas dzīves tur un šeit?
Vislabāk varu salīdzināt par skolām sākumskolas līmenī. Norvēģijā ir mazāk skolēnu klasē, tiek ļoti pievērsta individuāla uzmanība. Pedagogi nepaceļ balsis, mācību process ir vieglāks, bez mājasdarbiem. Savukārt šeit Latvijā jau pieredzējām pedagogu agresiju pret skolēniem, paceļot balsi. Saprotu, ka var izvest no pacietības, bet nu šis tiešām ir traki.
Ja runājam par sabiedrību kā tādu, tad jāpierod pie tā, ka latvieši ir atturīgi, mazāk smaidīgi. Negribu teikt, ka nelaipni, jo šis pēdējos gados ir uzlabojies, bet līdz atvērtai sabiedrībai mums ir ko augt.
Norvēģi ir ļoti sportiski, nodarbojas ar slēpošanu, aktīvi kustas. Šķiet, latvieši mazāk to dara. Arī braukšanas ziņā esam atšķirīgi, Latvijā ir agresīvāki šoferi, nepacietīgāki.
Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kas vēlas doties strādāt uz Norvēģiju?
Galvenokārt, jārēķinās ar dzīves dārdzību. Norvēģijā ir ļoti kāpušas cenas īres tirgum, arī pārtika ir dārga. Ja uz turieni pārceļas ģimene, tad tas ir vēl grūtāk. Manā paziņu lokā tiek runāts, ka pat pašiem norvēģiem šķiet, ka dzīves dārdzība jau ir kļuvusi smaga. Piemēram, ziemas periodā par elektrību vien es maksāju 500 eiro, īre ap 1500 eiro.
Ko ieteiktu tiem, kas šaubās par atgriešanos Latvijā?
Manā ieskatā, nav ko baidīties. Ja galva strādā, tad dzīvot var jebkurā vietā, un uzskatu, ka šodien Latvijā ir ļoti daudz iespēju pelnīt ar to, kas ir pašam savs. Biju izveidojusi video rullīti par savu atgriešanos un interesanti ir tas, ka paši vietējie, kurus es saucu par dīvāna ekspertiem, Latvijā saskata negatīvo vairāk nekā atbraucēji.
Patiesībā, man ir pazīstami daudzi, kas pēdējos gados atgriežas Latvijā uz dzīvi. Lielākoties lēmumu pieņem tāpēc, ka bērni aug un ir vēlme, lai viņi mācītos latviskā vidē. Un pareizi jau ir, ja tev ir četrdesmit gadu, un tu jau gandrīz 20 gadu esi spēkus atdevis citur, cik ilgi tu vēl kalsi savu laimi svešumā?
Es tiešām izbaudu to, ka Latvijā iespēju ir daudz – gribu, eju uz sporta zāli, apmeklēju skaistuma procedūras, apciemoju radus, daru to, kas man patīk. Latvijā vasara vispār ir fantastiska, jo Norvēģijā bieži līst. Ir tā sajūta, ka elpot ir brīvāk un līdz ar to arī dzīvi baudīt ir vieglāk.
Foto no Agneses personīgā arhīva