Kārsavas Kultūrvēstures centrā “Līču mājas” aizvadīta diskusija “Kā aizsardzības stiprināšana ietekmē dzīvi Latgalē?” kā daļa no Valsts pētījumu programmas projekta “Saliedētība”. Projekta mērķis ir strauji mainīgajā globālajā kontekstā, ko raksturo digitālie jauninājumi un tādas kritiskas problēmas kā Ukrainas konflikts un klimata pārmaiņas, meklēt inovatīvus veidus, kā veicināt sociālo saliedētību un pilsonisko līdzdalību.
Projektā kopumā plānots visaptveroši analizēt Latvijas saliedētības politiku, aptverot tās attīstību, īpatnības un pārvaldību, kas ietver filozofisku, socioloģisku, ekonomisku, vides un psiholoģisku aspektu integrēšanu. Galvenās jomas ir sabiedrības saliedētība un identitātes veidošanās, mediju vide un informācijas noturība, valodas un kultūras integrācija, sociālekonomiskā ietekme un ilgtspējīga attīstība.
Kārsava par diskusijas vietu izvēlēta vairāku apsvērumu dēļ – pirmkārt, tai ir acīmredzama tuvība Krievijas robežai, kas no pilsētas atrodas vien 7 kilometru attālumā, un, otrkārt, te pētniecībā strādājusi diskusijas moderatore, Latvijas un Oksfordas universitātes kultūras un sociālantropoloģijas pētniece Dace Dzenovska.
“Es jau vairākus gadus šeit nodarbojos ar līdzdalīgo novērojumu, kā to sauc antropoloģijā, pavadu ilgstošu laiku ciemos mazās pilsētās un caur ikdienas dzīvi mēģinu saprast lielākus procesus. Mana tēva ģimene ir no Murmastienes, vienmēr bijusi interese par to, bet es nonācu Bozovā 2010. gadā pētījumā par aizbraukšanu. Ja atceraties, tas bija laiks, kad daudzi brauca prom, un es gribēju saprast, kā šī aizbraukšana notiek pie kādreizējās ārējās Padomju savienības robežas un tagad ārējās Eiropas savienības robežas. Tā es nonācu šeit, un tā tie procesi sāka attīstīties,” stāsta Dace Dzenovska.
Diskusijas sākumā Dace Dzenovska dalījās ar ievadvārdiem par pētniecību Latgalē, demonstrējot īsfilmu par izmirstošo un nu jau pavisam tukšo, blakus Kārsavai esošo ciematu – Bozovu.
Tam sekoja arhitektu biroja NOMAD prezentācija par Latvijas paviljonu “Aizsardzības ainavas”, šī gada Venēcijas arhitektūras biennālē, Latvijas paviljonā, izvietotos objektus ieskauj Latvijas pierobežas ainavu fotokolāža. Paviljona ekspozīcijā ietverta arī karte, kurā ilustratīvā grafikā atainoti drošības pasākumi un to ietekme uz ainavu un cilvēku dzīvēm. Tāpat paviljonā varēs skatīt īsfilmas par pierobežas iedzīvotājiem, kā viņi jūtas apstākļos, kur tiek nocietināta robeža, būvēts žogs un cita veida aizsardzības infrastruktūra.
Marija Katrīna Dambe, NOMAD arhitekte, viena no Latvijas paviljona autorēm Venēcijas biennālē: “Es domāju, ka no šodienas diskusijas ļoti labi varēja dzirdēt kopienas jautājumus par to, cik ļoti, iztukšojoties Latgalei, zūd kopienas sajūta, un no otras puses – cik ļoti kopiena rada drošu sajūtu. Es domāju, ka caur paviljona tēmu mēs saskatām arī kopienas veidošanu, tas ir, protams, sociālais aspekts, bet otrs – pilsētplānošana, telpiskā arhitektūra un dizains arī var palīdzēt veidot kopienu, veidot sajūtu par lielāku kopā būšanu. Es domāju, ka tas ir viens no rīkiem, ko vērts apsvērt arī pierobežas kontekstā.”
Šie skatījumi uz Latgali no cilvēku puses, kas Latgalē nedzīvo paši, raisīja vairākus jautājumus par to, kā Latgali uztver cilvēki ārpus tās, vai un cik pareizi ir visu laiku uzsvērt reģiona lēno izmiršanu un kā tuvība agresorvalstu robežai ietekmē gan uzņēmējdarbību, gan cilvēku dzīvi novadā. Sagaidāms, ka Biennāles paviljona apmeklētāju skaits līdz novembrim sasniegs 100 000 cilvēku, ko diskusijas dalībnieki vērtēja divējādi – daudziem šķita, ka šādas “Aizsardzības ainavas” varētu palīdzēt attīstīt ekstremālo tūrismu.
Aina Barsukova, Malnavas mājas restorāna “Dzīles” saimniece: “Ja mes runojom par kara draudim, začim, kačim, kas te ira pa Latgolu savasti, jī stuov vīnkūpus, jī nav izvasti nikur, i es nasaprūtu, deļ kam jī vajadzeigi. Pi Malnovys koledžis vasalīs laukums, i kū jī tī aizsorguos, es nazynu. Nu ūtrys pusis, paīs laiks, mes uztaiseisim skaistu ainaviskū arhitekturu aizsarzeibys i brauks tūristi. Mes jūs aizvessim iz Buozovu, pavoduosim pa rūbežu, i vyss byus labi. Tī, as brauc, navar saceit, ka jī beistās. Tī, kas ir atbraukuši, tī naprosa, voi te ir drūši, voi nā, bet tī, kas naatbrauc – tim ir baist.”
(Tulk. – “Ja mēs runājam par kara draudiem, zaķiem, kaķiem, kas te ir pa Latgali savesti, tie stāv vienkopus, tie nav nekur izvesti, un es nesaprotu, kam tie vajadzīgi. Pie Malnavas koledžas vesels laukums. Ko tie tur aizsargās, es nezinu. No otras puses – paies laiks, mēs uztaisīsim skaistu ainavisko aizsardzības arhitektūru un brauks tūristi.”
“Vienmēr būs arī tāda sabiedrības daļa, kas izies cauri tai ekspozīcijai un kas citādi nebūtu atbraukuši. Šeit atbrauc tie, kas interesējas par tādām ekstremālākām robežas vietām, tieši tāpēc, kad šeit sāku strādāt, papētīju Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas robežu – viņiem tur ir forši maršruti, ir kaut kādi maksājumi, ko iekasē no tūristiem un tad sadala vietējiem iedzīvotājiem, tur ir daudz foršu ideju, ko varētu smelties.
Un par drošības sajūtu – jā, kad šeit sāka parādīties dažādi eži un viss cits, gribējās, lai vietējie vairāk tiek iesaistīti to ežu izgatavošanā. Varbūt, ja tas nebija tik strauji nepieciešams, tos pašus pūķa zobus varēja dot izgatavot tieši vietējiem. Ja tu palīdzi kādam, ja tu palīdzi Latvijai, tu sāc to iemīlēt, un esi gatavs palikt te dzīvot ilgāk. Tu jūties noderīgs šai valstij, šim reģionam, rodas piesaiste,” saka “Latgolys šmakovka” saimnieks Jānis Krivtežs.
“Ja vēl tiktu dzīves līmenis izlīdzināts tiem, kas ir zemnieki un te strādā, ar tiem, kas dzīvo pilsētās… Tas būtu Eiropas politikai jārisina,” uzskata dedzinātavas “Latgolys šmakovka” saimnieks Jānis Krivtežs.
Savukārt kāds no klātesošajiem Ludzas uzņēmējiem, kas daļu karjeras pavadījis arī dienestā robežsardzē, diskusijas laikā izteicās, ka, dzīvojot Ludzā, viņš jūtas droši, taču tas īsti nesakrīt ar to, kas vērojams informatīvajā telpā. Uzņēmēja skatījumā šāda veida instalācijas ar Latgales kā izmirstoša aizsargbastiona pozicionēšanu atturēs visus 100 000 paviljona apmeklētāju no Latgales apmeklējuma, turklāt tas arī nemotivējot potenciālos investorus veikt ieguldījumu pierobežas teritorijā, jo tā tiekot parādīta kā absolūti nedroša vide investīcijām, kas kopumā kavē visa novada attīstību. Uzņēmējs arī pieminēja, ka, ja šis naratīvs par Latgali kā perifēriju bez cilvēkiem, turklāt potenciāla agresora tuvumā, turpinās figurēt informatīvajā telpā, tad arī Kārsavas pilsētai tuvāko 30 gadu laikā draudot Bozovas liktenis.
Dace Dzenovska: “Nav viennozīmīgas atbildes – kas vieniem varbūt ir iespēja vai nepieciešamība, citiem ir bieds un rada nedrošības sajūtu. Vieni uzņēmēji uzskata, ka ežus var izmantot kā tūrisma objektu, citi uzskata, ka tas atkal attur lielos ieguldītājus, potenciālos investorus no darba Latvijā, tā ka attieksme nav viennozīmīga. To ir svarīgi apzināties un nodot to sajūtu arī šeit, iedzīvotājiem, ka viņi tiek tiešām uzklausīti, saredzēti no Rīgas, nevis ir kā kaut kādi potenciāli šķēršļi vai var tikt kaut kā izmantoti šajā procesā.”
Savukārt Zemessardzes 32. kājnieku bataljona komunikācijas speciāliste, Latgaliešu kultūras biedrības priekšsēdētāja un bijusī izglītības ministre Ilga Šuplinska norādīja, ka, balstoties uz viņas vairāk nekā 20 gadu ilgo Latgales pētniecības pieredzi un Latgales vēsturi, jāsaprot, ka Latgale vienmēr bijusi citāda no pārējiem Latvijas novadiem, kā arī, tāpat kā Jānis Krivtežs, uzsvēra faktu – lai gan tiek runāts par finansējuma palielināšanu Latgalē aizsardzības vajadzībām, tas nenonāk līdz pašiem reģiona iedzīvotājiem.
Ilga Šuplinska: “Maņ ir pietnīcis pīredze Latgolā, atškireibā nu jyusim, vysagruok, nu 1994. goda, vaira kai 20 godi folklorys ekspediceju organiziežonys, i paguojušajā godā man arī beja pīredze ar Latgalīšu kuļturys bīdreibu, ar aizsardzeibys ministrejis atbolstu, mes izbraucam pīrūbežu, Kruoslovys nūvodu i Ludzys nūvodu, tīši ar taidu mierki – saprast, kai jyutās cylvāks I cik lelā mārā jam var paleidziet. Divejis lītys tikai pasceišu – pyrmuo – ir juosaprūt, ka Latgola vysūs laikūs ir bejusi rūbeža, cytim vuordim, nu eksistenciālisma filozofejis pusis raigūtīs, taidā situācijā, kur tev vysu laiku ir juodūmoj par tū, ka kurā kotrā breidī te kaut kas var atsagadeit. Šūbreid – tys nav izjāmuma stuovūklis, tys byutu pyrmais. Izjāmuma stuovūklis arī nav tys, ka ainava ir palikusi tukša, par tū, ka mes zynom, ka tys nav arī piec Covid-19 laika, bet jau agruok, un urbanizāceja nūteik vysā pasaulī, tai ka tys ir tikai lykumsakareigi.
Tys, kas uztrauc un nūmuoc ir tys, ka tīk paziņuots, pīmāram, ka pīrūbežai tīk dūti paguojušojā godā 35 miljoni, itymā godā 45 miljoni – tū nadūd pīrūbežai, uzjiemieji, kas tū naudu apsaimnīkoj, jī lobuokajā gadiejumā ir Reigā, slyktuokajā gadiejumā Pūlejā, Lītuvā un cytur. Tai ka tuos ir tuos lītys – Latgale nav rentabla. Un tys principā ir jautuojums, kas vaļstij ir juorysynoj, un tys nav tikai Aizsardzeibys ministrejis vaicuojums, tys ir globāls. Maņ prīca, ka piec divu treju godu sarunom Eiropys savīneibā tīk kustynuota mierķprogramma, kas igaunim, sūmim un leišim ir jau nu 2017., nu 2019. goda – ir juosaprūt, ka golvanais drūšeibys garants pīrūbežā ir cylvāks. Ja cylvākim ir pīeejami pakalpuojumi, i te stuosts nav par tū, ka pi kotra pakša juobyut školai voi pi kotra pakša ir juobyut veikalam, ite ir stuosts par mobilitāti – voi valsts ir gotova īt ar mobilu pakalpuojumu, voi jei ir gotova īt, pīmāram, ar transporta kompensaceji, voi jei radz mehānismus, kas cylvāka dzeivis kvalitāti, dzeivojūt taidā tukšā zonā, napaslyktynoj, bet atstuoj taidā leimenī vysmoz, kaids tys ir lelajuos piļsātuos. Un tī dīvam žāļ ni Austrumu reiceibys planā, ni kaidā cytā plānā tam nav īlykts ni centa.”
(Tulk. – “Man ir pētnieces pieredze Latgalē, atšķirībā no jums, no 1994. gada, vairāk nekā 20 gadu folkloras ekspedīciju organizēšanas, un pagājušajā gadā man bija arī pieredze ar Latgaliešu kultūras biedrību. Ar Aizsardzības ministrijas atbalstu mēs izbraucām pierobežu, Krāslavas un Ludzas novadu, tieši ar tādu mērķi – saprast, kā jūtas cilvēks un cik lielā mērā viņam var palīdzēt. Pateikšu tikai divas lietas.”
“Šobrīd tas nav izņēmuma stāvoklis. Izņēmuma stāvoklis nav arī tas, ka ainava ir palikusi tukša, jo mēs zinām, ka tas nav tā tikai pēc Covid-19 laika, bet jau agrāk, un urbanizācija notiek visā pasaulē, tā ka tas ir likumsakarīgi.
Tas, kas uztrauc un nomāc, ir tas, ka tiek paziņots, piemēram, ka pierobežai tiek doti pagājušogad 35 miljoni, šajā gadā – 45 miljoni. To nedod pierobežai. Uzņēmēji, kas to naudu apsaimnieko, viņi labākajā gadījumā ir Rīgā, sliktākajā gadījumā Lietuvā, Polijā un citur. Latgale nav rentabla. Tas ir jautājums, kas valstij ir jārisina, un tas nav tikai Aizsardzības ministrijas jautājums, tas ir globāls. Man prieks, ka pēc divu, trīs gadu sarunām Eiropas savienībā tiek kustināta mērķprogramma, kas igauņiem, somiem, lietuviešiem ir jau no 2017., 2019. gada.”
“Te ir stāsts ir par mobilitāti – vai valsts ir gatava nākt ar mobilu pakalpojumu, vai tā ir gatava, piemēram, nākt ar transporta kompensāciju, vai tā redz mehānismus, kas cilvēka dzīves kvalitāti, dzīvojot tādā tukšā zonā, nepasliktina, bet atstāj vismaz tādā līmenī, kāds tas ir lielajās pilsētās. Un diemžēl ne Austrumu rīcības plānos, ne kādā citā plānā tam nav paredzēts ne centa.”)
Arī vietējie iedzīvotāji uzsvēra, ka viņi ir noguruši no valsts attieksmes, kuras rezultātā cilvēks Latgalē jūtas nenovērtēts, ņemot vērā arī faktu, ka dzīve šeit esot dārga, attālumi līdz valsts un vietējiem novadu centriem – lieli, transporta pieejamība – neefektīva. Latgales pierobežā ir ciemati, no kuriem sabiedriskais transports līdz novada centram kursē vien reizi nedēļā, daudz kur nav pieejama medicīniskā palīdzība, nav aptieku, nerunājot par darba vietām.
Bez tautsaimnieciskajiem jautājumiem aktuāls ir arī vietējo iekšējais emocionālais stāvoklis, ko stipri ietekmē informatīvā telpa – karš Ukrainā ir iespaidojis daudzu cilvēku savstarpējās attiecības.
Irēna Kaupuža, Malnavas, Goliševas, Mērdzenes pagastu apvienības vadītāja:“Facebooks, Instagrams – es nadzieržu nikū pozitīvu, tikai negatīvu, negatīvu, negatīvu. Es dūmoju, ka muni kolēģi, draugi, paziņas itymā prīkšvieliešanu laikā ir sanāmušs taidus kai dunčus mugurā, kod kaimiņš runoj napatīseibu par kaimiņu, kod vīns zemnīks dora skādi ūtram zemnīkam,. Struodojūt vairuok kai 15 godus pošvaļdeibā, tik nadrūša es naasmu jutusīs, da.”
(Tulk. – Facebook, Instagram – es nedzirdu neko pozitīvu, tikai negatīvu, negatīvu, negatīvu. Es domāju, ka mani kolēģi, draugi, paziņas šajā priekšvēlēšanu laikā ir saņēmuši tādus kā dunčus mugurā, kad kaimiņš runā nepatiesību par kaimiņu, kad viens zemnieks dara skādi otram zemniekam. Strādājot vairāk kā 15 gadus pašvaldībā, tik nedroša es neesmu jutusies.”)
Lai gan konkrētajā diskusijā netika izvirzīti vispārīgi secinājumi, diskusiju ciklam šovasar plānots turpinājums arī citos pierobežas pagastos.