Kāzas vai bēres?
Vēsmas karjera ne vienmēr ir bijusi saistīta ar bērēm. Savas aplasītājas karjeras sākumā viņa vadījusi arī gana pretēju pasākumu – kāzas.
– Daudz jau neatšķiras, vārdi jāteic kā vieniem, tā otriem! Vēsma pie sevis smaida. – Tikai tie vieni klausās, bet otri.. vairs nē! viņa iesmejas sarkastiskus smieklus. Arī kapmeistaram Vitaļikam pasprūk neveikls smaids.
Pirms daudziem, daudziem gadiem, kad Vēsma bija tikko sākusi strādāt apbedīšanas birojā Aizsaules dvaša, kāzas ar bērēm mazliet mainījās vietām – te kāzas, te atkal bēres un tā uz apli. Cyrcle of life, tā teikt. Vēsmai darba bijis daudz, reizēm viņa strādāja pa vairākām maiņām dienā pirms pārgāja tikai uz apbedīšanas biroju. Ļaudis gan dibināja ģimenes, gan mira, un dzīve notika. Vēsma tik strādāja.
Reiz bijis tā, ka kāzas bijušas pirms bērēm – no rīta dzimtsarakstu nodaļā skaisti vārdi jāteic jaunlaulātajiem, bet pēcpusdienā – sērotājiem. Tad nu tikko kā aplasījusi nelaiķa dzīvesgājumu un liegi, ar izteiksmi deklamējusi sirdi plosošu dzeju, pēc ilgākas klusuma pauzes Vēsma uzrunājusi sērotājus ar vārdiem – Dārgie kāzu viesi! Mēs esam sa.. Vēsma apraujas. Raičs, kas blakus stāvēja ar lāpstu gatavībā rakt, gandrīz pats galu dabūja no smieklu aizturēšanas. Viņš konvulsīvi raustās un visiem spēkiem cenšas ieturēt profesionālu sejas izteiksmi. Vitaļiks cenšas neko neizrādīt, lai gan var redzēt, ka arī viņam acīs ir kaut kas aizturēts.
– ..dārgie BĒRU viesi! Vēsma sevi daiļrunīgi izlabo un turpina it kā nekas nebūtu noticis. Raičs pa to laiku pilda elpošanas vingrinājumus, lai nelaistu vaļā savus vienmēr dārdošos smieklus. Tie ir bieži skanējuši kapos, bet ne tieši bēru laikā. Viņš gan vairākus gadus šo epizodi Vēsmai atgādināja. Tāpēc vienmēr, braucot uz kārtējām bērēm, Raičs viņai prasīja, kas tad šodien būšot jālaulā. Vēsma uz šādiem jautājumiem vienmēr Raiča virzienā svieda savu ne visai vieglo rokassomiņu ar smago metāla sprādzi.
Kūka un krusts
Cienījamā aplasītāja Vēsma savu darbu uztver ļoti nopietni un ne acu galā nevar izturēt, ja kāds cits to atļaujas nedarīt. Viņa vienmēr ir “pilnā ekipējumā” – mati ieveidoti nevainojami, acis un lūpas uzkrāsotas, auskari un kaklarotas uzliktas, kā arī mugurā vienmēr solīds kostīms, kuru eleganti papildina rokassomiņa. Pēdējais aksesuārs reizēm ir gauži praktisks aizsardzības līdzeklis, jo Vēsmai bieži vien ir jāatgaiņājas no autovadītāja Raiča, kas, labu gribot, vienmēr cenšas Vēsmu automašīnā burtiski iestumt. Vai citreiz, pateikt kaut ko smieklīgu, bet, Vēsmasprāt, netaktisku. Viņu savstarpējās attiecības bieži ir visai dramatiski komiskas.
Viendien Vēsma uz darbu atnāk diezgan liderīgā noskaņojumā. Vakarā būšot tusiņš.
– Kāds tusiņš? kapu muzikante Rita jautā, paralēli atceroties akordus izvadāmā nelaiķa mīļākajai dziesmai.
– Pie draudzenes iešu, viņai dzimšanas diena, mēs smuki pasēdēsim, mazliet iedzersim un zini, kas mums vēl būs? Vēsmai iedegas acis.
– Ņu, ņu? Ritai paliek interesanti. Varbūt Vēsma ir noorganizējusi draudzenei kaut ko īpašu? No viņas visu ko var sagaidīt.
– Kūka! Kūka mums būs! Nu tik garšīga kūka! Vēsma priecājas.
Rita cenšas neizrādīt vilšanos, jo bija jau iedomājusies, ka varbūt Vēsma draudzenei pasūtījusi kādu pikantu vīriešu dejotāju šovu, sagādājusi kādu īpašu vīnu vai ko tamlīdzīgu. Kūka taču mūsdienās vairs nav nekas neparasts..
– Rita, tā kūka ir vienkārši debešķīga! Nu tik garšīga! Tepat vietējie cep. Tā glazūra, viss mutē kūst, es pilnīgi nevaru sagaidīt, kad iekodīšos, tas biskvīts ir fantas.. Tā!!! Kur ir tas krusts?? no maigas apceres par kūku, Vēsma spēji apsviežas apkārt teju par 360 grādiem un skrien meklēt izvadāmam nelaiķim koka krustu, kas acīmredzami ar savu klātbūtni bēres vēl nav pagodinājis.
Policija un bedre
Vēsmai reiz bērēs gadījās tā. Bija jāglabā kāda jauna slāvu sieviete. Bēres jau gājušas uz nobeiguma pusi, un tūdaļ tiktu bērta zeme bedrē, kad pēkšņi no tuvākajiem kapsētas krūmiem izlēcis nelaiķes mīļotais. Sadzēries, noskrandis un galīgi nelaimīgs viņš kā pats nelabais ir meties iekšā bedrē uz zārka virsū. Raičs un Vitaļiks apjukumā paliek ar puspaceltām lāpstām. Ko nu darīt? Rakt tālāk? Abus divus rakt?? Viņi centušies padod rokas, lai sērotāju izvliktu no bedres, bet šis, puika, negrib. Lai rokot kopā! Kas nu būs? Bērinieki noelšas un šokā atkāpjas no bedres.
Vitaļiks, pieplacis pie bedres, sniedz šamam vēlreiz roku un krieviski saka, lai tak izbeidzot šito un lienot ārā. – Pašol ti na***!!!! Sērotājs bedrē skaļi noviecas pa visu kluso kapsētu. Lamu vārdi atskan vietējās kapsētas priedēs un paliek tur karājoties labu laiku. Bļāviens ir tik skaļš, ka jādomā, vai kāds viņsaulē aizgājušais nav pamodies un atnācis atpakaļ laicīgajā dzīvē.
Nu Vēsmai ir gana. Neviens te slāviski nelamāsies un bedrē neņemsies, vēl jo vairāk, viņas vadīto bēru laikā! Viņa izvelk telefonu un zvana pašvaldības policijai, kas diezgan raiti ierodas. Tiesa, tie ir mazliet pārsteigti par izsaukumu, jo, lai nu kas, bet bieži izsaukumi uz kapsētu šiem negadoties.
Bez liekām ceremonijām policisti sērotāju no bedres izvelk un aizvelk uz automašīnu. Bēres var turpināties.
– Tas nolāpītais Tatāru-mongoļu jūgs! Vēsma dusmās gandrīz nospļaujas, bet pēdējā brīdī savaldās.
Bērēs iet visādi, bet Vēsma neļaujas nevienam un nekam sevi izsist no līdzsvara. Kādam tomēr šais sērojošajos baros ir jābūt tai stiprajai klintij, kas satur visu kopā. Kas spēj ne aci nemirkšķinot nolasīt visskaistāko dzeju un aizgājēja dzīvesstāstu, kas spēj sniegt mierinošu acu skatu tuviniekiem un kas spēj, nepieciešamības gadījumā, ierādīt kādam bēru jaucējam tam pienākušos vietu. Vai nu tas būtu policijas iecirknis, kāds dusmīgs vārds vai lidojoša un pasmaga dzejas grāmata. Pēdējais visbiežāk Raiča virzienā.