Turpinām rakstu sēriju “Kapeņu stāstiņi” par kādas mazpilsētas apbedīšanas firmas “Aizsaules dvaša” ikdienu un piedzīvojumiem darba dzīvē. Reizēm tie ir ļoti krāšņi un netipiski ierastajam priekšstatam par it kā drūmo un smago darbu. Lai jūs nemaldina apbedīšanas nozarē strādājošie – tie visbiežāk ir varen jautri ļaudis!
Visi šajā sērijā apkopotie stāsti ir patiesi, tomēr, cienot cilvēku privātumu, to vārdi ir mainīti.
Bērēs miers ir tikai nelaiķim
Un jūs domājat, ka bēres ir tāds nevainīgs un skumjš pasākums? Maldāties! Tā tas varbūt ir pieņemts un tā tam varbūt būtu jābūt, bet gadās visādi. Kādas mazpilsētas apbedīšanas birojā Aizsaules dvaša ne vienmēr viss norit mierīgi. Vienmēr eleganti un profesionāli, bet ne mierīgi. Lai jūs nemaldina vispārpieņemtie fakti, ka jāuzmanās tikai no dzīvajiem, ne mirušajiem un, ka par mirušo – vai nu labu vai neko. Muļķības! To pat kapmeistars Vitaļiks zina, lai gan viņš jau zina visu. Bet arī pārējiem kolēģiem šai sakarā nav ko piebilst. Jo arī bērēs, lai cik skumjš notikums tas būtu, visu vada cilvēciskais faktors. Un kur cilvēciskais faktors, tur bieži ir pārpratumi, izrēķināšanās un citas nelāgas lietas.
– Rita! Man Tevi jābrīdina par šīs nedēļas bērēm.. cienījamā aplasītāja Vēsma kādu rītu satraukusies zvana kapu muzikantei Ritai.
Kas nu atkal? Rita nodomā. Atkal kāds īpašs pasūtījums mūzikai? Tikai klasisko mūziku? Tikai Raimondu Paulu? Ir jau bijuši gadījumi. Ritu principā nespēj vairs pārsteigt nekas. Vismaz kopš viņa strādā vietējās mazpilsētas apbedīšanas birojā Aizsaules dvaša, un tas jau ir gana liels laika posms. Patiesībā šis laiks ir bijis ļoti svētīgs, jo jaunu un naivu mazpilsētas skuķi, kas sācis spēlēt ērģeles vietējā baznīcā, ir padarījis par sarkastisku un nesatricināmu sievieti, kas spēj nomaukt muzikālu bēru repertuāru jebkādai gaumei un jebkuram nelaiķim. Arī dažādas problēmsituācijas, kas mēdz bērēs gadīties, vairs viņu nepārsteidz. Dodiet tik šurp visu, jo nauda izglābs pasauli, lai viņai piedod ar nimbu klātie paštaisnie un pareizie pilsoņi! Un piekrist viņai var, jo ļaudis mēdz mirt, kādam tas darbiņš ir jāpadara un jāsaņem par to arī pelnīts atalgojums, kas ļauj cierēt pa bodēm un restorāniem.
– Rita, šīs nedēļas bērēs ir gaidāms kautiņš!! Cienījamā aplasītāja Vēsma nespēj valdīt šņukstus, jo šādas izdarības bēru laikā gan nav biežas. Viņas dzejas deklamēšanas laikā visam ir jābūt ideāli. Iedomājoties pretējo, Vēsmai paliek slikti ap sirdi. Deklamēt dzeju, veikt aplasīšanu, tā tomēr ir māksla galu galā, ko Vēsma gadu desmitos ir izkopusi līdz pilnībai. To nedrīkst pārtraukt kaut kādi barbariski akti!
– Raksim pašnāvnieci. Un kaut kas tur nav, Rita, īsti kārtībā. Lai gan cilvēks izvēlējies no dzīves atvadīties pats, radi alkstot noskaidrot vainīgo.. Es īsti nesaprotu, kas tur būs, Rita, bet Tev jābūt gatavai sestdien, mums šis jāiztur ar godu un cieņu. Mēs tomēr esam profesionāles! Vēsma ber vārdus un cenšas savaldīt emocijas.
– Tomēr pa 20 gadiem ir kas tāds, kas mani vēl pārsteidz, Rita nodomā. Kāds gan vainīgais var būt pašnāvībā? Vai kāds to nabaga cilvēku speciāli līdz tam ir novedis? – Dies, stāv klāt! Rita nočukst.
Kad pienāk sestdiena, Rita ir gatavībā. Un arī Vēsma, kā izskatās. Viņa braši ienāk pa kapsētas vārtiņiem, viņas seja pauž nesatricināmu principu par ētikas normām. Nepieļaujamu un neiedragājamu. Sanākuši arī sērojošie radi ar četriem nelaiķes bijušajiem vīriem priekšgalā. Vēsma pieiet pie radu pulka un kaut ko stingri tiem saka. Sērojošajās sejās parādās neliela vilšanās. Bet to ātri vien nomaina neglābjama pieņemšana. Kamēr Vēsma runā ar radiem, Rita jau paspējusi atkārtot visus bēru korāļus. Beidzot saruna ir beigusies un Vēsma triumfējoši atgriežas pie kolēģiem kapličas priekštelpā.
– Kas nu būs? Rita ziņkārīgi prasa Vēsmai.
– Es viņiem pateicu! Es viņiem pilnīgi visu pateicu, ko es par to visu domāju!
– Domāt – ko tieši? Par tikumu un tiem četriem vīriem? Šoferim Raičam pasprūk netaktisks komentārs un nervozs smiekls. Tā viņam bieži gadās.
– Raiti! Vēsma viņam iesit ar aplasīšanai paredzēto dzejas grāmatu. – Nē, es viņiem pateicu, ka nekādas izrēķināšanās bēru laikā te nebūs! Ir tomēr jābūt kaut kādai te cieņai. Ja reiz šie grib izrēķināties ar atraitņiem, lai pagaida bēru beigas un iet aiz žoga! Lai tur asina savus kara cirvjus un mauc viens otru nost! Mums būs vairāk darba, vai zinies! Vēsma dusmīgi nober un aiziet.
Dusmīgie vārdi atsitas pret kapličas sienām. Arī Raičs un Rita ir apklusuši. Tik uzvilkušos Vēsmu viņi sen nav redzējuši. Bet vismaz bēres ir glābtas un arī Vēsmas pašcieņa nav cietusi.
Radi klusē kā jēri visu bēru laiku, vien ik pa brīdim uzmet viens otram niknu skatu. Vēsma deklamē dzeju kā ierasts, tomēr ik pa laikam kādās atsevišķās frāzēs īpaši uzsver vārdu salikumu “..Dieva MIERĀ!”
Nevienam no kolēģiem gan nav zināms, kā beidzās plānotā izrēķināšanās ar atraitņiem un ko gan tie galu galā bija noziegušies pret nabaga nelaiķi. Bēru viesi, gods kam gods, bēru ceremonijas laikā nevienu trobeli necēla. Arī jaunas bēres uz priekšdienām nav pieteiktas, tad jau jādomā, ka bērinieki paši joprojām ir sveiki un veseli un visu atrisinājuši godam.