Ērgļu pusē, Jumurdā atklāta jaunā “Kaziņas Bonijas siera” ražotne, kas iekārtota atjaunotajā bijušajā pagasta kantora ēkā. Svētku dienā apmeklētājiem tika dota iespēja ielūkoties siera gatavošanas aizkulisēs, nogaršot dažādus sierus un klātienē iepazīt saimniecību, kuras stāsts pirms teju divdesmit gadiem iesākās ar vienu kaziņu Boniju. To Santa Lasmane iegādājās par tolaik ne mazu naudu – 50 latiem no Latvijas animācijas filmu pamatlicēja Arnolda Burova meitas Virdžīnijas. Nopirka un tobrīd pat nenojauta, ka tieši Bonija kļūs par talismanu Santas Lasmanes stipruma un veiksmes stāstam.
Patiesībā pat mazliet neticami, ka klusajā Jumurdā kādreizējā kantora ēka pārtapusi par modernu ražotni. Tagad te smaržo pēc svaigi gatavota siera, skan cilvēku čalas un durvis ver jaunā ražotne.
“Kaziņas Bonijas siera” dibinātāja Santa Lasmane. Foto: Sandra Titanova
“Tas ir milzīgs prieks par to, ka mēs esam izauguši no mājas katliņa līdz uzņēmumam. Protams, ir gandarījums par noieto ceļu un sasniegto, taču nebūtu jau jēga ražot sieru, ja nebūtu to, kuri spēj mūsu produkciju novērtēt. Tepat novadā, Kalnciema tirdziņā un citviet mums ir siera draugi, kuri atbalsta, pasaka, ka garšo, lūk, tas ir vislielākais prieks un gandarījums, kādu vien var vēlēties,” mirdzošām acīm, pārgriežot simbolisko lentu, ar mīlestību klātesošos uzrunāja zīmola “Kaziņas Bonijas siers” saimniece Santa Lasmane.
Viņas uzņēmību un mērķtiecību augstu vērtē arī LLKC Madonas biroja vadītāja Aija Vīgnere. “Mājražotājs iesākumā, nu jau piena pārstrādes uzņēmums, kas rada pievienoto vērtību. Mums šādi uzņēmumi ir ļoti vajadzīgi, arī atbalstāmi. Kā zināms, ceļš no mājražotāja līdz uzņēmumam nebūt nav viegls, tas prasa enerģiju, uzņēmību, uzdrīkstēšanos, spēju noticēt sapnim,” uzsver Aija Vīgnere, piebilstot, ka Santa arī piedalās projektu konkursos un piesaista investīcijas, mērķtiecīgi attīstot savu saimniecību plašumā.
Foto: Sandra Titanova
Pietrūkst medaļas par varoņdarbu
Un tiesa, no vienas kaziņas, vārdā Bonija līdz veselai sierotavai – tāds ir Santas Lasmanes stāsts teju divdesmit gadu garumā. Toreiz ar sapni par dzīvi laukos Santas ģimene pārcēlās uz gleznaino vietu Jumurdā, nelielā viensētā ezera krastā. Taču dzīve bija skarba un drīz vien viņai vienai nācās turpināt kopā ar vīru iesākto lauku dzīves stāstu. Turpināt un nepadoties. Pagurt un atkal piecelties.
“Mēs esam vērojuši Santas attīstību vairāk nekā desmit gadu garumā,” stāsta Santas draugs un kaimiņš Vitālijs Judins. “Sākot ar necilu šķūnīti un dažām kaziņām, ar rokām nesot barību, sienu un tagad – izaugot līdz šādai sierotavai. Viņa redzēja to mērķi, sekoja tam sapnim un šodien mēs esam baltajā telpā – jau ir noliktava, siera ražotne, glabātava. Te pietrūkst tikai liela medaļa par Santas varoņdarbu. Tas, ko viņa ir paveikusi, ir kārtīga latvieša panākuma pierādījums,” ar pietāti pret Santas sasniegto noteic Vitālijs un viņa teiktajam pievienojas ērglēniete Inita Plendišķe. “Sākumā taču vispār viņa bija viena,” uzsver Inita. “Brauca ar traktoru, visu pati gādāja, slauca kazas un aprūpēja. Tad, kad viņai vīrs bija vēl dzīvs, viņš palīdzēja, tagad nudien nezinu, kā viņa tiek galā, bet spēku, spēku un vēlreiz spēku gribas Santai novēlēt,” ar apbrīnu par stipruma gēnu Santā noteic Inita.
Gadiem krāta pieredze
Verot ražotnes durvis, Santa bija sarīkojusi svētkus divu dienu garumā, un, lai arī svētku centrā bija siers un jaunā ražotne, tas patiesībā bija stāsts par laukiem, uzņēmību un sapni, kas piepildījies.
“Viņa ir apbrīnojama sieviete, apbrīnojama,” uzsver jumurdiete Agita Opincāne. “Viņas uzņēmība, darba spars, gaišums pret dzīvniekiem, savām kaziņām un cilvēkiem. Viņa iznes Jumurdas vārdu visā Latvijā, arī ārpus tās. Pie viņas taču brauc siera meistari no Itālijas, faktiski viņa mums ir kā sava veida novada vizītkarte,” atzīst Agita, kura, liekot lietā savu stāstnieka prasmi, klātesošos iepazīstināja ar Jumurdu, izvedot tos nelielā ekskursijā.
Foto: Sandra Titanova
Tikmēr sarunā ar Santu noskaidroju, ka siera tapšanas process nebūt nav viegls, savukārt prasme izgatavot patiešām baudāmu produktu ir gadiem krātas prakses un pieredzes rezultāts.
“Visus šos gadus esmu godīgi mācījusies, gan skatoties video, kā citi siera meistari to dara, gan pabijusi ļoti daudzās siera ražotnēs Itālijā. Arī itāļu siera meistaru Simonu Manfredini esmu dabūjusi uz šejieni, lai viņš māca mani tieši šeit, kā strādāt ar to pienu, kas mums Jumurdā pieejams,” izaugsmes gaitu ieskicē Santa, piebilstot, ka visgrūtākais ir noticēt, ka tas ir izdarāms. “Kad sāc darīt, viss notiek, jo tu mācies no savām kļūdām, neveiksmēm un audz,” atzīst siera meistare.
Nav laika bažām, jāstrādā
Jaunās ražotnes atvēršana izvērtās par kārtīgu iepazīšanās stāstu divu dienu garumā – ne tikai nogaršojot sierus un zupu ar kazas piena jogurtu, bet arī iepazīstot pašu tapšanas procesu, tā apjaušot, cik daudz darba slēpjas aiz katra nelielā siera ritulīša. Kā stāsta Santa, kopumā šeit top ap 30 šķirnes, tostarp dažādi smēriņi, svaigie sieri, cietie, nogatavinātie, un katram no tiem savs pircējs.
“Mēs, dzīvodami dažādās pasaules valstīs, no Honkongas līdz Vācijai, esam izgaršojuši dažādus kazas siera produktus un mēģinājuši atrast aizvietotāju “Kaziņas Bonijas sieram”, taču tas nav izdevies. Santas ražotais ir visgaršīgākais, es to apliecinu,” ar neviltotu pārliecību uzsver svētkos sastaptā Santa Judina.
Foto: Sandra Titanova
Un tas, visticamāk, pateicoties mīlestībai, ar kādu šis siers tiek ražots, un protams, vietējo kaziņu pienam.
“Man pašai ir 40 kaziņas, pienu iepērku tepat no saimniecības ar 100 slaucamām kazām,” stāsta Santa. “Tūdaļ sadarbošos ar vēl vienu saimniecību. Dienā tie ir kādi 200 litri uz pārstrādi. Man jau gribētos, ka mēs visi te tā sasparojamies uz kazu audzēšanu un tad piena būtu pārpārēm un varētu sieru ražot un iepriecināt vēl vairāk cilvēku, jo pašlaik vienīgā problēma, ka mums pietrūkst piens,” atzīst Santa.
Savukārt, kad jautāju, cik viegli vai grūti ir saimniekot šobrīd politiski un ekonomiski tik sarežģītajā laikā, Santa ar viņai piemītošo optimismu atbild: ”Zini, kā ir? Grūti ir tad, ja tu tam visam ļoti seko. Ja tev ir kazu ganāmpulks un daudz siera, ko taisīt, tu nemaz nezini, ka ir grūti. Tad tu vienkārši dari un tad jau sanāk kaut kas,” noteic kaziņu saimniece un samīļo klēpī paņemto mazo kazlēnu. Kā liecību, ka kaziņas Bonijas stāstam noteikti būs turpinājums.
Foto: Sandra Titanova