“Kamēr ir karš, tikmēr turpināsim pīt”

Viens no veidiem, kā palīdzēt Ukrainai karā, ir pīt maskēšanās tīklus karavīriem. To jau trešo gadu Jaunjelgavā dara pensionāru biedrība kopā ar idejas autori Leldi Lukaševiču no biedrības “SOS palīdzība Ukrainas armijai”. Un, lai gan domājot par pašu situāciju, pārņem skumjas, pie dāmām atmosfēra ir pat pavisam jautra.

Jau kārtējo trešdienu Jaunjelgavas bijušajā domes ēkas zālē Lelde kopā ar seniorēm ienes tīklu, kurā iepīt dažādu krāsu lentītes, lai ukraiņu karavīri varētu gan paši paslēpties, gan nomaskēt kādu sev vērtīgu lietu, piemēram, automašīnu. Šogad top jau arī pirmais pavasara tīkls.

Biedrības “SOS palīdzība Ukrainas armijai” pārstāve Lelde Lukaševiča: “Gaidījām to pavasari, es meitenēm teicu – mēs vēl taisīsim, janvārī, februārī baltos tīklus, tad būs krāsainie. Viņas saka – vai tad tas karš nebūs beidzies? Nu, tas karš nebeidzās, un kamēr tas ir, tikmēr mēs turpināsim.”

Vija, tīklu pinēja: “Tas tikpat kā uz kori iet vai deju kolektīvu. Katrā dienā tev jāiet ir, ja neiesi, tad tev nebūs kolektīva.”

Un sajūta šeit patiešām kā kolektīvā, jo ik pa laikam Vija, kuru mēdz saukt arī par Vijolīti, sāk dziedāt kādu dziesmu, un visas pārējās pievienojas. 

“Nu, kā tu tā pīsi, pīsi, paliek garlaicīgi,” saka Vija.

Seniores gan var arī mierīgi atļauties dziedāt, jo jau savus darbus ļoti labi pārzina un pat pamāca mūs, kā to vispareizāk darīt.

Blakus tīklu pīšanai notiek vēl kāds svarīgs darbs – materiālu sagatavošana tīklu pinējām. 

Lelde Lukaševiča: “Te var redzēt, ka ir vēl smalkāka darba dalīšana. Tur griež lielās strēmeles. Un šeit mazajās strēmelītēs griež iekšā caurumiņus, caur kuriem vērt. Arī griezt ir grūti, jo reizēm ir tā, ka nav tik asas šķēres, tad uz pirkstiem tulznas.”

“Mums jau vistrākakais ir, ka pietrūkst materiāla. Mēs meklējam pa visām mājām, kur varam sameklēt,” atklāj viena no tīklu pinējām Ināra.

“Problēma ir tāda, ka noder ļoti maz krāsu. Mums noder brūnie toņi, zaļganīgie toņi. Un tad mēs reizē arī paši krāsojam,” piebilst Lelde Lukaševiča.

Savukārt pēc darbu darīšanas neatņemama sastāvdaļa ir stundu gara kafijošana. Tad tiek pārrunātas visas aktualitātes.

Ināra: “Ne tikai mēs tīklus reizēm pinam, bet arī pārrunājam par dažādām pavārmākslas receptēm, par stādiņiem, sēšanām, par dažādām lietām.”

Lelde Lukaševiča: “Ja ir kaut kāds uztraukums, iekšējā spriedze, mēs viņu pārrunājam, izrunājam. Viņas man reizēm kā baigai ekspertei saka – kā tu, Lelde, domā? Tad arī tas stress nepaliek iekšā. Ja, piemēram, dāmas sēdētu vienas pašas mājās, varbūt viņas tiešām sakrenķētos un viņām būtu daudz skumjāk.”

Šobrīd Lelde kopā ar seniorēm uzpinušas jau 28 tīklus. Saņemti arī pateicības vārdi no Ukrainas. 

Aicinām arī jūs ziedot tekstilu, kas pašiem vairs nav vajadzīgs, bet ir piemērotās krāsās maskēšanās tīklu veidošanai.