Kāpēc mēs katru gadu cērtam tieši eglīti, nesam to mājās un rotājam?
Ja runājam pat Latviju, jāsaka, ka kopš baltu cilšu pastāvēšanas pirmsākumiem egle ir svēts koks un Ziemassvētki ir egles godināšanas svētki. Kāpēc tieši egles? Jo tai ir īpatnējs, no citiem mūžzaļajiem kokiem atšķirīgs skuju izkārtojums. Vismaz tā to varam skaidrot caur latviskās kultūras prizmu – katrā egles dzinumā skujas sakārtotas Laimas rakstā, katra zara galā veidota krusta zīme. Latviešu rakstos skuja ir laika zīme, tā ir arī cilvēka dzīves simbols, tai nav noteikta garuma – tā var būt ļoti īsa vai turpināties bezgalīgi kā laika plūdums. Tai raksturīgs ritms, kas norāda uz sakārtotu, ciklisku laika plūdumu un notikumu secību. Adata ir kā Laimas pēdu nospiedumi, uz kuriem uzkāpjot, dzīves gaita kļūst vieglāka un laimīgāka. Saskaņā ar savām simboliskajām īpašībām adata pārnes arī laimi un veiksmi objektiem, kur tā attēlota.
Egļu skujām bija gan praktisks, gan estētisks pielietojums – tās tika izklātas durvju priekšā kā paklājiņi un izkaisītas pa istabu, lai neielaistu blusas.
Egle ir arī vissenākais koks, kas ticis izmantots medicīnā – to lieto kā dabisku dezinfekcijas līdzekli, kas attīra jebkuru vidi; gaiss egļu mežā esot principā sterils, jo visi mikroorganismi tur iet bojā. Enerģētiskā līmenī saka, ka egle dodot cilvēkam pārliecību par sevi un sajūtu, ka ir saprasts agrāk neizprotamais dzīvības spēks. Ziemā egle ir enerģiju dodoša, bet vasarā – enerģiju ņemoša. Savukārt pašas egles enerģija ir saistīta ar zemākajām pasaulēm, ar Zemes stihiju, pazemi, un saskaņā ar debesu ķermeņu enerģiju tā atbilst ziemeļrietumiem.
Egļu mežā cilvēki intuitīvi apklust un palēnina soļus, egļu tuvumā nav jāsteidzas un jārada troksnis. Tas ir viens no kokiem, kas iezīmē robežu starp šo pasauli un pēcnāves dzīvi, tāpēc piemērots pārdomām, atmiņām – arī no latviskās dzīvesziņas zinām, ka tieši egļu zariem tika kaisīts pēdējais dzīves ceļš, aizgājušos mūžībā pavadot.
Egle simbolizē gan veselību un ilgu mūžu, gan nāves svēto nozīmi – atbrīvošanos, attīrīšanos, noslēpumu, kas ir pretējs dzimšanai.
Egli medicīnā var lietot pret saaukstēšanos. Te noder skuju inhalācijas, tās var pievienot zāļu tējām ar nomierinošu, antiseptisku un pretiekaisuma iedarbību. Labu iespaidu egle atstāj uz nemierīgiem bērniem, kam trūkst mātes miera un uzmanības. Šim nolūkam skuju uzlējumu pievieno vannas ūdenim vai gultiņas tuvumā piekarina aromātisku skuju maisiņu. Savukārt egļu jaunie dzinumi palīdz atjaunot spēkus pēc ziemas.
Pirtī, kur gan esam klasiski pieraduši redzēt bērzu, ozolu, liepu un kļavu, izrādās izmanto arī egļu slotiņu – vasarā tā ir enerģiju ņemoša, ziemā – dodoša. Slotiņa palīdz pie reimatisma, podagras, lai veicinātu svīšanu, pret bezmiegu, nervozitāti, kā arī elpceļu dziedināšanai. Smalki sakapāti zariņi izmantojami kā gaisa atsvaidzinātājs.
Latviešu tradīcijās egles zars tiek saistīts ar svarīgiem godiem.
Kristībās, saistībā ar egli, svarīga ir šūpuļa materiāla izvēle un līksts piemeklēšana. Par šūpulīša gatavošanu no egles koka ir liecības no Vidzemes un Latgales, savukārt līksts no egles koka, pēc aprakstiem, cirsta Vidzemē, Kurzemē un Latgalē.
Kā mūžzaļš koks tas simbolizē nemirstību caur pārveidošanos. Arī kāzās, tēlaini runājot, līgava mirst neprecētas sievietes dzīvībai, tāpēc agrāk, braucot uz līgavaiņa māju, ar egles zariem rotāja kāzu ratus, mielasta vietu, arī – kāzu nakts vietu. Tā bija daļa no rituāla, lai pierastu pie jaunās dzīves telpas, kurā viņiem būs jādzīvo.
Audz, audz, egle, takas malā!
Kad mani vedīs, es tevi rotāšu. LD 30650
Interesanti, ka pirms kāzām notika arī zēnu iesvētīšana, kuras laikā tika izmantotas sveķainas, izturīgas lūkas, kas izgatavotas no egļu mizas, kuras bija jāsarauj. Fiziskā līmenī šis rituāls apliecina vīrieša spēku, bet enerģētiski lūkas saplēšana simbolizē atbrīvošanos no mātes ietekmes.
Sasmalcināti egļu zari un skujas, tāpat kā jebkuri asi priekšmeti, atbaida tumsas spēkus, nešķīstos garus, tāpēc tās tiek kaisītas uz grīdām bēru ceremoniju laikā.
Egle bija klāt arī tad, kad bērns ienāca šajā pasaulē. Kad sievietes dzemdēja, pirts tika pārklāta ar karstā ūdenī samērcētiem egļu zariem – tie ne tikai enerģētiski nodrošināja mazuļa pareizu ienākšanu pasaulē, bet arī brīnišķīgi attīrīja gaisu.
Gadu mijā egle tiek izmantota zīlēšanas rituālos, jo to sauc par vēlmju koku, kas ir kā ideāla antena, caur kuru tiek pārraidīts izteiktais lūgums. Šīs antenas jauda ir atkarīga no zaru skaita, jo vairāk pakāpienu – līmeņu, jo spēcīgāka antena. Izsakot nodomu, vēlams apiet egli trīs vai deviņas reizes pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Kāpēc gan vajadzētu apiet pretēji pulksteņrādītāja virzienam? Tas ir saistīts ar ieklausīšanos savā dvēselē, lai vēlmi sadzirdētu patiesi labi, gaiši spēki, jo pretējā gadījumā tiek piesaistīta tumšās enerģijas uzmanība. Savukārt garie egļu čiekuri neapšaubāmi ir falliska emblēma, tie simbolizē apslēpto dzīvības un radošuma uguni, tāpēc tos izmanto burvestībās.
Mūsu valstij ir tuva arī leģenda par to, ka pirmā rotātā Ziemassvētku egle pasaulē iedegta Rīgā – šis vēstījums, ka 1510.gadā Luters Rīgā pirmoreiz iededzis eglīti, radies no Melngalvju arhīvos aprakstītas Vastlāvju svinēšanas, taču uz šo titulu pretendē arī Tallina, sakot, ka pirmā eglīte tikusi iedegta tur jau 1441. gadā, bet precīzi šo faktu pierādīt nav iespējams – tā esot leģenda. Neskatoties uz to, Rīgā atrodas plāksne, uz kuras astoņās valodās ir iegravēts uzraksts “Pirmā Ziemassvētku eglīte Rīgā 1510. gadā”.
Lai gan egle, kā noskaidrojām, ir ārstnieciska, pastāv kā Laimas simbols, arī ilga mūža un robežas ar viņsauli simbols, latviešu tradīciju pētnieki nav atraduši spēcīgus pierādījumus tam, ka latvieši Ziemassvētkos būtu tieši rotājuši egles. Pēc izpētītajiem datiem, Latvijā Ziemassvētku eglītes ienāca tikai XIX gadsimtā līdz ar Vācijas kultūras tradīcijām – latviešu Ziemassvētkos kā centrālais “koks” parasti minēts vien bluķis, kas vilkts ap māju, lai savāktu visas pa gadu uzkrātās nedienas, un tiktu sadedzināts.
Taču, aizejot no Latvijas kultūras telpas, piedāvājam vēl dažus interesantus faktus par eglīšu izmantojumu Ziemassvētkos citviet pasaulē:
Kristieši svētkos un rituālos izmantojuši visus mūžzaļos kokus, ne vien egles, kā mūžīgas dzīves zīmi ar Dievu.
Ziemeļeiropā cilvēki kopš senatnes arī ziemas laikā stādījuši mūžzaļos kokus kastēs savās mājās.
Daudzas agrīnās Ziemassvētku eglītes tika pakārtas otrādi – no griestiem, izmantojot ķēdes, kas bija piekārtas pie lustrām vai apgaismojuma āķiem. Bieži Ziemassvētku eglīšu vietā Ziemeļeiropā tika izmantoti ķiršu vai vilkābeļu stādi vai zari, ko ievietoja podos un ienesa iekštelpās, lai tie Ziemassvētku laikā uzziedētu.
Tieši egle, iespējams, kļuvusi par atpazīstamāko Ziemassvētku simbolu tāpēc, ka tā ir ne vien mūžzaļa, simbolizējot mūžīgo dzīvību, bet arī tās trijstūrveida formas dēļ – šī figūra ir svēta kristietībā, apzīmējot Svēto Trīsvienību; iespējams, uz tās pamata veidotas pirmās vizualizācijas par Paradīzes koku.
Agrīnajos baznīcas kalendāros 24. decembris bija Ādama un Ievas diena – Paradīzes koks simbolizēja Ēdenes dārzu.
Daudzviet cilvēki uz svētkiem izgatavoja koka piramīdas un rotāja tās, lai tās izskatītos pēc eglītes, izmantojot papīru, ābolus un sveces – iespējams, ka koka piramīdas eglītes bija domātas kā Paradīzes koka atveidojums.
- gadā Bremenā, Vācijā, ir ieraksts par nelielu svētku eglīti – tā tiek raksturota kā koks, kas rotāts ar “āboliem, riekstiem, datelēm, kliņģeriem un papīra ziediem”.
Pirmais cilvēks, kas ienesa Ziemassvētku eglīti mājā, iespējams, bija 16. gadsimta vācu sludinātājs Mārtiņš Luters. Viņam tiek piedēvēta arī tradīcija eglītē likt un degt svecītes, kas Luteram esot asociējušās ar zvaigznēm.
Neskatoties uz to, ka nevienam nav skaidras atbildes, kāpēc tieši egle ir Ziemassvētku simbols, katru gadu svētku laikā visā pasaulē tiek nocirstas ap 350 miljoniem eglīšu, taču, ja pieturamies pie latviskajiem uzskatiem, kur svarīgākās ir tieši egles skujas un to izkārtojums, tad mājās noteikti var iztikt ar dekorācijām no eglīšu zariem, saudzējot dabu un radot vajadzīgo svētku noskaņu.
Te būs divi varianti, ko var iesākt ar lielo Maximas maisu, kas pilns nelieliem egļu un citu mūžzaļo koku zariem.
Egļu zaru bumba (izgatavošanas laiks – aptuveni 30 minūtes)
Nepieciešamie materiāli: liels kartupelis, koka irbulis, stieple, aptuveni puse lielā iepirkumu maisa ar jebkuru mūžzaļu, nevīstošu augu zariem (te izmantoti zari līdz 25 cm garumā; var izmantot arī garākus vai īsākus, tas būs atkarīgs no kartupeļa lieluma un pašu vēlmēm), lentes un citi rotājumi pēc ieskatiem.
1. Kartupeli vizuāli sadala 3 daļās, aptuveni 1/3 attālumā no augšas caur kartupeli izver stiepli un augšā savieno – aiz šī elementa dekorāciju pēc tam varēs pakarināt.
2. Es nomērīju nedaudz mazāku daļu arī no apakšas, kur arī izvēru stiepli, jo nolēmu arī dekorācijas apakšā iestrādāt lentes, taču šis solis ir pēc katra izvēles.
3. Sagatavojam zarus darbam – atbrīvojam zara apkašu no skujām aptuveni 1-1,5 cm garumā, pašu zara galu nogriežam 45 grādu leņķī. Sākam no augšas un pa apli – ieduram ar koka irbuli kartupelī, izveidojam nelielu caurumu, tajā ievietojam zaru. Tā turpinām līdz pat apakšai. Ja apakšējā dekora daļā plānota lente, iesaku to iesiet laicīgi, pirms kartupeļa apakša noklāta ar zariem.
4. Gatavo dekorāciju var papildus rotāt pēc saviem ieskatiem!
Egļu zaru virtene vai vainags (izgatavošanas laiks – aptuveni 30 minūtes)
Nepieciešamie materiāli: lina aukla, sintētiskā aukla (var būt arī abas lina vai abas sintētiskās, galvenais, lai auklas ir ļoti stingras), aptuveni puse lielā iepirkumu maisa ar jebkuru mūžzaļu, nevīstošu augu zariem (te arī izmantoti zari līdz 25 cm garumā), lentes un citi rotājumi pēc ieskatiem.
1. Nogriež gabalu linu auklas. Apkārt auklai izkārto mūžzaļo koku zarus – pa apli, lai auklu neredz. Pietin zarus ar otru auklu (viena auka visu laiku paliek pa vidu zariem, ar otru auklu zari tiek tīti klāt).
2. Ņem nākamo buntīti ar zariem, apliek no visām pusēm linu auklai, aptin. Iesaku zaru pušķīšus sagatavot pirms pīšanas, lai iet raitāk. Tā turpina, kamēr nebeidzas zari vai netiek sasniegts vēlamais virtenes garums. Pīšanas princips ir ļoti līdzīgs Jāņu vainaga pīšanai ar diegu, vienīgā atšķirība ir tā, ka te zari tiek likti visapkārt, nevis no vienas puses, kā tas ir gadījumā ar Jāņu vainagu.
3. Kad vēlamais garums sasniegts, lai izveidotu skaistu virtenes noslēgumu, vienu zaru buntīti galā piestiprina pretēji pīšanas virzienam.
4. No virtenes var veidot arī vainagu, savienojot abus galus un sasienot auklu (arī līdzīgi, kā noslēdzot Jāņu vainagu).
5. Gatavo dekorāciju var papildus rotāt pēc saviem ieskatiem.
Zarus, kas pēc darbošanās palikuši pāri, var salikt vāzēs un izrotāt vai izmantot kādai skaistuma vai veselības procedūrai!
NB! Dekorācijas gala rezultātā būs diezgan smagas, tādēļ uzreiz jāpadomā par vietu, kur tās plānots piekārt. Tāpat jāpatur prātā, ka rokas no darba ar mūžzaļajiem augiem kļūs melnas un sveķainas, iespējams ar skujām arī sadurties, tādēļ neiesaku daudz izmantot sudrabegli, tai ir asas skujas. Lai dekorācija saglabājas ilgāk, to var nopūst ar floristikas laku vai parasto matu laku.