ReTV ziņās katru ceturtdienu piedāvājam sižetu sēriju “UZZINI. PĀRBAUDI. VĒRTĒ!”, kurā kopā ar ekspertiem meklējam atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Šoreiz stāstīsim par viedtālruņu lietošanas robežām un drošību, analizējot gan Dailes teātra lēmumu izrāžu laikā aizlīmēt apmeklētāju tālruņu kameras, gan politiķu viedierīču izmantošanas kultūru un drošības riskus domes sēdēs.
Mēs tos turam rokās vidēji četras līdz piecas stundas dienā. Tie ir ar mums pie pusdienu galda, koncertos, un pat brīžos, kad tiek pieņemti valstiski lēmumi. Taču pēdējā laikā arvien skaļāk izskan frāze: “Lūdzu, nefilmējiet vai lūdzu, nolieciet telefonus.”
Kamēr Latvijas skolas jau sper radikālus soļus, aizliedzot ierīces pamatskolēniem, pieaugušo pasaulē cīņu ekrāniem pieteikusi kultūras nozare.
Un, kā izrādās, reizēm tieši pieaugušajiem disciplīnu iemācīt ir visgrūtāk – gan teātra zālē, gan politiskajā arēnā.
Juris Žagars, Dailes teātra direktors, stāsta: “Mēs, protams, sākām ar skandālu. Skandāls ir vajadzīgs, lai tevi vispār kāds paklausītos. Ir jāuztaisa provokācija, un mēs zinājām, ka tā būs provokācija. Rezonanse ir ļoti laba. Mēs esam ļoti apmierināti. Un principā mēs atveram diskusiju”.
ReTV foto
Izrāde bez ekrānu gaismiņām zālē. To mēģina panākt Dailes teātris ar jauno akciju “Teātris bez telefona”. Pirms atsevišķiem iestudējumiem skatītāji pie ieejas aicināti paņemt īpašu uzlīmi un simboliski aizlīmēt sava tālruņa kameru.
Vaicājām arī iedzīvotājiem viedokli. “– Kad ejat uz teātri, izmantojat telefonu? – Nu, līdz teātrim jā, bet teātrī jau noteikti nē. – Bet esat pamanījusi, ka kāds tomēr fotografē vai filmē? Jā, un tas traucē,” saka Velta, teātra apmeklētāja.
Anete, teātra apmeklētāja: “Nu, es uzskatu, ka vispār nevajadzētu filmēt. Tas tomēr arī traucē citiem apkārtējiem, kas sēž blakus, skatīties izrādi. Nu, jā, viedierīces traucē.”
Teātra apmeklētāja Vija uzskata: “Es domāju, ka tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Nu, ja viņš grib, kāpēc viņš nevar filmēt, ja viņš netraucē, teiksim, aktieriem un pārējiem? Kāpēc nē?”
Kaut arī akcija ir brīvprātīga, protams, šāds solis neizpalika bez asām diskusijām sociālo mediju vidē un ir licis sarosīties arī juristiem, vērtējot, cik tālu vispār drīkst iet pasākumu rīkotāji ar šādiem aizliegumiem.
Foto: Ekrānšāviņš no Facebook
Piemēram, zvērināts advokāts Lauris Klagišs publiski vaicā – “vai tiešām teātrim nebija pieejami mazāk ierobežojoši un apmeklētāju privātumu respektējošāki līdzekļi?” Advokāts rosina ieviest stingrāku uzraudzību zālē, izteikt brīdinājumus vai vienkārši konkrēto pārkāpēju tūlītēji izraidīt un saukt pie tiesiskās atbildības.
Taču, kā šī juridiskā teorija izskatās reālajā dzīvē? Šeit gan kāds no sociālo mediju lietotājiem dalās pieredzē:
Foto: Ekrānšāviņš no Facebook
Pārbaudot internetā, redzams, ka Dailes teātris šo prasību aprakstā šobrīd ir norādījis. Taču paliek atvērts jautājums – vai par kameru aizlīmēšanu uzzinās arī tie, kuri biļeti izvēlas iegādāties klātienē, biļešu kasē? Vai kases darbinieks par šo painformēs?
Tas, ka diskusijas par viedierīču ierobežošanu sabiedrībā nepazudīs ir skaidrs, jo arī piedāvājums, visticamāk, būs arvien plašāks. Jo cilvēkam, pirmkārt, vienmēr būs iespēja izvēlēties apmeklēt šādus pasākumus vai nē. Un, otrkārt, tas ko cilvēki norāda, viņi ir noguruši no viedierīcēm, tāpēc labāk izvēlas vidi, kur tās nelieto.
Ruta Siliņa, Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības komunikācijas vadītāja, skaidro: “Cilvēki, skatītāji, nopērk biļetes, lai baudītu mākslu, nav svarīgi teātris vai koncerts, un tas nozīmē to, ka, nopērkot šo biļeti, es paļaujos, ka man būs šīs iespējas baudīt šo mākslu. Teju stihiskā veidā cilvēki pārkāp citu skatītāju tiesības, intereses baudīt mākslu nepastarpināti un neapgrūtināti, diemžēl, to pārkāpj, filmējot vai fotografējot.”
Ja paskatāmies pasaules pieredzi, tad aizliegumi par telefonu lietošanu kultūras pasākumos, piemēram, mediju virsrakstos parādās jau krietni agrāk, pat 2014. gadā. Kā norāda raidorganizācija BBC, “tā ir cīņa par mūsu uzmanību. Sabiedrība pati vairs nespēj nolikt telefonus malā, tāpēc radikāli aizliegumi šobrīd ir vienīgais glābiņš.”
Savukārt, izdevums The Wall Street Journal uzsver – spēja uz pāris stundām pilnībā pazust no tīmekļa šodien kļūst par ekskluzīvu luksusa preci.
Kamēr kultūras pasākumos viedierīču lietošana joprojām ir brīvprātīga izvēle, cita aina ir izglītības iestādēs, jo Latvijā pamatskolās no šī gada 1. septembra tā jau ir likuma prasība.
Ilze Krastiņa, Ķeguma pamatskolas direktore, dalās ar pieredzi: “Jāsaka tā, ka ne daudz, bet esmu saņēmusi arī personīgi e-pastus diezgan tādā uzstājīgā tonī pārtraukt šo telefonu savākšanu, atļaut bērniem telefonus turēt pie sevis, bet tie ir mūsu skolas noteikumi, nu, jau arī valsts noteikumi, ko mēs ievērojam, un es vienmēr cenšos izskaidrot kāpēc. Vecākiem varbūt vislielākās pretenzijas ir par to, ka telefons tiek bērnam paņemts nost, bet tā problēma ir tāda, ka mums ir ļoti grūti pašiem regulēties, un bērns nespēj to telefonu atstāt somā, jo šī vēlme viņam paskatīties, jo šie signāli jau ik pa brīdim pienāk, ir pārāk liela, un tas traucē gan mācību procesā, gan arī skolotājiem darbā.”
ReTV foto
Tomēr lielākais paradokss – kamēr bērniem ar likumu mācām disciplīnu, pieaugušie politiskajā arēnā paši nespēj atrauties no ekrāniem. Telefonu kultūra un tā dēvētā “tiktokizācija” šobrīd ir sasniegusi kritisko robežu.
Šodien politiķi ir atklājuši jaunu formātu, kā uzrunāt savus vēlētājus. Tiek filmēti video, kurā paši uzņemas teju vai žurnālista lomu un tēlo taisnības cīnītājus. Bet rezultātā sanāk viens lēts TikTok šovs.
Foto: Ekrānšāviņš no LETA
Pēc asā precedenta strap Rīgas domes deputātiem maija vidū, varas gaiteņos tagad nopietni pavīdējis rosinājums pilnībā aizliegt deputātu pašrocīgu filmēšanu domes un komiteju sēdēs. Par to runā arī Saeimas varas gaiteņos.
Ruta Siliņa, Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības komunikācijas vadītāja, uzsver: “Pašvaldību sēdes jānodrošina publiski, tātad, viņas ir jāfilmē un jāieraksta. Tai pat laikā ir arī iekšējās kārtības noteikumi, kā mēs tajā sēdē uzvedamies. Tad tie ir tie iekšējas kārtības noteikumi, kā mums notiek sēdes, kas ir atļauts, kas nav atļauts – vai drīkstam likt kājas uz galda vai mēs drīkstam apmētāt kādu ar košļājamo gumiju, vai ar rupjiem vārdiem apsaukties, vai mūsu iestādē tas ir pieņemami vai nav.”
Romāns Gagunovs, RSU Sociālo zinātņu fakultātes pētnieks un politikas zinātnes doktorants, LSM intervijā uzsver: “Jautājums ir drīzāk par to, kā vispār uzlabot šo politisko kultūru, šo vidi, jo arī tas, kas mums šobrīd notiek politikā – gan valdības līmenī, gan arī Rīgas domē – neko labu neliecina. Visi šie konflikti arī savā ziņā atstāj iespaidu uz mūsu politisko drošību, kur visas šīs domstarpības, šādus gadījumus diezgan labi var vēlāk izmantot arī kā hibrīdkara elementu.”
Foto: Ekrānšāviņš no LSM
Vaicājām iedzīvotājiem arī par šo jautājumu viedokli. Sigita, kura neseko politiķiem sociālajos medijos, saka: “Es uzskatu, ka vajadzētu aizliegt, jo, šķiet, ka tieši tāpat kā bērni, kad viņi neklausās un ļoti daudz kas tiek palaists garām.”
Evija, kura arī atbalsta ierobežojumu nefilmēt domes sēdes, saka: “Vakardien es radio dzirdēju tieši par to, ka tas ir ļoti aizraujoši, ļoti interesanti un ļoti robežu pārkāpojoši. Es nezinu, es neesmu, es nedzīvoju tādās sajūtās, es to nezinu.”
Maija Katkovska, Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja, uzsver: “Mūsu mērķis ir pasargāt bērnus un jauniešus internetā no tā, ko viņi redz, ko dara šie pieaugušie. Un, ja pieaugušie var būt vēl līdz kaut kādam zināmam līmenim ir spējīgi izvērtēt savas rīcības sekas, tad nereti bērni nesaprot, nu, kur tālāk tas akmens kā sniegs aizvelsies. Un viņi atkārto to, ko viņi ir redzējuši, ko pieaugušie, ko viņu vecāki varbūt ir darījuši, un viņi šādi nodara pāri saviem vienaudžiem, citiem nepilngadīgajiem, kuri ir daudz ievainojamāki nekā pieaugušie.”
Viedtālrunis vairs nav tikai saziņas rīks. Tas ir kļuvis par mūsu uzmanības un reizēm arī kultūras mērauklu. Taču šobrīd esam nonākuši pie dīvaina paradoksa.
Noteikumus, ko bērni skolas solos spēj pieņemt un ievērot, pieaugušie politikas gaiteņos joprojām mēģina apiet ar ētikas komisiju, policijas vai juristu palīdzību.
Teātrī mēs izvēlamies brīvprātīgu higiēnu, skolā – likuma disciplīnu, bet politikā telefonu aizliegums, šķiet, drīz būs vienīgais veids, kā glābt valsts drošību un deputātu darba jēgu.