Turpmāk svētdienās piedāvājam ielūkoties atvaļinājuma piezīmēs – trīs valstis, trīs valūtas, trīs kultūras un trīsreiz vairāk piedzīvojumu! Nākamais galamērķis – Belgrada, Serbija.
Man ir bijis tā, ka citkārt ar kādu valsti, kurā pirms tam nav būts, attiecības un silts kontakts tā arī neizveidojas. Tā gadās, jo, ceļā esot, rodas dažādi blakus apstākļi, kas labpatiku pret konkrēto valsti neveicina, piemēram, saaukstēšanās, PMS vai kādas citas neērtības. Citkārt viss kopā. Bet par visu pēc kārtas.
Ar mazliet skumjām atvadāmies no Ungārijas, un no Budapeštas ar autobusu sešas stundas dodamies uz Serbijas galvaspilsētu Belgradu. Patiesībā, līdz Serbijai būtu krietni īsāks ceļš mērojams par tām sešām stundām autobusā, ja vien uz robežas nebūtu jānīkst vairāk kā stundu. Robežkontrolē pirms mums ir vēl trīs pilni autobusi un šeit neviens nesteidzas, kā jebkur Serbijā. Pa to laiku esmu paspējusi apēst visu mūsu ēdienu, izstaigāties un vienkārši ilgi sēdēt un filozofēt uz asfalta malas. Pasē iespiež zīmogu un varam doties tālāk. Brauciena laikā viss autobuss izdala krāšņas skaņas, kas vairāk piestāvētu rudenim, ne karstai Balkānu vasarai – no šķaudīšanas un klepošanas līdz melodiskai deguna šņaukšanai. Sāku justies galīgi nekā.
Gandrīz pusnakts. Belgradas autoosta. Viegls izmisums, jo īsto tramvaja pieturu uz centru atrast nevar un internetu slēgt daudz iekšā arī nedrīkst, lai pārbaudītu glābēju un pestītāju google maps, jo internets te dārgs kā ellē, turklāt karte rāda ne visai pareizi.
Tā nu mēs iekāpjam kaut kādā transportā, kas mūs aizgādā līdz ne tam otram Belgradas galam, kas mazliet atgādina Ziepniekkalna transporta galapunktu, tikai ar vēl dīvainākām devenēm. Pēcāk pēc skata retro muzejtramvajs, kas par brīnumu vēl diezgan naski kustas, ar vieglu sviedru aromu tikpat kolorītā vagona salonā ved mūs pa Gagarina ielu atpakaļ to pašu gabalu līdz centram. Sabiedriskais transports ir bezmaksas, tas vismaz ir jauki.
Hostelis mums neatbild, jo ar visu vizināšanos pa nekurieni esam ieradušies stundu vēlāk nekā paredzēts. Galvā jau izspēlēju scenāriju ar gulēšanu uz ielas. Pēc sajūtām viss jau ir tik ļoti vienalga, ka šāda doma mani pat nesatrauc. Mazliet jūtos kā tāds Buda, kas klumburē pa apbružātajām Belgradas ielām ar smagām somām, lielu fizisku un mentālu nogurumu, bet pāri visam ar tādu viscaurpieņemošu sajūtu par šobrīd notiekošo. Es šobrīd neko nevaru ietekmēt. Un, ja nevaru ietekmēt, tad nav jēgas cepties.
Kaut kā atrodam hosteļa adresi, ieeja ir it kā mūzikas skolas ieeja, kas manam draugam mūzikas skolotājam raisa pacilātu sajūsmu. Pie durvīm pieticīgā A4 lapa ar bultu un vārdu “Hostel” liek vien droši tajā doties iekšā. Vairāk nekādu norāžu nav, bet redzam kādas izgaismotas durvis, kas tā vien izskatās pēc hosteļa ieejas. Klapējamies pie tā stikla durvīm, un galvā pavīd doma vienkārši izsist to stiklu, lai atbrauc policija un mūs savāc. Vismaz būtu zem jumta. Bet doma par Serbijas policiju liek pārdomāt savas dzīves izvēles. Neviens nenāk. Un, lai gan it kā recepcijā strādā televizors, izskatās, ka neviens arī nenāks mūs ielaist. Klāt vēl visam mazliet dīvains kakls pēc starptautiski šķaudošā un kāsējošā autobusa. Nu, sveiki, Serbija!
Beigās hostelī tomēr tikām. Tomēr, ja kāda pusaudze pavisam citā ēkā nebūtu sēdējusi uz loga palodzes un neparādītu mums pareizo mājvietas virzienu, mēs joprojām sēdētu iekšpagalmā uz trepēm. Un raudātu.
Bilde uzņemta pie hosteļa sētas ieejas.
Lieki teikt, ka pirmais iespaids par Serbiju man nav tas labākais. Tāds ir arī otrais, jo nākamajā dienā skatam paveras diezgan netīra un piegružota Belgrada, ko vakardienas tumsa bija veiksmīgi nomaskējusi. Uz mājām grafiti. Īsti nezinu, ko es gaidīju ieraugām, taču skati, kas paveras, man ne visai patīk. Labi, ka šeit ir plānots būt tikai vienu dienu. Ieturam kārtīgu Balkānu brokastu un dodamies uz galveno apskates objektu – Svētās Savas baznīcu. Iekštelpas tajā ir pat ļoti krāšņas un iespaidīgas, tajā bijusi rekonstrukcija un ikonas atjaunotas. Viss vienā zeltā un dailē. Labs patvērums ne tikai visiem ticīgajiem, bet arī svelmes nogurdinātajiem ceļotājiem.
Sātīgās Balkānu brokastis.
Lai gan enerģijas līmenis man nav tas augstākais, pēc baznīcas dodamies uz vecpilsētu, kas arī ir diezgan skaista un pilna ar interesantām bodēm. Vecpilsētā sastopam arī pirmos ielu muzikantus, kas izpilda ritmisku Balkānu etno mūziku. Baznīca un vecpilsēta – šie divi objekti man no Belgradas arī ir gana un dodamies meklēt kārtējo aptieku – vispirms pirms nedēļas kaut kādu dīvainu Balkānu vīrusu ir noķēris draugs, tagad, pēc brauciena autobusā, arī es vairs nejūtos īsti vesela.
Svētās Savas baznīca no iekšpuses.
Pēc obligātās siestas vakarā atkal varam doties ielās. Vakariņas paēdam google maps reviews atzinīgi novērtētā ēstuvē vārdā Azbuka. No ielas pat nevarētu pateikt, ka tik mīlīga vieta slēpjas iekšpagalmā! Ēdiens ir gards, tāda ir arī medus rakija, kuru veselības atgūšanas nolūkos paņemam. Izstaigājam kārtīgu gabalu pēc tam, kad esam paēduši. Izstaigājam visu vecpilsētu un promenādi. Tad lēnām velkam kājas atpakaļ uz hosteli. Soļu daudzums ir tuvu 20+ tūkstošiem.
Un tā nu tu guli ar pussprāgušas mušas sajūtu Belgradas hostelī – kaulus lauž, muskuļi sāp, acis jutīgas, klāt temperatūra. Būšu vēl kādu slāvu skorbuli dabūjusi. Un lai nebūtu vēl visa par maz, sākas mēnešreizes. Brīnišķīga kombinācija!
Vai es vēlreiz brauktu uz Serbiju? Šaubos. Ja vien man piesolītu kalnus un dabu, tad es padomātu. Bet uz tās pilsētām? Nē, nebrauktu. Belgradas ielās ik pa laikam var manīt diezgan interesantus plakātus un grafiti, nu, piemēram, pilsētas centrā ir tāds plakāts, kur draudzīgi sirsniņā savijušies Serbijas un Krievijas karogi, bet apakšā rakstīts Gazprom. Tad vēl var redzēt grafiti, kas vēsta “Nost ar Nato”. Vecpilsētā lepni slejas viesnīca ar nosaukumu “Moskva”. Vēl centrā ik pa laikam var manīt kādus graustus, tad vēl gruži uz ielām un šķietama nesakārtotība vai vienaldzība, vai abi kopā. Dīvainas sajūtas mani pārņem, to visu vērojot.
Lai gan visa Belgrada man šķita mazliet nolaista, dzelzceļa stacija pārsteidz ar savu mūsdienīgumu un tīrību. Šeit sāksies mūsu nākamais ceļojums, par ko vēstīšu pēc nedēļas, nākamajā svētdienā – par Serbijas dabu, kalna ciematu un mistisko Rtaņas kalnu. Kas, salīdzinot ar pilsētām, bija vienīgais, kas man patiešām ļoti patika.
