Kauguru pagastā, Valmieras pusē, starp ozolu galotnēm un vēstures klātbūtni, dzīvo īpaša vieta – Mičkēnu saimniecība. Šeit dzimis valodnieks Jānis Endzelīns, bet šodien te rosās cilvēki, kas ar cieņu pret pagātni veido nākotni.
“Kad cilvēki pirmo reizi atbrauc, parasti pirmais iespaids ir – jums ir tā kā muižā,” saka saimniece Anna Urbāne, rādot plašo pagalmu un senās ēkas, “bet mēs vienmēr gribam uzsvērt – šīs ir latviešu zemnieku, kārtīgu saimnieku mājas.”
Anna ar ģimeni Mičkēnus iegādājās pirms trim gadiem – vēl nezinot, ka šeit dzimis ievērojamais valodnieks. “Mēs vienkārši ieraudzījām sludinājumu,” viņa atceras.
“Es vienmēr domāju – māju var uzbūvēt, bet lielos kokus ne pārstādīt, ne iestādīt – viņi milzīgi būs tikai pēc simts gadiem,” piebilst viņa.
Pamazām sāka atklāties arī vietas vēsturiskais slānis. Viena no saimniecības senākajām ēkām – Marēnu Klētiņa, celta 1872. gadā, ir gadu vecāka par Endzelīnu. Tajā, kā stāsta Anna, iespējams, mazais Jānis dzirdējis pirmos tīrā latviešu valodā runātos vārdus.
“To es tikai nesen uzzināju,” viņa saka, “domāju – kas ir tas “marēns”? Izrādās – Marija. Marija Gaile bija viņa auklīte, no kuras viņš apguva latviešu valodu. Viņa runāja ļoti skaidrā, tīrā valodā. Nebija baznīcā klausījusies vācu sprediķus.”
“Mēs nolēmām, ka gribam iemācīties paši,” stāsta Anna, “nevis uzaicināt meistarus, bet mācīties pašiem. Un ja mēs mācāmies, tad, iespējams, ir vēl kāds, kuram tas interesē.”
Tā radās doma par darbnīcu. Ar projekta atbalstu tika rīkotas meistarklases, kurās piedalījās vairāk nekā desmit cilvēki. “Tā mēs ieguvām arī jaunus draugus,” viņa piebilst.
Jautāta, vai lielāko daļu darbu veic pašu spēkiem, Anna atbild: “Jā, ir lietas, ko varbūt varētu ātrāk izdarīt, un tad mēs piesaistām profesionāļus. Bet kā es saku – mums te kurpe nespiež, nekas uz galvas negāžas. Mēs arī varam tādā lēnā garā to visu darīt.”
Šodien Mičkēni nav tikai ģimenes mājas – tie kļuvuši par radošu vidi, kur satiekas līdzīgi domājošie. “Tu atrodi sev domubiedrus,” saka Anna, “tu veido kopienu – tev ir loks, kam paprasīt padomu vai palīdzību.”
Saimnieki vēlas, lai vieta būtu atvērta arī citiem. Te notiek bērnu nometnes, meistarklases, pat stāstnieku festivāli un danču vakari. “Tā vieta pati velk pie sevis,” saka Anna, “tad mēs arī nepretojamies – ļaujamies.”
Mičkēni nav muzejs, bet dzīva vieta – ar logiem, ko atjauno, sienām, ko labiekārto, un cilvēkiem, kas rada jaunu saturu ar cieņu pret pagātni. Te, kur dzimis Endzelīns, turpina dzimt valoda, sadarbība un kopības gars.