Mūsu svētvieta- Lielauces baznīcas drupas

Dobeles novada Lielauces baznīcai ir vismaz 500 gadu sena vēsture. Neraugoties uz to, ka šodien par seno dievnamu liecina vien drupas, tas joprojām ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis par ko jau četrus gadus rūpējās biedrība ”Lielauces attīstībai. ” Pirms dažām dienām aizvadīta jau trīspadsmitā baznīcas sakopšanas talka.

Spītējot vējam, ap piecpadsmit Lielauces iedzīvotāju, cenšas pirms Lieldienām sapost savu svētvietu- vietu, kur reiz bijusi baznīca. Dievnams šeit bijis jau 16. gadsimtā, bet mūra ēka uzbūvēta 18. gadsimta vidū.19. gadsimta sākumā tai uzcelts arī tornis, tomēr 2. Pasaules karā no baznīcas palikušas tikai drupas. Raimonds Vernis stāsta, ka ticīgo pulkam sevi nepieskaitot, bet dievnama drupas atceroties vēl no savas bērnības:” Es esmu tepat dzimis un audzis. Metrus 100 no šejienes. Visa bērnība man pagāja šeit pa baznīcas drupām, es te esmu spēlējies un visu ko darījis, esam te ņēmušies ar kaimiņu puikām.”

Pirms četriem gadiem rūpes par šo vietu uzņēmusies biedrība ”Lielauces attīstībai”. Pirmajā talkā mērķis bijis pieticīgs- attīrīt vismaz tik daudz, lai varētu ieiet iekšā paskatīties. Tomēr neesot iztikts arī bez pārsteidzošiem atradumiem, stāsta Raimonds Vernis:”Šeit bija tāda liela, liela kaudze no torņa. Tornis bija ļoti augsts un kaudze ļoti liela. Kad sākām tīrīt to kaudzi nost, atradām karavīra mirstīgās atliekas , un tad jau sākās cita epopeja. Saucām policiju, saucām meklēšanas vienību ”Leģenda”. Identificēt atrasto gan neesot izdevies, bet tagad tas apbedīts līdzās baznīcai esošajā kapsētā.

Divpadsmit talkās trīs gados lielaucnieki attīrījuši visas dievnama drupas gan no gadu desmitiem augušajiem kokiem, gan gruvešiem, tāpēc trīspadsmitajā talkā jau varot pievērsties ikdienišķākiem sakopšanas darbiem. Biedrības ”Lielauces attīstībai” valdes priekšsēdētājs Ivars Bušmanis:”

Vispirms šis ir vietējas nozīmes piemineklis. Tādēļ vien tas būtu jātur godā. Lielauces baznīca bija galvenā baznīca ļoti plašā apkārtnē. Tai ir ļoti bagātīga vēsture, un to mēs varam pieminēt tikai šai vietā ar šo stendu.” Vietējie saprot, ka atjaunot dievnamu nebūs viņu spēkos, un arī iedzīvotāju šeit neesot tik daudz, lai būtu nepieciešamība pēc savas baznīcas. Tomēr vietai esot jābūt sakoptai uzskata biedrībā, stāsta Ivars Bušmanis:”Mērķis ir panākt mūru iekonservēšanu, ar ko mēs šogad domājam startēt Leader programmā un ar to sākt. Tad, kad mūri būs iekonservēti, tad varbūt tādā veidā kā bija pēc kara, kad pāri mūriem bija pārlikta sija un tajā bija iekārts zvans.”

Talkas dalībniece Tija Bušmane piebilst: ”Altāra vietā varētu būt liels, balts krusts. Tā es kādreiz esmu iedomājusies, jo tas, ka jumts nebūs uzlikts ir vairāk nekā skaidrs. Līdzekļu nepietiks un enerģijas arī, bet, lai redzētu, ka tur ir altāra vieta to gan gribētos.”
Ja drupas izdosies iekonservēt, šī vieta varētu kļūt par kultūrtelpu vietējiem un tūrisma objektu vēstures cienītājiem, uzskata vietējie.