Godu zupa ar profitroļiem, asinsdesas, čurkstiņgaļa – tie ir tikai daži no no ēdieniem, ko godu saimnieces ceļ galdā Vidzemē. Kāds ir kulinārais mantojums Zemgalē, Kurzemē un Latgalē?
Jelgavā aizvadīti gada gardākie svētki, kuros neiztrūkstošs ir arī kulinārais mantojums. Vidzemes stendā labi zināmā godu saimniece Ilze Briede vāra godu zupu, kas šajā reģionā esot profitroļu zupa: “Te tas goda buljons būs. Tajā iekšā jau ir ielaista ola, lai ir tāds drusku saturs un tad liks klāt profitroļus.” – To buljonu vienalga no kā vārīt? “Vislabāk ir vārīt no mājas vistas, lai tāda laba garša, bet, ja nav, var jau vārīt no frikadelēm, no vistas, kas ir nopirkta, bet vislabāk tomēr no mājas vistas.”
Profitroļi jau sagatavoti mājās un gaida savu iznācienu, bet arī tos neesot nemaz tik grūti pagatavot, stāsta Ilze Briede: “Olu mīklu gatavo gandrīz tādu kā pašķidru pankūku mīklu.Sakuļ daudz olas. Te ir četras olas, apmēram, 100 gramu milti un drusciņ ūdens, un tad lej to caur putu karoti karstā eļļā. Tās pilītes krīt iekšā un šādas uzpūšas. Pirms pasniegšanas tos liek tajā buljonā un pasniedz. Visos godos – bērēs, kāzās, kristībās, visos tādos lielos godos nav iedomājams sākt mielastu bez goda zupas.”
Vidzemnieki par savu kulināro mantojumu sauc arī asinsdesu, bet manu uzmanību pievērš arī šķīvis ar tumšai pastētei līdzīgu masu, ko saucot par čurkstiņgaļu.
Čurkstiņgaļa
“Tauku čurkstiņus, kad taisa – tie ir sagatavoti kopā ar sīpolu un kaņepīti. Mana mamma to sauca par circeņiem, kāds sauc par krančiem, kāds par čurkstiņiem. Tos gaļas taukumiņus gatavo visā Latvijā, bet mēs izdomājām ar kaņepēm,” piebilst Ilze.
Plašs piedāvājums arī Latgales stendā, kur lielākoties dominē nedzirdēti nosaukumi. Piemēram, kahorka. Biedrības “Latgales kulinārā mantojuma centrs” pārstāve Mārīte skaidro: “Tas ir sens senču ēdiens. Kad mūsu senči gāja ganos, kad bija daudz gotiņu un bija ganu laiki, ko līdzi varētu dot ganos? Tad cepa no maizes tādu kahorku. Tur ir kūpinātā mājas gaļiņa, sīpols. Princips ir tāds kā picai, bet šis ir tikai Latgalei, un tā kakorka ir mūsu senču pamatēdiens.”
Savukārt graudaugi ir arī Zemgales ēdienu pamatu pamats. Šoreiz Zemgales stendā rupjā maluma miltu pīrādziņi, tradicionālie žagariņi un dažādi citādi cepumi. Lai gan daudzi no tiem labi zināmi arī mūsdienās, atšķirība no senču mantojuma tomēr esot, skaidro Ogres tehnikuma skolotāja Zinaīda Bāra, kurai šoreiz pienākums pārstāvēt Zemgales kulināro mantojumu.
“Viņiem jāatšķiras produktu ziņā. Milti kādi, sviestiņš, krējums. Ja tas ir mājas ražojums, pilnpiena biezpiens, pilnpiena krējums.” – Tā Zemgale tāda trekna.. “Vispār Latvija ir trekna! Mēs mēģinām tādi nebūt, bet jūs redziet, mūsu stends jau ir tukšs.”
Sklandrauši.
Savukārt Kurzemnieki teic, ka par savējiem saucot sklandraušus, kūpinājumus un zivis. Šī reģiona ēdienkartē plaši izmanto arī medījumu, stāsta Kuldīgas tūrisma un tehnoloģiju tehnikuma skolotāja Ausma Štāle. – Ko cilvēki pazīst vismazāk, par ko jautā? “Es domāju, ka nepazīst sklandrausi un nepazīst arī brieža fileju pildītu ar speķi. Prasa, kā dabū iekšā speķi, kā gatavo.” – Un kā dabū? “Ar adatu. Speciālu speķojamo adatu velkam iekšā speķa strēmeles un pēc tam sālam un kūpinam.” – Cik ilgu laiku aizņem tāds darbs? “Trīs dienas, jo gaļa ir liesa. Trīs dienas, un varam kūpināt!” – Un šitie gabaliņi ir tie, ko ar to adatu stumjat iekšā? “Jā, un tad ir sulīgāk, treknāk un spīd vaigi, ja speķi ēdat. Tās ir aminoskābes, tad vaigi spīdīgi un krunkas neredzēs!”