Kad krusts nes tevi. Mans ceļš uz Aglonu
“Ko jūs tur īsti darāt? Nedēļu ejat, degunus nokāruši, bubināt lūgšanas, neēduši, noguruši un mokāt sevi? Kur tur prieks un gandarījums?” Nereti esmu dzirdējusi šādus jautājumus. Un es saprotu, kāpēc cilvēkam, kurš nekad nav gājis svētceļojumā, tā var šķist. Taču svētceļojums ir pavisam citāds, ne velti eju jau kopš 2010.gada. Ar pāris izņēmumiem – ik gadu augustā, ceļā uz Aglonu. Un ar domu par Santjago ceļu.
Pirmais ceļš – ar Omīti, telti un peli pār seju
Savu pirmo svētceļojumu 2010. gadā atceros ļoti spilgti. Tas manā dzīvē bija ne tas vieglākais laiks. Biju tikko pēc operācijas un faktiski nemaz nedrīkstēju uzņemties tādu fizisku slodzi, taču, pateicoties Omītei, kā viņu mīļi dēvējam savā ģimenē, es varēju to īstenot savu vēlmi. Tolaik teju neko nesaprotot no kristietības, viņa nāca man līdzi, nesa manu smago somu, palīdzēja to iecelt un izcelt no mantu pārvadāšanas mašīnas un vienkārši bija mans balsts. Jāteic, ka tolaik svētceļojums bija daudz askētiskāks nekā šodien. Gulējām teltīs, taču negaisa laikā meklējām patvērumu zem jumta. Kur vien bija laipni saimnieki, tie atvēra sava pagalma durvis un desmitiem svētceļnieku deva pajumti – šķūnīšos, pat kūtiņās un kartupeļu arodos esam slēpušies no negaisa. Atminos, ka tonakt kāda lauku pele naktsmiera laikā manai Omei pārskrēja tieši pār seju. Omei, kura peli ieraugot, lec piecu metru augstumā. Tagad atceros ar smaidu, tolaik smiekli mums nenāca.
Arī ūdens ne visur bija no krāna pieejams, tad nu piektās dienas vakarā kā svētlaime pēc lietus un putekļu dienām bija kādas saimniecītes laipni pasniegtais karstā ūdens litrs. Taupot katru lāsīti, turpat pagalma stūrī izmazgāju matus un sajutos kā pēc vislabākās spa procedūras. To nevar aprakstīt, to var tikai piedzīvot. Taču tas bija toreiz – pirms piecpadsmit gadiem. Šobrīd viss notiek pavisam citādāk. Civilizēti, mūsdienu cilvēka prasībām pielāgoti. Lielākoties paliekam skolās un kultūras namos, ir ūdens, iespēja nomazgāties, silts ēdiens un jumts virs galvas. Naktī vari izgulēties sausumā. Lai no rīta atkal ietu.
Tas nav maratons
Dienā noejam vidēji 25–30 kilometrus, reizēm vairāk. Protams, kājas nogurst, kurpēs sabirst smiltis, un vakarā jūti katru noieto soli. Daudziem neizpaliek arī tulznas (man pa šiem gadiem nav bijusi neviena!), lai gan ar katru gadu svētceļnieks kļūs arvien advancētāks – sporta apavi, gēla plāksteri, saules aizsargkrēmi un vesels arsenāls citu lietu. Tiesa, kā kuram. Tāpat kā no maza paklājiņa nakšņošanai līdz salokāmai gultiņai. Taču ceļš visiem ejam viens. No mazā bērniņa, nereti ratos līdzi paņemta, līdz pusaudzim un senioram. Man pašai kustība ir ikdiena, tāpēc temps un kilometri mani nebiedē, reizēm pat grūtāk ir iet lēni. Taču svētceļojums nav maratons. Parasti izejam ap desmitiem no rīta un nākamajā nakšņošanas vietā nonākam piecos, sešos, reizēm septiņos vakarā. Visa diena ir ceļš.
Svētceļojums uz Aglonu. Sandras Zariņas personīgais arhīvs.
Tā nav tikai iešana
Noejam piecus sešus kilometrus, apstājamies. Pļavā izklājam paklājiņus vai lielos lakatus, novelkam apavus un atpūtinām kājas. Ir priestera pārdomas, nelielas lekcijas, sarunas. Ir pusdienu pauze, kad uz pļavu, kur piestājam, ar busiņu tiek atvesti lielie katli un visi rindiņā stāvam pēc savas pusdienu devas. Ir uzdevumi un teātrīši, kurus gatavojam grupās un par kuriem dažkārt smejamies līdz asarām. Ja tuvumā ir upe vai ezers, vakarā tiekam arī nopeldēties. Un katru dienu svinam Svēto Misi – tas ir pats būtiskākais pieturas punkts mūsu dienas garīgajā ritmā. Un tas viss – draudzīgi, ar jokiem, smiekliem un dziedāšanu. Tāpēc priekšstats par drūmu cilvēku pulciņu, kas nedēļu, degunus nokāris, velkas uz Aglonu un moka sevi, ir ļoti tālu no patiesības.
No bērna ratiņos līdz 88 gadiem
Šogad mūsu grupā bija teju simt cilvēku. Daudz jauniešu, ģimenes ar bērniem, arī pavisam maziem, kuri vēl sēž ratiņos un droši vien nemaz neapzinās, kurp dodas. Bet viņi aug ģimenēs, kurās šīs vērtības ir svarīgas, un ceļā līdzi tiek ņemti arī vismazākie. Savukārt vecākā no mums šoreiz bija gandrīz 90 gadus veca kundzīte, kura allaž turējās kolonnas priekšā. Ne reizi nedzirdēju, ka būtu grūti, ka vajag lēnāk. Kamēr citi brīnījās, kā viņa to spēj, kundze vienkārši teica: “Nav grūti. Dievmāte mani aicina, un es eju.”
Teju simt cilvēku – viena komanda
Svētceļojuma sākumā tiekam sadalīti komandās, katrai komandai ir pienākumi un savs grafiks. Vienu dienu palīdzi virtuvē, citu – gājiena organizēšanā ar karodziņiem un vestēm, vēl citā jāsakārto telpas. Mums ir labs princips – vietu, kurā esam nakšņojuši, atstājam vismaz tikpat tīru, bet vēl labāk – tīrāku, nekā to saņēmām.
Pati esmu no Madonas, bet jau vairākus gadus eju kopā ar Salaspils Romas katoļu draudzi. Un esmu no sirds pateicīga par iespēju būt tieši ar viņiem.
Par priesteri Ilmāru Tolstovu, kā šīs grupas vadītāju, man pat grūti atrast vienu precīzu raksturojumu. Viņš spēj vadīt viegli un vienlaikus stingri. Tu jūties starp savējiem, bet tas nenozīmē visatļautību. Ir skaidras robežas un kārtība. Svētceļojuma laikā alkohols nav pieļaujams, un, ja kādam ļoti vajag uzsmēķēt, viņš paiet nostāk, respektējot pārējos. Gandrīz simt ļoti dažādu cilvēku vairākas dienas dzīvo un iet kopā. Bez zināmas kārtības tas vienkārši nebūtu iespējams.
Saldējums, kas kļūst par laimes mirkli
Arī ēšanai svētceļojumā ir sava romantika. Brokastojam vietā, kur esam nakšņojuši. Kamēr mēs dodamies ceļā, mūsu pavārīte ar palīgiem gatavo pusdienas, un vēlāk busiņš tās atved mums pretī. Kaut kur pļavā vai ceļmalā rodas sava mazā lauku virtuve. Zupa, sautējums, putra, dārzeņi, gaļa. Vienkāršs ēdiens. Mājās varbūt gribētos karbonādi vai steiku, bet tur pēc noietiem kilometriem vienkāršs sautējums šķiet pats garšīgākais ēdiens pasaulē. Tāpat kā karstā dienā saldējums. Iedomājies putekļainu ceļu, saules svelmi un kājas, kas jau pagurušas. Un tad pēkšņi piebrauc auto ar veselu kasti saldējuma. Priestera pārsteigums. Ikdienā šķitīs– nu, kas tur īpašs? Gribi saldējumu, ieej veikalā un nopērc. Bet tur, Latgales laukos, kur apkārt vien lauki un meži, tas saldējums pārtop par īstenu laimītes mirkli. Man šķiet, arī tas ir viens no svētceļojuma skaistumiem – atkal iemācīties priecāties par ļoti vienkāršām lietām un novērtēt to, ko ikdienā jūtam kā pašsaprotamu.
Mēs esam tik dažādi
Arī cilvēku attieksme pret svētceļniekiem ir tikpat dažāda, cik dažādi esam mēs paši. Ir autovadītāji, kuri uz grants ceļa, braucot mums garām, vēl kārtīgi piespiež gāzes pedāli un atstāj aiz sevis putekļu mākoni. Un ir citi, par laimi, daudz vairāk, kuri samazina ātrumu līdz minimumam, lai neuzmestu ne putekļus, ne kādu akmeni. Kāds pamāj. Kāds apstājas un pasveicina. Ir vietas, kur cilvēki ceļmalās mūs gaida. Pacienā, pabaro, iedod kaut ko ceļam. Jau gadu no gada mūsu grupa tiek sacienāta ar mājās sietu sieru. Un lielie rituļi iedoti arī līdzi. “Es citādāk nevaru”, saka Anna, un, vēlot mums vieglu ceļu, pavada ar skatienu. Pretī neprasot neko.
Stunda, kurā klusē teju simt cilvēku
Viena no manām vismīļākajām svētceļojuma daļām ir klusuma stunda. Katru rītu pēc pirmās lūgšanas visa grupa apmēram stundu iet pilnīgā klusumā. Ikdienā man klusumam gandrīz nav laika. Telefons zvana, kāds uzraksta, kaimiņš pienāk, ir darbs, pienākumi, radio, televīzija un viss pārējais, kas nemitīgi skan mums apkārt. Bet te – iedomājieties – teju simt cilvēku iet un klusē. Arī bērni. Ja mazajam tiešām kaut ko ļoti vajag, viņš klusi pačukst mammai, bet citādi visi šo klusumu respektē. Tā ir vesela stunda pašam ar sevi. Vari domāt. Vari lūgties. Vari vienkārši iet un klausīties. Dabā. Domās. Klusumā. Man tas ir viens no brīžiem, kad visskaidrāk sajūtu – uz Aglonu mēs neejam tikai fiziski. Līdzās ceļam, ko mēro kājas, notiek vēl viens – iekšējs – ceļš.
Latvija, kuru no automašīnas nepamani
Ejot ar kājām, Latviju ieraugi pavisam citādi nekā pa automašīnas logu. Ar katru gadu ceļā redzam arvien vairāk tukšu māju, slēgtu veikalu. Šogad nakšņojām arī skolā, par kuru zinām – nākamgad tā jau būs slēgta. Un tas liek domāt. Kurp ejam?
Tu ieej mazā lauku skolā un redzi – tā ir skaista un sakopta. Klases izrotātas, gaiteņi kārtīgi. Varbūt tur nav visu iespēju, kādas ir lielajās Rīgas skolās, bet var redzēt, cik ļoti cilvēki rūpējas par savu skolu un savu vietu. Un tad neviļus rodas jautājums – kas notiek ar mūsu laukiem?
“Krustiņ, lēnāk!”
Gājiena priekšā nesam krustu un karogu. Un te ir viena lieta, kuru man grūti izskaidrot. Loģiski būtu domāt – paņem rokās krustu, kļūs grūtāk. Bet notiek pretējais – kad paņem krustu vai karogu, reizēm šķiet, ka nevis tu nes to, bet tas sāk nest tevi. Solis pats kļūst raitāks. Tik raits, ka no aizmugures regulāri atskan mūsu ceļa regulētāju sauciens: “Krustiņ, lēnāk!” Tas liek pasmaidīt. Bet tajā pašā laikā tur ir kaut kas tāds, ko laikam nevar izstāstīt. Tas vienkārši ir jāpiedzīvo.
Svētceļojums uz Aglonu. Sandras Zariņas personīgais arhīvs.
No paziņām par sirds cilvēkiem
Svētceļojums ir arī satikšanās. Grupa katru gadu nedaudz mainās. Kāds pievienojas pirmo reizi, kāds nākamajā gadā vairs neiet, bet ir arī cilvēki, kurus satiec atkal un atkal.
Dažas dienas kopējā ceļā cilvēku iepazīsti citādi. Mēs kopā ejam, ēdam, smejamies, nogurstam, palīdzam cits citam, taisām teātrīšus, strādājam un atpūtinām sāpošās kājas. Draudzējamies. Un, jā – pa šiem gadiem manā dzīvē ir ienākuši vismaz pieci cilvēki, par kuriem es vairs neteiktu – paziņas. Tie ir mani sirds cilvēki. Mēs sazvanāmies, braucam cits pie cita ciemos, un draudzība turpinās. Un, nē, tie nav nekādi no dzīves atrauti “pesteļu murminātāji”. Tie ir visdažādākie cilvēki – katrs personība, katrs ar savu dzīvi, darbu un raksturu. Ārsti, juristi, mūziķi, sētnieki, grāmatveži un pārdevēji. Tik dažādi.
Svētceļojums uz Aglonu. Sandras Zariņas personīgais arhīvs.
Bez vārdiem
To mirkli, kad ieej Aglonā, nevar izstāstīt. Tās ir sajūtas, kurām nav viena pareizā vārda. Prieks? Gandarījums? Aizkustinājums? Katrs no tiem pasaka kaut ko, bet nepasaka neko. Varbūt ne viss arī ir jāizstāsta. Ir lietas, kuras vienkārši jāpiedzīvo.
Svētceļojums uz Aglonu. Sandras Zariņas personīgais arhīvs.
Aglonā paliekam Katoļu ģimnāzijas telpās. Var gulēt zālē, ir iespēja izvēlēties arī istabiņas, kur ir duša. Tas jau ir nākamais posms – esi sasniedzis galamērķi. Bet man ir vēl viens īpašs Aglonas brīdis – jauniešu slavēšana bazilikas kriptā. Jaunieši, ģitāras, dziesmas… Tas ir viens no maniem dvēseliski vismīļākajiem Aglonas notikumiem. Jā, turpat blakus ir arī tirgus un tirgošanās. Ir cilvēki, kuri šo lielo notikumu uztver kā iespēju nopelnīt. Arī par to būtu vērts kādreiz parunāt. Bet šoreiz ne par to. Šoreiz par manu Aglonu.
Man nav neērti pateikt – es ticu
Es neesmu cilvēks, kurš kādam mēģinātu savu ticību uzspiest. Nevienam ar Bībeli pakaļ neskrienu. Ja man jautā – es pastāstu. Ja redzu, ka mana pieredze kādam var noderēt, es ar to dalos. Savā dzīvē esmu piedzīvojusi lietas, kuras varētu saukt par sakritībām. Bet, kad šo “sakritību” kļūst pārāk daudz, es vienkārši vairs neticu, ka tās visas ir tikai sakritības. Tādēļ.. Mani neviens nepārliecinās, ka Dieva nav. Un man nav neērti to pateikt publiski. Ja kādam tādēļ šķiet, ka esmu tumsonis, kurš tic kaut kādām izdomātām muļķībām, – lai. Tā ir mana pieredze un mana pārliecība.
Svētceļojums uz Aglonu. Sandras Zariņas personīgais arhīvs.
Bet varbūt svarīgākais svētceļojums sākas pēc Aglonas?
Mēs ejam uz Aglonu. Meklējam klusumu, lūdzamies, ik dienu svinam Svēto Misi, klausāmies, pārdomājam, mērojam kilometrus un beigās sasniedzam baziliku. Tas viss man ir svarīgi. Citādi es pati turp nedotos atkal un atkal. Bet vai svētceļojums beidzas brīdī, kad esam sasnieguši Aglonu? Varbūt īstais pārbaudījums sākas tad, kad atgriežamies mājās? Vai pēc šī ceļa esam kļuvuši kaut mazliet pacietīgāki? Vai pamanām cilvēku, kurš ir tepat blakus? Vai spējam uzklausīt, nevis tikai pamācīt? Palīdzēt, kad tas nav ērti? Piezvanīt cilvēkam, kurš gaida, bet tev allaž nav laika? Piedot? Jo garīgums, manuprāt, nav tikai noieto kilometru skaits, lūgšanas vai tas īpašais mirklis pie Aglonas Dievmātes ikonas. Tam kaut kā ir jāturpinās arī parastā pirmdienas rītā, kad svētceļnieka soma jau nolikta malā un dzīve atkal ir tā pati.
Varbūt tāpēc es atkal un atkal eju uz Aglonu. Ne tikai, lai aizietu. Lai ceļā kaut ko atrastu sevī un pēc tam mēģinātu to nepazaudēt, atgriežoties mājās. Jo varbūt pats svarīgākais svētceļojums nemaz nav izmērāms kilometros. Varbūt pats svarīgākais ceļš ir no sevis līdz cilvēkam, kurš ir tepat blakus.