Pacietība, paklausība un komandas darbs – aizvadītas suņu sacensības “Saļņi”

Alūksnes novadā aizvadītas suņu sacensības “Saļņi”, kurās saimnieki kopā ar saviem mīluļiem pārbaudīja spēkus trasē. Dalībniekiem bija jārāda gan suņu paklausība, gan spēja pārvarēt dažādus šķēršļus, demonstrējot veiksmīgu komandas darbu.

Sacensībās kopumā bija trīs posmi, vienā no tiem komandām ciešā sadarbībā ar suni bija jāpārvar 17 dažādi šķēršļi — barjeras, laipas, augsta siena, tunelis, kalniņš un pat kustīgais tilts. Par katru neizpildīto uzdevumu draudēja 30 sekunžu papildu sods. Tāpat tika pārbaudīta suņa piesaukšana uz ātrumu, augstlēkšana, kā arī figuranta aizturēšana. Šogad sacensības pulcināja 28 dalībniekus un viņu mīluļus, kuri startēja piecās grupās – no jaunākās un vecākās kategorijas līdz amatieriem, bērniem un senioru suņu grupai.

Pirmajiem trasi jau izdevās mērot, un viņu vidū bija arī Jurijs Smikovskis no Barkavas, kurš šoreiz pirmo reizi startēja kopā ar sunīti Doru. Sacensību dalībnieks stāsta par galvenajiem izaicinājumiem: “Pirmām kārtām, tā ir paklausība sunim, kas tiek iemācīta. Pašam disciplīna, plus vēl klāt arī sportiskais gars un aktivitātes. Grūtākais ir ar suni atrast kopējo valodu, strādāt ar suni, jo šodien arī var redzēt — ir suns, kas tiešām saimniekam blakus turas līdzi pa šķēršļiem. Bet ir vēl kur strādāt, lai tiešām būtu tā paklausība un suns būtu blakus. Jo, ja mēs esam šeit, bet suns ir kaut kur krietnu gabalu tālāk, tad tas komandas darbs mazliet pieklibo.”

Trasi mēroja arī alūksniete Irita Zavadska ar suni Bruno, kuriem šīs bija jau otrās sacensības. Kaut arī azarta un skriešanas prieka četrkājainajam draugam netrūka, šoreiz liekā steiga traucēja precizitātei. Dalībniece no Alūksnes atzīst: “Eh, drusciņ tā kā nojuka viņam tā trasīte, nu. Viņam gribas ļoti ātri skriet uz priekšu, un tā skriešana viņam ir primārā. Bet viņš neskatās tieši, kur jāskrien, un tad sanāk, ka mums citreiz atpakaļ jāatgriežas. Līdz ar to tas laiks arī kavējas. Nu, diemžēl tā ir, ka viņam katru dienu tās visas darbības ir jāatkārto, citādi viss aizmirstas. Un, ja viņš saprot, ka jau ir pašpietiekams, tad aiziet savā dzīvītē, un viņam liekas, ka viss ir labi un neko nevajag — nē, nevienu klausīt nevajag.”

Savukārt Iveta Pērkone ar mīluli Nero piedalījās trešo gadu. Savulaik Nero paņemts no patversmes, taču, pateicoties regulāram darbam suņu skolā un saimnieces pacietībai, kļuvis par uzticamu sporta partneri. Iveta uzsver: “Pacietībai baigai jābūt. Citreiz ir tā, ka liekas: nu, kā viņš var nesaprast, viņam jau gandrīz viss ir jāsaprot! Bet viņam viss ir jāiemāca. Liela, liela pacietība un daudz ar viņu jādarbojas. Vienkārši tā — ka tu atnāc un neko nedari — nebūs nekā.”

Sacensības rīko biedrība “REMIS”, kas organizē arī izturības skrējienus kopā ar suņiem. Tiesa, “Saļņos” uzsvars tiek likts nevis uz kilometru skriešanu dabas trasē, bet gan uz precīzu šķēršļu pārvarēšanu laikā. Biedrības “REMIS” vadītājs Agris Naglis skaidro atšķirību: “Jā, stipro skrējiens ir stipro skrējiens, bet šeit ir šķēršļu josla, tātad praktiski tas atšķiras. Kā redzat, šeit tas ietilpināts kādos 300, 400 kvadrātmetros, bet stipro skrējiens ir 4,5 līdz 5 kilometri. Te ir kompaktāk un ir vairāk šķēršļu. Tur atkal ir vairāk izturības, dabisko šķēršļu, bet te mums ir šķēršļi, kas sunītim ir jāpārvar.”

Pati sacensību vieta nav izvēlēta nejauši — tās jau vairāk nekā 20 gadus norisinās vietējā zemes īpašnieka Viktora Litaunieka teritorijā. Zemes īpašnieks atceras pirmsākumus: “Sākās ar golfa laukumu. Saļņos bija pļavu golfa laukums “Saļņi”, un Agris, kurš vada suņu biedrību “REMIS”, noskatījās, ka šeit ir ļoti līdzens, maza zālīte un ka varētu notikt suņu sacensības. Un tā vairāk nekā 20 gadus atpakaļ šeit sākās suņu sacensības “Saļņi”.”

Neatkarīgi no iegūtajām vietām, dalībnieki atzīst – vislielākais ieguvums ir kopā pavadītais laiks, treniņos rūdītā disciplīna un abpusējā uzticēšanās starp cilvēku un viņa četrkājaino draugu.