Vēža ārstēšana nebeidzas slimnīcā – pacientiem vajadzīgs arī emocionāls atbalsts

Latvijā ik gadu ļaundabīgs audzējs tiek atklāts vairāk nekā 11 tūkstošiem cilvēku. Taču līdz ar fizisko ārstēšanu pacientiem jātiek galā arī ar bailēm, trauksmi un jautājumu, kā pēc diagnozes atgriezties ierastajā dzīvē. Pētījumi rāda, ka psihosociāls atbalsts var mazināt emocionālo spriedzi un uzlabot pacientu dzīves kvalitāti.

Latvijā kopš 2018. gada onkoloģijas pacientiem pēc ārstēšanās pieejama valsts apmaksāta psihosociālās rehabilitācijas programma. Vēža diagnoze pacientam nozīmē ne tikai ārstēšanos. Biedrības “Dzīvības koks” iepriekš veiktā pacientu aptaujā 79 procenti respondentu norādījuši, ka ārstēšanās laikā piedzīvojuši stresu, 73 procenti bailes, bet 72 procenti trauksmi. Arī starptautiski pētījumi apliecina, ka psihosociāls atbalsts var uzlabot pacientu dzīves kvalitāti un emocionālo pašsajūtu.

Biedrības “Dzīvības koks” valdes priekšsēdētaja Gunita Berķe: “Tādai hroniskai slimībai kā vēzis ir ļoti svarīga šī emocionālā noturība, emocionālais atbalsts – saprast pašam sevi un saprast otru, kas iet šajā slimībā, kas ir iesaistīti un tamlīdzīgi.”

Latvijā valsts apmaksāta psihosociālā rehabilitācija onkoloģijas pacientiem pieejama kopš 2018. gada. Šobrīd programmas notiek psihosociālās rehabilitācijas centrā Dignājā.

“Terapija, kas sastāv no daudziem elementiem. Pirmais elements ir grupu terapija. Tad mums ļoti svarīgi ir, ka tiek parādīts, kādas fiziskās aktivitātes cilvēks var veikt, jo, ja vēl pirms desmit gadiem bija uzskats, ja tev ir onkoloģija, tad tu neko fiziski nevar darīt. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka tieši no mūsu fiziskās labsajūtas, arī no emocionālās labsajūtas ir atkarīgs, kā es ar šo hronisko slimību sadzīvošanu. Tad mums ir speciālistu lekcijas, ir uztura speciālisti. Tad mums ir par to, kā dzīvot pēc vēža,” saka biedrības “Dzīvības koks” valdes priekšsēdētaja Gunita Berķe.

Speciālisti norāda, pēc ārstēšanās daļai cilvēku grūtības sagādā ne tikai bailes no slimības atkārtošanās, bet arī pašapziņas un iepriekšējo dzīves mērķu atgūšana.

Vizuālās mākslas terapeite Ilze Plūme: “Biežāk nāk tādi, kuri ir pārstājuši sev ticēt kaut kādā mērā. Netic vairs, ka es to spēju, es to varu vai neredz mērķi, uz ko es vēlos tiekties. Pēc šīm piecām intensīvajām dienām, kurās ar viņiem strādā daudzi speciālisti, tai skaitā arī mākslas terapeits, atveras gan viņa radošums, gan caur socializēšanos ar sev līdzīgiem ir iespēja sadzirdēt, ka mana sāpe nav unikāla. Pirms tam cilvēkam šķiet, ka viņam vienīgam sāp, un es esmu vienīgais nelaimīgais cilvēks pasaulē.”

Programmas dalībnieku pašnovērtējums tiek salīdzināts pirms un pēc rehabilitācijas. Biedrībā norāda, ka pēc tās dalībniekiem mazinās stress un bailes no slimības atkārtošanās.

Rehabilitācijas programmas dalībniece Dace: “Šeit, nedēļu esot, es ieguvu tik daudz informācijas ne tikai par šo slimību, bet arī pati par sevi. Kāpēc es tāda esmu? Kāpēc tas ar mani ir noticis, arī daudz lietas, saprotot, ka ar šo diagnozi ir jāmaina pilnīgi visa dzīve. Tad arī es daudz atklāju, ko varu darīt.”

Valsts apmaksāto sešu dienu programmu pēc ārstēšanās var saņemt ar ārsta rekomendāciju vai invaliditātes apliecību. Kopā ar pacientu tajā var piedalīties arī viens tuvinieks.

“Sākot ar 2018. gadu, finansējām psihosociālās rehabilitācijas programmas. Šajā laikā pakalpojumus ir saņēmuši divarpus tūkstoši cilvēku. No valsts budžeta puses tur ir ap 200 tūkstošiem eiro,” norāda Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš.

Papildu atbalsta iespējas tiek veidotas arī par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem. Labklājības ministrija norāda, ka finansējumu jaunu sociālo pakalpojumu izveidei saņēmušas divas organizācijas, tostarp atbalstam cilvēkiem ar smagām slimībām un bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām.