Pieprasa pārtraukt ekonomiskās saites ar Krieviju un Baltkrieviju

Pilnībā slēgt robežas ar Krieviju un Baltkrieviju, lai piespiestu apturēt militāro agresiju Ukrainā un novērstu Latvijas kā NATO valsts destabilizāciju. Izstāties no Otavas konvencijas un kopā ar Lietuvu, Igauniju, Poliju un Somiju veidot aizsarglīnijas pret agresorvalstīm. Nodrošināt tiešu komunikāciju ar Nacionālajiem Bruņotajiem spēkiem, nekavējoties uzsākot brīvprātīgo iniciatīvu pretmobilitātes šķēršļu izvietošanā un aizsargjoslu izveidošanā. Pieņemt politiskus lēmumus Saeimā, nekavējoties ar juridisku lēmumu sakārtošanu pierobežas zemju izmantošanai aizsargjoslu ierīkošanā. Noteikt bargākus sodus cilvēkiem, kuri sociālajos tīklos vai fiziskajā realitātē pauž atbalstu agresorvalstīm, palielinot spriedzi sabiedrībā hibrīddkara apstākļos – ar tādu pieprasījumu valdībai vakar akcijas “Beidzam barot lāci” dalībnieki pulcējās netālu no Zilupes, pie Terehovas robežpārejas punkta, reaģējot uz šī brīža saasināto situāciju Ukrainas kara kontekstā. 

“Tā kā es strādāju lauksaimniecībā, es saprotu, ka, ja notiek karš, tad droši vien visiem mājās tualetes podi pazudīs, podi un viss pārējais, tāpēc labāk varbūt būt tagad drusku tādiem piesardzīgākiem un pateikt savu viedokli, nekā pēc tam gauži raudāt, ” uzskata Aldis Kotiņš z/s “Kotiņi” vadītājs.

Savukārt, akcijas atbalstītājs Edgars Timoškāns uzskata, ka ir amorāli, ka ekonomikas aprite starp šīm valstīm vēl turpinās: “Man liekas, ka tā sadarbība ar Krieviju, tranzīta tirdzniecība, tūrisma braucieni ir tāpat, kā būtu 1943. gadā braukāt uz fašistisko Vāciju ekskursijās.”

“Ko mēs šodien te redzam? Cik te to fūru iet? Viena pēc otras. Mēs dzīvojam brīvā, savā, neatkarīgā valstī. Mēs varam darīt savā valstī jebko, ko mēs gribam – mēs gribam, mēs ar cilvēkiem tirgojamies, mēs gribam, mēs ar cilvēkiem netirgojamies. Lai par to mums tagad uzbruktu – nu, tas ir kaut kas vispār nepieņemams, nesaprotams, nu, es to nevaru saprast,” saka Aleksandrs Lubāns, biedrības “Kromakolna bruoliste” vadītājs. 

Savukārt, Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Ilga Šuplinska uzskata, ka nedrīkst klusēt un cilvēcīgums ir svarīgs: “Šodien tie, kas ir klāt, nevar klusēt, un iestājas par to, ka cilvēcīgais dzīves ceļš katrā valstī, arī mūsu zemē, ir svarīgs. Mēs esam Eiropas sākums un mums ir svarīgi pateikt, ka mēs droši stāvam savā zemē un uz savas robežas.”

“Mēs kā maza tauta, mēs nedrīkstam un negribam bezspēcīgi noskatīties uz to, kā Ukrainā notiek brutāls slaktiņš. Katram ir jārīkojas, lai palīdzētu bērniem, sirmjgalvjiem, mammām un tētiem, kuriem uzbrūk Krievijas armija, jo pretējā gadījumā nākamie būs mūsu bērni, mūsu vecāki, mūsu zeme, valoda un valsts,” saka Rūta Dimanta, organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja.

1949.gada  25. martā no Latvijas izvesti 42 125 cilvēki 33 vagonos. Tieši caur Zilupi tolaik izbrauca tie 33 ešaloni, kas tā arī neatgriezās. Vakar, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, uz Zilupes apvedceļa norisinājās akcija “Beidzam barot lāci”, kuras mērķis bija atgādināt par agresorvalstu politiku pēdējo gadsimtu laikā, kā arī pieprasīt visu ekonomisko saišu pārtraukšanu ar Krieviju un Baltkrieviju.

“Tirdzniecības attiecības ar Krieviju nozīmē Krievijas ekonomikas stabilizēšanu, attīstību, un, es uzskatu, ka tas ir jāpārtrauc. Pēc muitas pārvaldes datiem, aptuveni 60% no kravām, tai skaitā sankcionēto preču kravām, paliek Krievijā un mēs tieši atbalstā krievijas aizsardzības rūpniecību,” skaidro Jānis Staris, akcijas iniciators, uzņēmējs. 

Akcijas dalībnieki vairākkārt uzsvēra arī sabiedrības saliedēšanas nozīmi hibrīdkara apstākļos, jo daudzi joprojām dzīvo bailēs, ka publiska un skaļa nostāšanās pret agresorvalstīm varot vērst to agresiju tieši pret Latviju. 

Akciju rīkoja biedrība “Mediju radošā studija”, to atbalstījusi Latgaliešu kultūras biedrība, nodibinājums “Vladislava Loča fonds”, biedrība “ESTO”, “Kroma kolna bruoliste”, Latgolys Producentu grupa, kā arī Latgales uzņēmēji, ļoti lielu uzsvaru liekot arī uz nepieciešamību ieguldīt pierobežas cilvēkos  – kā viņu sociālajās un ekonomiskajās vajadzībās, tā arī identitātes stiprināšanas un kopienas saliedēšanas pasākumos, jo robežas nesargā stabi, to dara cilvēki.