Šodien, 4. jūlijā, Latvijā pieminam ebreju tautas genocīda upurus. Kā ar ebreju kultūru saistītā vēstures daļa izskatās no ebreju skatu punkta, runājām ar Rašeli Kukļu, Rēzeknes ebrejieti, kurai izdevies pārdzīvot holokaustu.
Uzziņai: Latvijas Cilvēktiesību centra veidotajā materiālā “Antisemītisma izpausmes: vēsture un mūsdienas” ir minēti seši antisemītisma veidi, kas diemžēl joprojām ir aktuāli arī mūsdienu pasaulē. Reliģiskais antisemītisms – naids pret ebrejiem, kas balstīts viņu atšķirīgajos reliģiskajos uzskatos. Kategoriskākajā izpausmē ebreji tiek vainoti Kristus noslepkavošanā. Rasistiskais/etniskais antisemītisms – naids pret ebrejiem, kas balstīts pārliecībā, ka ebreji ir atšķirīga un mazvērtīgāka tauta un ka ebrejiem raksturīgas iedzimtas, nelabvēlīgas īpašības. Politiskais antisemītisms – naids pret ebrejiem, kas balstīts pārliecībā, ka ebreji tiecas pēc varas uzurpēšanas un nacionālas vai vispasaules kundzības. Saimnieciskais/sociālais antisemītisms – naids pret ebrejiem, kas balstīts pārliecībā, ka ebrejiem raksturīga sabiedriski kaitīga saimniekošanas forma ar tieksmi parazitēt uz līdzcilvēku rēķina. Ekonomiskais antisemītisms – naids pret ebrejiem, kas balstīts pārliecībā, ka ebreju darbības ar naudu un kapitālu ir kaitīgas sabiedrības labklājībai un ekonomikas attīstībai. Kultūras antisemītisms – naids pret ebrejiem, kas balstīts pārliecībā, ka ebreju radītā kultūra ir izvirtusi un negatīvi ietekmē vai izkropļo kultūras mantojumu.
Rēzeknes ebreji ir Latvijas ebreju kopiena, kas kopš 17. gadsimta beigām mīt Rēzeknē. Kopienas vēsture ir daļa no ebreju vēstures Latvijā.
Rašele Kukļa, Rēzeknes ebreju kopienas goda priekšsēdētāja, ir dzimusi Rēzeknē, 1936. gada 11. jūlijā, un dzīvo savās dzimtas mājās vēl šodien, lai gan tās ir nācies gan pamest, gan celt no jauna pēc 1944. gada 7. aprīļa sarkanās armijas aviācijas uzlidojumiem, kad pilsētai tika nodarīti milzīgi postījumi. Tā laika laikraksti ziņo par 70 bojā gājušiem pilsētniekiem, iznīcinātām vairākām ievērojamām pilsētas būvēm. Rēzekne tonakt piedzīvoja 11 aviouzlidojumus, viens skāra arī Rašeles māju. Absolvējusi Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitāti kā krievu valodas un literatūras skolotāja, šajā amatā arī strādājusi lielāko dzīves daļu.
Latgales iela pēc 1944. gada aprīļa uzlidojumiem. Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājumiem
“No Rēzeknes pilsētas iedzīvotājas viedokļa es varu teikt, ka līdz II pasaules karam nekādas diskriminācijas šeit nebija, visi dzīvoja draudzīgi. Jau kopš Rēzeknes dibināšanas laika 1285. gadā tā bija multinacionāla pilsēta, un tolaik te esot bijušas vien 15-16 mājas, kas piederēja latgaliešiem, krieviem un poļiem, un līdz pat 16. gadsimtam tā arī bija, līdz Livonijas karam, kad tika iznīcināta arī pils. Un tas bija laiks, kad Rēzeknē ieradās pirmais ebrejs Izāks, un jau 18. gadsimtā, kad Rēzeknei tika piešķirts pilsētas statuss, kad te arī dzīvoja ļoti dažāds iedzīvotāju sastāvs – vācieši, poļi, vecticībnieki, pareizticīgie, latgalieši un ap 5000 ebreju. Visu pilsētas austrumu daļu principā apdzīvoja ebreji, tika atklāti arī otrie ebreju kapi.”
Vai pati esat saskārusies ar diskrimināciju?
Fašisti kādreiz kaimiņiem lika nogalināt kaimiņus, ne tikai ebreji gāja bojā.
Un šī fašistiskā domāšana diemžēl ir pārdzimusi no paaudzes paaudzē. Tieksme pēc tēvu varoņdarbiem. Tā ir idiotu un bara psiholoģija. Un šīs jaunās paaudzes diemžēl arī ir izaugušas ar naidu pret ebrejiem.
Ilgi pēc tam es strādāju skolā, 1970. gadā mācīju krievu valodu un literatūru. Tas bija laiks, kad ar diskrimināciju saskāros visstiprāk – toreiz administrācija tā arī teica: “Ko darīt, lai to žīdauku izdzīvotu no šejienes?” Un izdzīvoja arī.
Vēl reiz es gulēju slimnīcā, vienā palātā biju es, viena krievu sieviete un trīs latviski runājošas sievietes, un tolaik viņas mums teica, lai mēs nožēlojam grēkus, ko esam veikušas pēc latviešu tautu, un pat skaitīja kaut ko līdzīgu buramvārdiem, visu neatkārtošu, jo vārdiem ir spēks, tie materializējas, bet tur bija teksts: “Jūs pazudīsiet visumā, mēs dzīvosim siltumā.” Toreiz tā krievvalodīgā dāma, nesaprazdama līdz galam, man jautāja: “Kā tā, viņas dzīvos siltumā?” Es pajokoju, ka krievi viņām atdos gāzi.
Vai vārds “žīds, žīdauka” jums škiet ir aizskarošs?
Jā, tas ir aizskarošs, tāpat ir, kad latvietim pasaka “labatais”, vai vārdi “čiuļi un čangaļi” – tie ir aizskaroši vārdi.
Kā ir ar svastikas vai pērkoņkrusta simbolu? Kāda ir attieksme pret to?
Ļoti negatīva, protams, jo pērkoņkrusts tika izmantots ne pēc tā būtības un nozīmes. Kāda bija šī simbola nozīme agrāk, es īsti nezinu, zinu, ka šāda pati zīme tika izmantota gan budismā, gan sānskritā parādās, bet fašisti šo zīmi ir apgānījuši, un es, piemēram, šo zīmi nevaru uztvert. Piemēram, krustu es, protams, nenēsātu, bet pret krusta zīmi man ir liela cieņa.
Vai varat pastāstīt par savas ģimenes vēsturi?
Geto mira mana vecmāmiņa, viņa toreiz dzīvoja Rīgā, 1940. gadā viņa aizbrauca uz Rīgu, viņai tur bija bērni, viņa tur arī palika un gāja bojā. Mēs tajā laikā bēgām, bēgām divas reizes. Pirmajā reizē mūs kāds apstādināja un teica, ka nevajagot bēgt, nevajagot celt paniku, ka viss būšot kārtībā. Toreiz ar mums bija mammas brālis, mēs braucām ar mana vectēva zirgu, bēgām no vāciešiem. Mēs atgriezāmies, bet tēvs uzstāja, ka ir jābēg prom. Kad atnāca pie manas mammas vecākā brāļa, kas dzīvoja nedaudz tālāk, viņš, kas bija karojis I pasaules karā un bija arī ticis vāciešu gūstā, teica, ka vācieši ir kulturāla nācija, ka pa pieciem gūsta gadiem viņi neko sliktu viņam nebija nodarījuši. Viņš bija pārliecināts, ka nekas nenotiks. Viņš palika un gāja bojā kopā ar savu dēlu Dāvidu, kam tolaik bija vien 3 gadi, man bija 5. Bojā gāja arī manas mammas māsa, kas dzīvoja Daugavpilī, viņa bija stāvoklī, pat nezinām, vai bērns jau bija piedzimis vai nē. Un tēvs mans gāja bojā frontē, viņš ir apglabāts pie Rževas. Cita starpā, latgalieši kādreiz apdzīvoja zemes līdz pat Rževai Krievijā. Es uz turieni esmu braukusi ar savu draudzeni, un Rževa ir Rēzeknes, Latgales kopija.
Aizbēgām no Rēzeknes, dzīvojām evakuācijā, Udmurtijas apgabalā, Krievijā, pie Urāliem. Un no turienes atgriezāmies mājās. Pa ceļam mēs toreiz redzējām tikai pilsētas drupas – braucām gar Ņižņijnovgorodu, ko toreiz sauca par Gorkiju, viss bija izpostīts. Un, kad mēs atbraucām, mūsu māja bija drupās. Bija palicis tikai pamats un vidū – vecā krievu krāsns ar skursteni.
Tas bija 1944. gads, rudens, vēl notika karš. Mūsu māju vietā dzīvoja citi cilvēki, visa mūsu manta bija izlaupīta. Bijām diezgan turīga ģimene tolaik. Māju atguvām, uzbūvējām no jauna. Kā dzīvojām, grūti teikt, grūti to vispār nosaukt par dzīvošanu. Kad uzvarēja fašistisko Vāciju, man bija deviņi gadi, es atceros to dienu. Naktī uz 9. maiju, man šķiet, kad jau saule lēca, kāds pieklauvēja pie mūsu loga un pateica, ka karš ir beidzies. Mēs, bērni, kliedzām – “Urrā!”, mūsu mammas raudāja, mamma un mammas māsa, jo mūs bija kaut kā jāaudzina. Mēs bijām pieci cilvēki, mammai viena māsa bija paralizēta, otru arī drīz pēc tam paralizēja, un visu šo saimniecību uz sevis vilka mana mamma, un arī viņa nenodzīvoja pat līdz 60 gadu vecumam.
Teicāt, ka bijāt turīga ģimene – ar ko nodarbojās vecāki?
Mamma bija mājsaimniece, tēvs – elektriķis, bet viņš arī remontēja velosipēdus un motociklus, viņš bija ļoti pieprasīts. Mans tēvs bija komunists, es to neslēpšu, un viņš bija pietiekami atpazīstams komunists. Kaut kuru svētku laikā viņš kā elektriķis, kam bija tie speciālie apavi, lai kāptu stabos, uzkāpa stabā, piesēja tur sarkano karogu un piesēja kaut kādas bundžas, kam pielika klāt uzrakstu “mīnēts”, un tā tas karogs visu dienu karājās, tie bija kaut kādi revulucionārie svētki. Toreiz izsauca sapierus no Daugavpils, viņi uzkāpa tajā stabā un saprata, ka nekādu mīnu tur nav. Policisti sadusmojās, bet tēvu toreiz nearestēja, bet tālāk gan – pirms šādiem svētkiem, policija brauca viņu arestēt un laida ārā tikai pēc svētkiem. Bet viņš bija godīgs, kārtīgs un labs cilvēks.
Rēzeknē bija arī cilvēki, kas ebrejiem palīdzēja, ebrejus slēpa. Bija tāda Matuseviču ģimene, kas dzīvoja kādreizējā Sporta ielā. Tur dzīvoja mamma atraitne ar dēlu un meitu, kas visu kara laiku slēpa pie sevis ebrejus. Tie ebreji izdzīvoja, un vēlāk viņi noķēra vienu no tiem, kas tolaik iznīcināja ebrejus, tādu poli Petravski, kas 25 gadus pēc tam nosēdēja cietumā. Pēc atgriešanās viņš esot teicis: “Žēl, ka es jūs visus tolaik neapšāvu.”
Kāpēc Jūs runājat pamatā krievu valodā?
Es ļoti labi zinu gan latviešu, gan latgaliešu valodu, un arī krievu valodā man ir ebreju akcents, bet, latviešu un latgaliešu valodā runājot, man dzird gan krievu, gan ebreju akcentu, turklāt es dažreiz pieļauju arī kļūdas, bet krieviski es runāju ļoti pareizi. Tas ir tāds skolotājas komplekss – man jārunā pareizi.
Ko jūs teiktu par situāciju šī brīža pasaulē? Par kariem, kas tagad notiek?
Mēs principā vienmēr esam dzīvojuši draudzīgi – manos laikos svinējām kopā Jāņus, arī reliģiskos svētkus, ēdām, dzērām kopā, runājām latviski, latgaliski, krieviski.
Šie kari – tas ir, es teiktu, tāds revanšisms, tas nav karš starp tautām, nācijām vai valodām. Visām tautām ir jādzīvo draudzīgi, un arī mūsdienu krievi kādreiz te ir dzīvojuši kā cilts līdzās pārējiem. Vai zināt, kādēļ latvieši sauc krievus par krieviem? Jo kādreiz tepat, pie mūsdienu Latgales, dzīvoja slāvu cilts kriviči, šī brīža Pleskavas pusē, tādēļ krievus saucam par krieviem. Man to stāstīja universitātes laikā, man bija labi skolotāji. Es visu latviešu literatūru esmu izlasījusi oriģinālvalodā, man ļoti patīk latviešu literatūra.
Tautu nedrīkst pazemot, tautām jādzīvo draudzīgi – jo vairāk būs pozitīvisma šajās attiecībās, jo labāk tauta dzīvos. Ne velti animācijas filma “Straume” saņēma tik daudz apbalvojumu – tā mums māca, kā pieņemt, ka valoda un izcelsme nav šķērslis savstarpējo attiecību veidošanai. Mūs mēģina savā starpā sanaidot, kāds no tā pelna naudu, bet ne ar ko labu tas nebeigsies.”