Jelgavas novada Ozolnieku tautas namā tūdaļ sāksies koncerts. Uz skatuves jau salikti mūzikas instrumenti un cita nepieciešamā aparatūra, ir arī nošu turētāji, vien pašu nošu nav. Tās arī šeit nav vajadzīgas, jo Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas ansamblī tās izlasīt spētu vien ansambļa vadītājs. Visi pārējie paļaujas tikai uz dzirdi un atmiņu.
Maija Eva Fogele, kā pati saka, esot redzīgā starp neredzīgajiem. Ikdienā viņa izmantojot braila rakstu, bet pazīstot arī mūsu burtus, jo ar lupu, kurai ir milzīgs palielinājums tos varot izlasīt. Koncertā Maija Eva spēlē dažādus instrumentus: “Patiesībā mana specialitāte ir flautas spēle. Spēlēju arī klavieres un sintezatoru. Es cenšos būt multiinstrumentālists, jo man patīk. Man vēl viens paralēlais instruments ir ukulele, kas gan šodien koncertā nav. To es spēlēju tādā iesācēja līmenī, tāpēc publiski mani ar to vēl nevar redzēt.”
Mamma esot pamanījusi, ka meitenei ir muzikālā dzirde. Tā sācies viņas ceļš mūzikas pasaulē: ”Pēc tam es vienu gadu gāju mūzikas skolā privāti uz klavierstundām. Nākamajā gadā direktore ieteica vēl kādu instrumentu pamācīties, un tā bija flauta.” Maija Eva arī studējusi mūziku.
Gandrīz stundu garajā koncertā izskan gan klasiskās mūzikas skaņdarbi, gan tautā iemīļotas dziesmas. Piemeklēti arī dažādi, dziesmām atbilstoši specefekti. Kā skaidro Maija Eva Fogele, to varot saukt par neredzīgo šovu: ”Redzes dēļ mēs nevaram parādīt šovu vizuāli, bet mēs to varam parādīt ar skaņām. Arī kustēties mēs brīvi nevaram gan tāpēc, ka uz skatuves ir vairāk aprīkojuma nekā ierasts ansambļiem, un tā ir aizņemta, gan redzes dēļ. Tāpēc mēs vismaz audiāli radam šovu.”
Koncertā Ozolnieku tautas namā uz skatuves ir astoņi mūziķi, bet kopumā tajā darbojoties vienpadsmit cilvēki, kuri uz mēģinājumiem sanākot reizi nedēļā, stāsta vadītājs Armands Ozols :” Būtībā tas ir pūtēju orķestris, bet šobrīd tas ir tādā ansambļa sastāvā, jo ne visi jau var to nospēlēt. ”
Armands Ozols kolektīva vadību pārņēmis gandrīz pirms divdesmit gadiem, un lepojas, ka šogad tam aprit 125. gadskārta. Pūtēju orķestris izveidots 1905. gadā, un savu darbību neesot pārtraucis arī kara gados. Lai arī citā formātā, bet tas strādājis arī nesenajos kovida laikos.
Armands Ozols stāsta, ka cenšoties noorganizēt pēc iespējas vairāk koncertu, jo neredzīgos un vājredzīgos mūziķus skatītāju reakcija, kas allaž esot ļoti pozitīva, ļoti iedvesmojot. Noorganizēt koncertu un sagatavot skaistu programmu gan neesot tik viegli: ”Lielākā problēma, ka mums ir lēna pārvietošanās.
Skaņdarbus nevar mainīt ātri, jo jārēķinās, ka viņam jānokļūst īstajā vietā un jāatrod savs instruments un vajadzīgie taustiņi dziesmas uzsākšanai, bet citādi darbs tāds pats kā ar redzīgajiem.” Koncertu programma tiekot sastādīta pēc nepieciešamības:” Mēs spēlējam un arī spēlēsim klasisko mūziku, bet šādā sastāvā vieglāk ir spēlēt kaut ko citu. Klasika prasa lielāku skaņdarba tīrību un savā ziņā arī lielāku darbu.”
Mūziķi stāsta, ka darbīga būšot arī vasara. Jau 1. jūnijā mūziķi uzstāšoties kultūrtelpas “Strops” organizētajā pasākumā, bet līdz tam atkal būs rūpīgi jāstrādā, lai priekšnesumi izdotos pēc iespējas labāk, un skatītāju sejās uzplauktu smaids un atskanētu ovācijas.