Šī gada nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļauta arī talkošanas jeb talkā iešanas tradīcija, kas pēdējo gandrīz divdesmit gadu laikā Latvijā kļuvusi par neatņemamu pavasara sagaidīšanas notikumu “Lielajā talkā”.
Dažiem gan talkas joprojām asociējas ar padomju laikiem, taču šī tradīcija ir daudz senāka, un tās dzīvotspēja sakņojas ne vien rūpēs par vidi, bet arī atbildīgā attieksmē pret līdzcilvēkiem, kopienas spēkā un apziņā, ka esam daļa no dabas.
Kristīna Sprūdža, talku tradīcijas Latvijā pieteikuma iekļaušanai nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā autore: “Talkas ir ļoti pašpietiekams fenomens, līdzīgi kā pirtī iešana – neatkarīgi no tā, vai šie elementi ir iekļauti nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā vai nav, tās ir mūsu tradīcijas.”
Doma par to, ka talkām jābūt šajā sarakstā, radās pagājušajā gadā kā prāta vingrinājums kopā ar kultūras cilvēkiem no dažādām Latvijas vietām. Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa mudināja mūs ieskatīties sarakstā un apdomāt, kas tajā vēl pietrūkst. Es nevarēju noticēt, ka talku tradīcijas tur vēl nav – tas šķita gandrīz kā joks. Doma, ka šis pārpratums jālabo, nedeva mieru.
Tad zvanīju Vitai Jaunzemei (biedrības “Pēdas LV” valdes priekšsēdētājai un Lielās talkas komandas vadītājai), ar kuru pirms 18 gadiem kopīgi aizsākām šo vērtīgo vides sakopšanas un atbildības iniciatīvu, un sākām strādāt pie tā, lai iecere īstenotos.
Lielā Talka Raunā.
Talkas rīko pēc vajadzības – mēs tās uztveram kā pašsaprotamu dzīves un kalendārā gada daļu. Sākot rakstīt pieteikumu un padziļināti pētīt šo tēmu, man pašai bija liels pārsteigums, cik talkas ir dzīvotspējīgas! Katrs gadsimts un katra paaudze no jauna “pielāgo” talku tradīciju un atrod sev piemērotāko, uzrunājošāko veidu. Senās lauku darbu talkas mūsdienās turpina kartupeļu un siena talkas, bet klāt nākušas arī vides iniciatīvas – mežu stādīšana, daudzstāvu namu pagalmu labiekārtošana, kultūrvēstures vietu sakopšana, kā arī digitālās un vietvārdu talkas. Pat Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārcelšanās uz Gaismas pili notika ar grāmatu talkas palīdzību – un tas ir skaisti!
Tādēļ talku tradīcijas iekļaušana nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir pateicība un atzinība visiem talku rīkotājiem un talciniekiem dažādos laikos. Talku spēks un skaistums ir tajā, ka pat tad, ja kādam šķiet, ka viņš galīgi nav talkotājs, dzīve piespēlē kādu notikumu – piemēram, palīdzību Ukrainai ar tīklu pīšanu un sveču liešanu, kas momentā izveidoja jaunas kopienas. Tradīcija aug un mainās kopā ar sabiedrību – ar katru no mums. Kāds talkotājs kļūst par talkas rīkotāju vai zupas vārītāju, cits – mazulis, kurš bērnudārzā piedzīvo savu pirmo talku. Esmu gandarīta, priecīga un lepna, ka mēs beidzot paši esam sev pateikuši: “Jā, iet talkā ir mūsu dabā!”
Pasaules talkas diena Purvīša dzimtas mājās.
Es gribētu ticēt, ka talkot tiešām ir latviešu dabā. To apliecina arī mūsu folklora. Jautājums par pētniecisko daļu – cik sena ir tradīciju talka un kā tā savā būtībā ir mainījusies un attīstījusies līdz mūsdienām?
Jāsaka, ka pētījumu vēl būs daudz. Rakstot pieteikuma folkloras un pētniecisko sadaļu, mums ļoti palīdzēja radošā pētniece, folkloristikas doktorante Ilga Vālodze-Ābele. Ilga palīdzēja ieraudzīt gan to, kas šajā jomā jau paveikts, kā arī apzināties, ka pamatīgs izpētes darbs vēl ir priekšā. Tas attiecas ne tikai uz senākiem, bet arī šķietami jaunākiem talku veidiem, piemēram, dižkoku atbrīvošanas talkas, ko aizsāka Imants Ziedonis, arī gaida rūpīgu izpēti, lai nepazustu vēstures lappusēs.
Ja raugāmies vēsturē, tad pētījumi liecina, ka talku tradīcijas aizsākumi tiek saistīti ar klaušu laikiem (aptuveni 13.–16. gadsimtā). Tomēr tā varētu būt arī daudz senāka. Piemēram, Latgales pusē atklājas arvien jaunas liecības par latgaļu valsts pirmsākumiem (6.–7. gadsimtā), kad latviešiem bija spēcīgas kopienu tradīcijas. Arī tautasdziesmas, kas datētas ar senākiem laikiem, atklāj, ka kopdarba ideja bijusi dziļi iesakņojusies jau krietni pirms klaušu laikiem, kad talkas bieži bija piespiedu kopdarbs, bet vēlāk kļuva par brīvprātīgu savstarpējās palīdzēšanas formu.
Senu foto reprodukcija. Gudenieki, Kuldīgas rajons.
Taču talkām vienmēr bijusi un arī šobrīd ir plašāka un dziļāka jēga kā tikai konkrētā darba veikšana. Tās veicina arī kopienu veidošanos un saliedēšanos, zināšanu un labās prakses pārnesi, socializēšanos un attiecību veidošanas pieredzi. Pēc labi padarīta darba vienmēr seko atpūtas brīdis –kopīgs cienasts, dziesmas, rotaļas, danči vai sporta spēles. Gan senatnē, gan šodien cilvēki talkā satiekas, iepazīstas un pat atrod dzīvesbiedru. Talka ir lielisks veids, kā patiesi iepazīt cilvēku – redzēt, kā viņš strādā, kā komunicē, cik viņš ir elastīgs. Piedalīšanās talkā jau pati par sevi atklāj virkni vērtību, ko citkārt būtu grūtāk pamanīt. Tā ir iespēja iziet ārpus sava ikdienas burbuļa un satikt citus. Nav brīnums, ka svinēšanas un kopienas gars talkās ir arī licis pamatus ne vienai vien ģimenei Latvijā.
Šodien talkošanas tradīcija ieguvusi arī jaunus veidus – mums ir digitālās talkas, balsu talkas, un pat Dziesmu svētku biedrības rīkotā “Plaušu vēdināšanas talka”, kur kori pēc labi paveikta darba talkā sadziedājās kopā. Visu šo ideju caurvij princips: “Veselā miesā vesels gars” – jo tikai tad, ja vide mums apkārt ir tīra un sakopta, arī mēs paši varam būt veseli.
Vai talku tradīcija Latvijā ir unikāls fenomens, vai vēsturiskajās liecībās varam atrast informāciju par talkošanas tradīciju arī citviet pasaulē? Un cik tas ir aktuāli mūsdienās?
Talkas darbu, kura veikšanai kopā sanāk kaimiņi, radi un draugi, latvieši sauc par talku. Šāda savstarpējās palīdzības prakse pazīstama daudzās tautās, arī – lietuviešiem, igauņiem, poļiem, ukraiņiem, ungāriem, dāņiem, baltkrieviem, krieviem un īriem ir pazīstama talkā iešanas tradīcija.
Šobrīd visā pasaulē arvien lielāku vērienu iegūst Pasaules talkas tradīcija, kas radusies igauņu un latviešu kopdarba rezultātā – Lielās Talkas piemērs ir iedvesmojis un turpina iedvesmot starptautisko sabiedrību. 2008. gadā, kad visas trīs Baltijas valstīs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā notika Lielā Talka un tika izveidota arī globāla platforma “Let’s Do It World”, kurā aktīvi līdzdarbojas arī Latvija. Kopš 2023. gada Pasaules sakopšanas diena (World Cleanup Day) ir iekļauta Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautisko dienu kalendārā un Pasaules talka katru septembri apvieno dalībniekus no vairāk nekā 200 valstīm un teritorijām. Latvijā rudeņos notiek Laimes koku stādīšanas talkas, šogad tapa jau 9. Laimes koku parks.
Egils Levits atklāj Laimes koku parku Valdemārpilī.
Gribu atgādināt, ka Lielā talka aizsākās kā kopīga Baltijas valstu dāvana valstu 90. dzimšanas dienā. Gatavojoties šai gadadienai, daudziem bija jautājums – ko mēs katrs varam uzdāvināt savai zemei? Paldies jāsaka Annai Žīgurei (latviešu rakstniece, tulkotāja un diplomāte, toreizējā Latvijas vēstniece Igaunijā un Somijā), kura šo ideju par talkošanu nodeva Valsts prezidentam Valdim Zatleram. Viņš šo ideju atbalstīja, kļūstot ne tikai par pirmo nacionāla mēroga talkas patronu, bet arī pats uzrotot piedurknes un dodoties talkā – kas tolaik daudzus patīkami pārsteidza. Šo patronāžu turpināja arī nākamie prezidenti, un, manuprāt, tieši tas ir bijis viens no Lielās talkas veiksmes faktoriem – ka neviens nestāv malā.
Lielā Talka Ziepniekkalnā.
Vēlos uzsvērt, ka tāda nacionāla mēroga talkošana kāda Latvijā pastāv jau 18 gadus, un ko pazīstam ar nosaukumu “Lielā Talka”, patiešām ir īpaša – visā pasaulē mūs par to apbrīno un labā nozīmē apskauž. Tas ir bijis iespējams arī tādēļ, ka talkās aktīvi iesaistās pašvaldības, un valsts – kopā plānotais un paveiktais ir ļāvis šo 18 gadu laikā būtiski samazināt atkritumu daudzumu, kas pēc padomju laikiem bija palicis dziļi mežos un grūti aizsniedzamās vietās.
Tepat, Īrijā arī ir skaista ikgadēja pavasara sagaidīšanas tradīcija, kuras ietvaros pilsētas, ciemi un apkaimes sacenšas par skaistākās un apzaļumotākās vietas statusu. Es ceru, ka tas ir virziens, kurā arī ejam mēs, lai jau drīz Lielās talkas kontekstā mums nebūtu jādomā par atkritumu maisiem, bet tikai par puķu un koku stādīšanu! Tas būtu skaists papildinājums Mežu dienām, kas tiek rīkotas kopš 1930. gadiem.
Talkas ir lieliska iespēja satikties, lai mīļi parunātu ar dabu, paveiktu labu darbu, palīdzētu viens otram, parunātu, nepaskrietu garām sev, dzīvei un pasaulei. Talku daudzveidība mūsdienās ir tik plaša – kā daudzkārtaina kūka, katrs var atrast sev piemērotāko un nemateriālās kultūras mantojuma statuss ir kā garšīgs ķirsītis uz šīs talku kūkas.
Lielā Talka Strazdumuižā.
Ja mēs domājam par talku tradīcijas stiprajām saknēm Latvijā un par talku popularitāti šeit mūsdienās, kā mēs to varam sasaistīt ar nacionālo identitāti un arī daudz senāko latvisko dzīvesziņu?
Mēs, latvieši, cauri gadsimtiem neesam pazaudējuši spēju sarunāties ar dabu – joprojām pazīstam sēnes, zinām augus un tējas, kas palīdz, kad esam saaukstējušies, un ejam pirtī. Tieši šī sajūta, ka esam nevis dabas kronis, bet tās daļa, ir tas, ko daudzi Latvijas viesi īpaši pamana un novērtē. Viņus pārsteidz, cik cieši esam iesakņojušies savā zemē, un arī mums pašiem šī prasme un dāvana ir jānovērtē. Pat ja dzīvojam pilsētā, gandrīz katram no mums ir lauku māja vai dārzs, bet, ja nav – tad vismaz puķe uz palodzes. Kāpēc tā ir, varbūt atklāsim padziļinātākas talku pētniecības gaitā. Bet jau tagad, dzīvojot un talkojot saskaņā ar dabu, novērtēsim un leposimies ar šo seno tradīciju!
Nemateriālā kultūras mantojuma statuss – ko tas dos talku tradīcijas attīstībai?
Es ceru, ka šis statuss būs kā signāls mums visiem – lai aizdomātos, cik vērtīga, sena un svētīga ir talku tradīcija. Ceru arī, ka katra pagasta, novada, reģiona, pilsētas un apkaimes iedzīvotāji vairāk apzinās un kops tieši savai pusei raksturīgās talkošanas tradīcijas. Tā, piemēram, pagājušajā gadā, tuvojoties Lielajai talkai, Latvijas Universitātes deju ansamblis “Pērle” uzvedumā “Uz zaļā zara” godināja Latgales tradīcijas, izspēlējot mēslu talkas norisi. Šis statuss, manuprāt, var arī iedrošināt cilvēkus doties un piedzīvot talku norises citos novados, iepazīstot reģionu atšķirības un tradīciju daudzveidību. Vēl viens virziens, ko noteikti būtu vērts attīstīt, ir talku ēdienu tradīciju apzināšana un dokumentēšana.
Katrs šodien iestādīts kociņš ir nākotnes dižkoks – tieši tāpat kā katra jauna doma vai ideja var kļūt par nākotnes ieceri un realitāti. Es ticu, ka talku tradīcija turpinās attīstīties un pielāgoties jaunām paaudžu vajadzībām un tā mums “derēs” arī pēc 100 un 200 gadiem. Lai top!