Ukrainas kara bēgļi jau iedzīvojušies Latvijā

Krievija ik dienu turpina uzbrukt Ukrainas pilsētām un ciemiem, nogalinot vai ievainojot civiliedzīvotājus. Tikmēr tie, kuri patvērumu no kara raduši Latvijā, lai gan joprojām skumst pēc mājām, pamazām šeit iedzīvojas. Jaunjelgavā dzīvojošie ukraiņi teic, ka ar dzīvi Latvijā ir apmierināti. Pārāk nesatraucot arī pieņemtās izmaiņas Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kas nozīmē, ka vairāki atbalsta veidi vairs nebūs pieejami.

Astoņpadsmit ukraiņi jau vairāk nekā trīs gadus par savām mājām sauc Jaunjelgavas vidusskolas dienesta viesnīcu. Irina uz Jaunjelgavu atbraukusi kopā ar vīru, kurš šeit arī atradis darbu. Nelielajā istabā ir tikai pats nepieciešamākais, tomēr viņi ir apmierināti un meklēt atsevišķu dzīvokli nemaz nevēloties.

“Mēs te visi esam savējie. No viena ciema un vienas ielas, mums ir par ko parunāt,” stāsta Irina. Jautājot, vai dzīvošanai pietiek ar tādu istabiņu, viņa saka: “Esam pieraduši un mazāk, ko tīrīt. Normāli apstākļi, paldies. Mums ir duša, atsevišķs sanitārais mezgls. Virtuve mazliet tālāk.”

Tepat dienesta viesnīcā izveidota arī tīklu aušanas darbnīca, kur raisās arī sarunas par mājām. Sastaptās ukrainietes ir no kāda ciema netālu no Harkivas, kurš atkal esot okupēts, tāpēc pēdējie video ir no pagājušā gada. 

Alla rāda telefonā video, kur redzama viņas māja: “Tā ir māja, kurā dzīvoju. Cilvēki steigā brauca apkārt mājai. Pēdējais, ko mēs zinām, ka pagājušajā gadā logus izsita. Tagad tur nevienu vairs nelaiž, pat brīvprātīgos nē.”

Dzīvot Latvijā uzrunātās ukrainietes izvēlējušās, jo mūsu valstī viss esot saprotamāks. Alla nosmej, ka arī sadzīves apstākļi ir gandrīz tādi paši kā mājās, vien kaimiņu vairāk. Nu jau varot arī teikt, ka esot šeit iedzīvojušās.

“Esam kļuvušas drosmīgākas. Vairs nav bail iziet uz ielas. Zinām, ka nepieciešamības gadījumā mums varēs palīdzēt arī krievu valodā,” pauž Alla. Jautāta, vai nav tā, ka tas, ka daudzi šeit prot krievu valodu, atņem motivāciju mācīties latviešu valodu, viņa atzīst: “Kaut kādā ziņā jā. Varbūt, ja mūs te neviens nesaprastu, mēs biežāk izmantotu tulkošanas programmu un vairāk vārdu paliktu atmiņā.”

Izmantota arī iespēja, ka līdz šim kara bēgļi no Ukrainas starppilsētu autobusos bija atbrīvoti no braukšanas maksas. No nākamā gada vairs nebūs apmaksāts ceļš starp pilsētām, arī mājdzīvnieku reģistrācija nebūs apmaksāta, un pašiem būs jāveic arī pacientu iemaksa pie ārsta.

Tāpēc biedrība “Vidusdaugavas NVO centrs” gan Jēkabpilī, gan Aizkrauklē rīkoja diskusiju, kas vairāk gan esot domāta kā informēšana par gaidāmajām pārmaiņām.

Biedrības “Vidusdaugavas NVO centrs” valdes priekšsēdētāja Agita Pleiko: “Tas, ko mēs redzam šajās tendencēs, ka Ukrainas civiliedzīvotāji aizvien vairāk tiek pielīdzināti Latvijas iedzīvotājiem. Es domāju, ka integrācijas process ir noticis, jo mums, piemēram, cenšoties Jēkabpilī uzrunāt bērnus un jauniešus, kas visbiežāk iebraukuši ar mammu, ir grūti dabūt uz aktivitātēm tā vienkāršā iemesla pēc, ka viņiem ir skola, pulciņi. Viņi ir integrējušies mūsu vidē.”

Aizkraukles novadā pašvaldībai piederošos mājokļos dzīvojot vairāk nekā 60 atbraukušo ukraiņu. Arī domes priekšsēdētājs Leons Līdums (“Latvijas attīstībai”) uzskata, ka viņi šeit jau ir iedzīvojušies, bet vai mainīsies arī pašvaldības atbalsts, vēl tikšot spriests.

“Mēs atbalstām viņu izmitināšanu pie mums ar pietiekami zemām cenām. Par to, kā mēs rīkosimies nākamajā gadā saistībā ar jauno budžetu, runāsim ar deputātiem,” saka Leons Līdums. 

Atbraukušie ukraiņi par gaidāmajām pārmaiņām pārāk nesatraucoties, vien atvadoties nosaka: “Sakiet, lai latvieši, kas dzīvo ārzemēs, brauc atpakaļ, jo Latvijā dzīvot ir labi.”