Šovasar Zemgale iekrāsojās ne tikai dzeltenajā – rapšu ziedu krāsā, bet arī zilajā – linu ziedu krāsā. Nelielās platībās vairāki zemnieki mēģina audzēt eļļas linus.
Pirmoreiz linus iesējuši arī brāļi Stangas no Dobeles novada Penkules pagasta. Z/s ”Jaunzemgaļi” saimnieks Uldis Stanga stāsta, ka šogad iesējuši linus piecpadsmit hektāros pamēģināšanas nolūkos. Saimnieks atzīst, ka kopšana nav sarežģītākā, kā jau pierastajām kultūrām: ”Nē, tas pats, apmēram, kas pupām. Iesējām aprīļa beigās, un gatavi varētu būt kaut kad septembrī, augusta beigās. Tāpēc mēs arī ņēmām, lai nav kviešu laikā, lai nesaskrien viss vienā reizē. Ar kombainu kulsim, bet tur tāda specifiska lieta esot, ka viņiem jānokalst, un tad tikai var kult, bet ārā šitie nebirst. Nav tā kā rapsis, ko izdauza, te tās kodaļas paliekot ciet,” skaidro Uldis Stanga.
Brālis Ivars Stanga z/s ”Straumeņi” īpašnieks vien piebilst: ”Jāvaktē, laicīgi viss ir jāizdara. Jātrāpa tajos momentos, kad jāmiglo pret nezālītēm, pret kādu slimību, pret ko tādu. Galvenais, lai ir kam paprasīt.” – Pašlaik te viss ir tā normāli uz tā linu lauka? “Nemāku teikt.”
Zilo linu valdzinājumam brāļi ļāvušies, jo pagājušā gadā linu audzēšanu Zemgalē izmēģinājusi arī kāda paziņa, kuras guvums bijis divas tonnas no hektāra, un kam tagad var paprasīt apdomu. Arī tāpēc, ka pavasarī Bauskas pusē bija seminārs ”Lini 2026”, kur iedrošinājuši, ka linu kodaļas izaugs arī Zemgales salīdzinoši mālainajā augsnē, tie diezgan labi pacieš sausumu un arī lielu mitrumu un ir ļoti noderīgi kā ceturtā kultūra. Liniem esot arī zemāka izaudzēšanas pašizmaksa. Turklāt no eļlas liniem iegūst dažādus produktus, kas ir pieprasīti daudzās Eiropas valstīs.
SIA”Agerona” valdes loceklis Jaroslavs Orbidāns: ”Tai pašā laikā viņiem ir augsta pievienotā vērtība, jo cena patiesībā ir augsta. Mazs vai liels zemnieks, es uzskatu, ka lini Latvijā var būt viena no top eksporta kultūrām. Salīdzinot ar rapsi, lini ir dārgāki par rapsi. Cenas ziņā vērtīgāki par rapsi, vismaz tā to rāda divdesmit gadu vēsture. Mēs patērējam maz, bet dinamika Eiropā un arī pasaulē rāda, ka patēriņš pieaug, pie tam strauji pieaug.”
Interese gan esot tikai par eļļas liniem, kuri šovasar aug arī Stangu tīrumos. Saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku, linus ražojošie lauksaimnieki ir tiesīgi saņemt arī tiešmaksājumus. Pēc statistikas datiem, 2024. gadā eļļas lini audzēti 400 hektāru platībā. Kā skaidro Jaroslavs Orbidāns, šī niša pagaidām esot brīva: ”Tranzītā mums caur Baltijas ostām – Igauniju un Latviju – Kazahstānas lini, kas ir aizgājuši un, kas plānots, ir tuvu 120 000 tonnas. Tas ir liels apjoms, ko mēs varam izaudzēt arī Latvijā.”
Vai abi brāļi nākamgad linu platības paplašinās, rādīšot šā gada raža. Kā skaidro Uldis, lai linu audzēšana nestu peļņu, no hektāra esot jāiegūst vismaz divas tonnas. – Es pieļauju, ka jūs arī atceraties laiku, kad zemkopības ministrs bija Roze, kurš pirmais sāka runāt par to, ka Zemgalē jāaudzē lini. Vai tas sāk piepildīties? “Tas nav Rozes dēļ, tas ir vairāk tā dēļ, ka graudu cenas nav pastāvīgas un visu apkārtējo notikumu dēļ. Vienkārši cilvēki meklē, lai varētu kaut ko nopelnīt.” – Ko nesēsim, lai sētu linus? “Kaut ko samazināsim no graudiem.”
Bet pagaidām brāļi priecājas par krāšņo lauku, kas iekrāsojies zilā krāsā un teju ikdienu atklāj, ko jaunu un nezināmu. Piemēram, Ivaru pārsteidzis, ka: ”Viņi sāk no rīta ziedēt un vakarā pazūd. Nevar jau saprast, ko viņi tur dara, bet man liekas, ka tie ir vienas dienas ziedi. Tās pogaļas, re kur, veidojas un ziedlapiņas arī nobirušas zemē ir. To jau sapratīsim vēlāk, bet viņi tādi mānīgi. Līdz pusdienai smuki zied un tad tā pazūd.”
Ziedošie lini Zemgalē.