Dignājā atvērts psiholoģiskā atbalsta centrs vēža pacientiem

Šobrīd Latvijā ir aptuveni 94 00 onkoloģisko pacientu, liecina Veselības ministrijas statistika. Svarīgi, ka pacienti saņem ne tikai medicīnisku palīdzību, bet arī psiholoģisku atbalstu. Nesen pēc 13 gadu ilgas rekonstrukcijas Jēkabpils novadā Dignājas pagastā darbu uzsāka Psihosociālās rehabilitācijas centrs onkoloģiskiem pacientiem un viņu tuviniekiem. Šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur šādu pakalpojumu var saņemt. Nozares speciālisti stāsta, lai nodrošinātu šādu iespēju, ir jāsaskaras ar vairākiem izaicinājumiem.

Onkoloģijas paciente, Helēna Jasūna: “Uzklausa tā, lai es varu just, ka mani saprot.”

Onkoloģijas paciente Helēna Jasūna ar diagnozi – vēzis – saskārās jau 2001. gadā. Kopš tā laika viņai ir svarīgi, ka kāds viņu uzklausa un saprot. Helēna stāsta, ka tolaik nebija nekādu atbalsta iespēju, kā, piemēram, tagad Jēkabpils novadā, lai gan tieši tajā brīdī tas bija visvairāk nepieciešams. 

Helēna Jasūna, onkoloģijas paciente no Siguldas: “Tas, ka tu vienkārši esi šeit kopā ar sev līdzīgajiem, par līdzīgu problēmu visi runājam. Un tie cilvēki, kas ir tev visapkārt, viņi vislabāk tevi saprot. Lai arī savējie būtu saprotoši, pieņemoši, bet līdz galam var saprast tikai tas, kuru šī slimība ir skārusi.”

Psihosociālās rehabilitācijas centru Dignājas pagastā izveidoja biedrība “Dzīvības koks”. Uzsākt tā darbību jau ātrāk apgrūtināja nepietiekamās finanses un ievērojumu projektu daļu izdevās īstenot tieši ar ziedojumu palīdzību. Taču, kāpēc šādu centru citur nav, biedrībā min vairākus iemeslus. 

Gunita Berķe, biedrības “Dzīvības koks” valdes priekšsēdētāja: “Onkoloģija ir tomēr specifiska, šaura nozare. Un, lai sniegtu šo pakalpojumu ir jābūt speciālistiem, kuri saprot, ko nozīmē vēzis, ko nozīmē ar to slimot un tāpēc nevar, manuprāt, katrā reģionā būt kaut kādas šādas programmas, tāpēc, ka nevar nodrošināt speciālistus. Plus cilvēki ļoti bieži mūsdienās tomēr vairās atzīt šo slimību. Un nemaz negrib tajā savā rajonā parādīties kā pacients vai bijušais pacients.”

Biedrība “Dzīvības koks” ir vienīgā, kas par valsts budžeta finansējumu nodrošina šādu pakalpojumu. Labklājības ministrijā atzīst – ņemot vērā, ka katru gadu aptuveni par 10 000 onkoloģisko pacientu paliek vairāk, iespēju iegūt šo pakalpojumu pacientiem ir par maz. 

Aldis Dūdiņš, Labklājības ministrijas sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors: “Vajadzētu būt situācijai, ka brīdī, kad cilvēks uzzina šo sāpīgo diagnozi, ka viņam ir iespēja ieiet blakus kabinetā, kur sēž kompetents speciālists, kurš no savas redzes punkta paskaidro, ka tur var būt nekas fatāls, ka tur ir iespējams darīt to un to.” 

Ministrijā saka, to nodrošināt apgrūtina finanses un atzīst, ka šobrīd vājais posms ir ambulatorās formas pakalpojums. Savukārt, Veselības ministrijā, norāda, ka nepietiekamie pakalpojumi lielā mērā varētu būt saistīti ar to, ka ilgu laiku Latvijā nebija attīstīta integrētā aprūpe.

Sanita Janka, Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta direktore, skaidro: “ Mēs noliekam vidū pacientu, tad noliekam viņa vajadzības, saliekam to, kas jau mums ir un tas, kas mums pietrūkst. Un tas, kas varbūt onkoloģijai ir labi, onkoloģijā ir šie koordinatori. Viņi dotajā brīdī ir vairāk par veselības aprūpi, bet droši vien, ka jāskatās arī tālāk, ka viņi palīdz arī cilvēkiem risināt šos pārējos jautājumus.”

Līdz ar psihosociālo, arī medicīniskā rehabilitācija ir neatņemama sastāvdaļa cilvēkiem pēc saslimšanas ar vēzi. Tomēr kūrorta rehabilitācijas centrā “Jaunķemeri” norāda, šos pakalpojumus izmanto maz pacientu. 

Elīna Malkiela, kūrorta rehabilitācijas centra “Jaunķemeri” valdes priekšsēdētāja, neiroloģe: “Es speciāli paskatījos statistiku par gultas dienām. Tur ir ap 150 līdz 200 pacientu gadā. Viņi svārstās ik gadu. Tas nav daudz. Bet šeit ir limitējošais tas, ka tas ir tomēr maksas pakalpojums.”

Vidēji pacientam tas izmaksā aptuveni 600 eiro. Savukārt stacionāro pakalpojumu ir iespēja saņemt arī bez maksas.