Lai gan Vidzemes slimnīcā uroloģiskā un onkoloģiskā aprūpe šobrīd ir augstā līmenī, mediķus satrauc iespējamās pārmaiņas valsts politikā. Ja turpmāk valsts atbalstīta onkoloģiskā aprūpe būs pieejama tikai galvaspilsētā, daudzi pacienti no attālākām vietām varētu palikt bez savlaicīgas palīdzības, brīdina ārsti.
„Latvijā uroloģiskā medicīna kopumā ir ļoti labā līmenī,” saka Vidzemes slimnīcas urologs Dainis Vorps. Viņš uzsver, ka arī Valmierā panākts ievērojams progress: „Kopā ar kolēģi Mareku Vējiņu mēs jau vairāk nekā 15 gadus šeit veicam gan operācijas, gan nodrošinām ilgtermiņa aprūpi onkoloģijas pacientiem. Ja salīdzinu ar to, kā bija, kad sākām – tā bija kā neaparta zeme. Tagad tas lauks ir sakopts, un mēs redzam rezultātus.”
Īpaši nozīmīga šajā procesā esot sadarbība ar ģimenes ārstiem. „Lauku reģionos mēs cits citu labi pazīstam. Ja ir kāda problēma, ģimenes ārsti zvana, un mēs kopīgi meklējam risinājumu,” viņš skaidro. Pēc ārsta teiktā, tieši ģimenes ārsti bieži ir tie, kuri palīdz pacientiem laikus nonākt pie speciālista.
Vorps aicina vīriešus būt atbildīgiem pret savu veselību. „Ja ģimenē ir bijis prostatas vēža gadījums, tad pirmā vizīte pie urologa būtu jāieplāno jau no 45 gadu vecuma. Ja šādu gadījumu nav – no 50. Tas ir vienkārši un ļoti svarīgi,” viņš uzsver. Viņš norāda arī uz to, ka bieži tiek aizmirsts par jauniem vīriešiem: „Puišiem pēc pubertātes, ap 14–15 gadu vecumu līdz pat 40 gadiem, būtu jābūt vērīgiem. Ja, piemēram, dušā tiek sataustīts kāds sacietējums vai neregulāra forma sēkliniekos – tas ir signāls, ka jādodas pie urologa. Sēklinieku onkoloģija ir tieši jaunu puišu slimība.”
Vienlaikus ārsts ar bažām raugās uz iespējamo valsts politikas maiņu. „Ja valsts pateiks – onkoloģiskā aprūpe turpmāk tikai Rīgā –, būs slikti,” viņš saka. „Pie mums brauc pacienti no ļoti tālām vietām. Ir tādi, kas nav bijuši Rīgā jau 20 gadus, un tādi, kam vienkārši nav naudas, lai tur nokļūtu. Vienam jālūdz kaimiņš, lai aizved. Šie pacienti vienkārši nebrauks – un tad būs ielaisti gadījumi.”
Vorps uzsver, ka tas ietekmēs arī ārstu motivāciju. „Ja man savos 40+ gados pasaka – tu vairs nedrīksti ārstēt plānveida onkoloģiju –, tad es profesionāli eju lejup. Esmu mācījies 12 gadus, lai darītu šo darbu. Man vēl 25 gadi jānostrādā, bet, ja man traucē strādāt, es būšu spiests doties kaut kur citur,” viņš pauž.
Šāda situācija, viņaprāt, būs arī šķērslis jauno ārstu piesaistei reģionos. „Ja jaunajam ārstam saka – tu drīksti tikai izoperēt asiņojošu gadījumu vai kādu labdabīgu veidojumu –, viņš teiks: ‘Priekš kam es 11 gadus mācījos?’. Viņi nepaliks, viņi brauks prom.”
Noslēgumā ārsts aicina ikvienu izmantot valsts nodrošinātās iespējas: „Pat ja nav nekādu sūdzību, ir svarīgi pārbaudīties. Agrīna diagnostika ir vienīgais ceļš uz veiksmīgu ārstēšanu un pilnvērtīgu dzīvi.”