Nesen kādā Threads diskusijā sieviete vārdā Patrīcija dalījās savā sāpju stāstā par to, ko nozīmē dzīvot blakus kaimiņiem – ģimenei ar bērniem. Īsais stāsts ir par to, ka kaimiņos sākusi dzīvot jauna ģimene ar bērniem vecumā no 7 līdz 10 gadiem, un sievietei nav pieņemami tas, cik ļoti trokšņaina un neaudzināta ir jaunā paaudze.
“Dzīvojam pēdējā stāvā un jau kopš starta varēja dzirdēt katru viņu gājienu augšā vai lejā – sit kājas, kliedz. Lai es neizklausītos pēc Kārenas – bērni ir bērni, es saprotu, bet ne jau katru reizi kā ziloņiem iet,” teikts Patrīcijas stāstā. Pacietības mērs bija pilns arī tāpēc, ka pie kāpņu telpas margām visticamāk mazie kaimiņi pielīmējuši košļājamo gumiju, jo strīdā iesaistītie dzīvojot mājas augšējā stāvā un šajā vietā uzturas pamatā Patrīcija un kaimiņu ģimene. Lieki piebilst, ka ģimenes vecāki situācijā savu vainu nesaskatīja, jo “tas ir mans dzīvoklis un mans īpašums. Ko gribu, to daru!”.
Un tad esmu es – māte trīs bērniem līdzīgā vecumā, kuri pavisam noteikti nav ierakstāmi sarakstā “klusa, mierīga ģimene”, jo ar bērniem tas vienkārši nav iespējams. Vismaz ne ar veseliem bērniem, jo uzklausot dažādu bērnu audzināšanas ekspertu un psihologu sacīto – bērni neprot regulēt savas emocijas, viņi tās vēl tikai apgūst un kamēr tas tiek apgūts, diemžēl bez strīdiem, kašķiem un spilgtiem emociju izlēcieniem (tai skaitā, kāju dauzīšanu, durvju aizsišanu) iztikt nav iespējams. Jā, arī es vēl sastopos ar to, ka bērni dažkārt izdomā spēlēties trokšņaini, jo mājās spēlēt “kariņu”, ķerenes un paslēpes ir daudz interesantāk nekā brīvā dabā, turklāt iespējams teju jebkuros laikapstākļos, jo netraucē lietus, sniegs, aukstums un citi apgrūtinoši apstākļi.
Kāds noteikti teiks, ka “mūsu laikā tā nebija”. Jā, pati augu tajā laikā, un atceros, cik brīva vaļa bērniem tika dota: lēkājām pa pamestiem būvmateriāliem, peldējām uz ledusgabaliem ūdenstilpēs, līdām dažādos puspamestos pagrabos un mežos gājām ogot vieni paši. Pamēģiniet tādu brīvu vaļu iedot mūsdienās, kā uzreiz būs zvans policijai un brīdinājums vecākiem, ka bērni netiek pieskatīti, atrodas dzīvībai vai veselībai apdraudošos apstākļos (pašai reiz kājas notirpa, redzot savus mazulīšus uz blakus pamestās ēkas jumta). Un piedodiet, bet nē, vecākam bērnus katru reizi, kad viņi grib rotaļāties, vest uz rotaļu laukumu nav risinājums, jo kādam ir jāstrādā, lai apgādātu ģimeni. Paldies dievam, man līdz šim ir paveicies ar saprotošiem kaimiņiem…
Taču stāsts ar bērniem nav vienīgais, kas raisa satraukumu. Trokšņo arī pieaugušie. Paziņas dalījās savā sāpju stāstā par jaunajiem kaimiņiem – no dzīvokļa virs viņiem prom aizcēlās ģimene ar bērniem un vietā nāca jauns pāris. Ja bērnu trokšņi paziņām bija pieņemami, tad jaunā pāra izgājieni gan nav saprotami. Kad vakarā ap vienpadsmitiem nervi vairs neizturēja un paziņa devās apciemot kaimiņu, pretī saņēma viena pirksta kombināciju un… mūzika tika pagriezta skaļāk un kaimiņi sāka pa grīdu lēkāt.
Dzīve daudzdzīvokļu mājās mēdz aiziet pat līdz absurdam. Radu vecāmāte dzīvo daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā, zem viņas dzīvoklī – kaimiņš pusmūžā. Un katru dienu viņi apmainās ar savstarpējiem “sveicieniem” pa grīdu / griestiem. Omītei nepatīk, ka kaimiņš ieklepojas, skaļi runā, bet vīrietim nepatīk, ka tante gados staigā pa dzīvokli un klusiņām skatās televizoru. Trokšņa līmenis šajā gadījumā tiešām ir teju nemanāms, bet tāpat cilvēki atrod iemeslu, par ko kašķēties.
Tad kur mums ir tas zelta vidusceļš, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva? Cik zināms, šobrīd vienīgais, kā šādus gadījumus risina, ir pašvaldības policijas izsaukumi. Bet būsim godīgi – tas situāciju nerisina, tikai eskalē. Neviens kaimiņš pēc policijas apciemojuma neskatīsies jūsu virzienā ar labvēlīgu skatienu: “Paldies, kaimiņ, ka izsauci policiju! Es tagad saprotu savu kļūdu…”.
Tomēr varbūt risinājums ir cits? Reiz kādā kaimiņu strīdā, kur bija pieaicināts klāt arhitekts – potenciāls projekta izstrādātājs trokšņa mazināšanai, arhitekts emociju uzplūdā tā arī paziņoja: “Ja gribat klusumu un mieru, iegādājaties māju, kur tuvākais kaimiņš ir 5 km attālumā!”. Protams, tas izklausās nepieņemami, bet no otras puses – ja katrs tiešām apzinātos, kāds ir viņa trokšņa empātijas līmenis, un laicīgi meklētu sev pieņemamāko risinājumu, tad varbūt kādu dienu mums šādu strīdu nebūtu? Jo būsim godīgi, pārbūvēt visas daudzdzīvokļu mājas, lai sienas nebūtu tik plānas, būs ārkārtīgi dārgs prieks.