Raimonds Strokšs: Mana lielākā atpūta ir sevi mocīt

Kāda šobrīd ir tava ikdiena, ar ko nodarbojies, ko dari?

Šogad ir tāds atlikto darbiņu gads. Pēdējos 3 gadus tik smagi tika strādāts, ka personiskas lietas tika atliktas, izveidojās garš sarakstiņš. Pa vienam sāku izsvītrot ārā tās lietas. Dažas ir priekš manis, gatavojos braukt rallijā, sen neesmu to darījis. Gatavojos nolikt moča tiesības. Paņēmu riteni, sāku mīties diezgan intensīvi. Ir ģimenes lietas.

Atnāc mājās, esi tik beigts, ka ne līdz tam bija iepriekš. Bet tagad visas tās lietas tiek saliktas, jo ir vairāk laika, nekā pēdējo gadu laikā.

Ja mēs atgriežamies pagātnē, kā tu atradi savu ceļu autosportā?

Tas bija pilnīgs pārpratums. Ja es saskaitītu, līdz šai dienai, cik lietas ir notikušas man nesaprotamā veidā, apstākļu sakritības dēļ, vai kāds augstāks spēks uzklapē uz pleca, sarakstiņš būtu garš. Bet sākums bija Valmierā. Manā ģimenē nevienam nav saistības ar autosportu. Vispār nekādu. Es biju mazs puika, nostrādāju pie tēva servisā visu vasaru. Biju nopelnījis naudiņu, gribēju nopirkt ūdensmoci. Bija brauciens pie radiem uz Valmieru. Viņi saka: “Aizejam, blakus, trasītē kaut kas notiek.” Neko nesaprotot, eju viņiem līdzi. Sēžam autokrosa trasē, skatāmies kaut ko sev nezināmu.

Aizgājām, apskatījāmies to žiguli. Vispār no zila gaisa, bez fona braucām no Valmieras ar žiguli autokrosam.

Es organizēju Talsu ralliju ar komandu jau dažus gadus. Vienā dienā man ienāca prātā – klau, kāpēc neaizsūtīt uz Eurosport e-pastu un nepamēģināt sacensības dabūt uz Latviju? Atvēru laptopu un aizsūtīju e-pastu. Pēc piecām dienām sēdēju Parisas Hiltones viesnīcā un tikos ar Eurosport vadību. Vibrēju, nevarēju parunāt, biju pārlieku uztraucies. Viņi man teica – tu atrakstīji perfektā momentā. Otrkārt, strādāju ar Reini Nitišu, biju viņam pieteicies palīgā, uz vietas viņu fotografēju un filmēju video. Biju Zviedrijas posmā, atceros kā tagad, domāju – kāpēc šo visu nevarētu atvest uz Latviju?

Pieskārāmies jau rallija rīkošanai. Kas ir pamata lietas, kas jāizdara, lai sākumā atvestu EČ posmu uz Latviju?

Tas ir garš stāsts. Mēģināšu īsāk. Pirmkārt, vajag iekrāt pieredzi. Vajag diezgan sevi pierādīt. To mēs darījām, organizējot LČ posmus. Tev liekas, ka visu zini, bet sāc taisīt ralliju un saproti, ka neko nezini. Bija moments, kad uzrakstīju e-pastu, un mums piedāvāja EČ Latvijā, kas bija sensācija – bez sagatavošanās darbiem rīkot EČ. Mums ieejas biļete bija tiesības uz ziemas ralliju.

Tad nāk pārējais – jādabū finansējums, valdības atbalsts. Pasākumu stingri kontrolē Starptautiskā automobiļu federācija, ir likumi, normas. Milzīga teritorija, iesaistīto cilvēku skaits… Šādi varētu turpināt bezgalīgi.

Parastam skatītājam rallijs Latvijā ir nedēļas nogalē. Bail prasīt, cik ilgu laiku tev prasīja gatavošanās, cik negulētu nakšu. Kā tu vari atcerēties šo laika periodu?

WRC bija četras sporta dienas, pats notikums bija garāks. Mēs četras dienas plānojām un testējām trīs gadu garumā. Četru dienu pasākumu plāno trīs gadus. Pirmajos gados idejas iztestējām EČ ar domu – kad mēs tiksim WRC, lai saprastu, kas strādā un kas nestrādā. Pēdējais gads bija tieši tik intensīvs. Kāds strādāja visu laiku, es telefonu nevarēju atļauties izslēgt vispār. Man bija jābūt pieejamam. Mani cilvēki strādāja kā mašīnas. Man ir grūti aprakstīt to lepnumu un prieku, kā strādāja mani cilvēki. Tas bija viens no lielākajiem gandarījumiem visā šajā ārprātā, cauri kuram izgājām, redzēt, cik daudz cilvēkiem tas nozīmē.

Protams, bija lieli stresi. Personīgi man bija panikas lēkmes un, visticamāk, visas lietas, ko nesaprotu, izdegšana, viss pārējais bija un, visticamāk, ir arī šobrīd. Es vienkārši par to nedomāju, tas viss bija katras sekundes vērts.

Tāpēc, ka tas daudz cilvēkiem nozīmē. Gan tiem, kas darīja, gan tiem, kas skatījās, pienesums valstij. Kopums ir tik apjomīgs, tas bija vērts visu to stresu un pārējās lietas, ko piedzīvojām.

Tagad, kad gads vēl nav pagājis, vai esi domājis, kas ir lietas, ko nākotnē gribētu darīt citādi, skatoties ar tagadējo pieredzi?

Man ir viena lieta, ko gribētu savādāk. Pirmo reizi organizējot, daudzi cilvēki nezināja, par ko runājam. Man nācās pierādīt. Man bija pilnīgi vienalga, ko dara, varēja man mest ar akmeņiem, varēju iet un darīt kā tanks. Šobrīd uzstāju, lai visi atbrauc uz vietas un sajūt, kas tas ir. Man gribētos nomainīt, ka tas nav vajadzīgs Raimondam Strokšam un bariņam cilvēku, bet tas ir vajadzīgs Latvijai. Visi saprot ieguvumu, vērtību, un kopīgi ejam tālāk, lai radītu ko tādu, kas ir ilgdzīvojošs.

Izteicies, ka 3 gadi bija aizņemti. Kā tu atpūties šajā laikā? Skaidrs, ka vajag laiku pašam sev.

Mana lielākā atpūta ir sevi mocīt. Mana labākā atpūta ir uzkāpt kalnā. Tas man ir pēdējo gadu atklājums un aizraušanās. Pēc tā trakā gada aizbraucu, uzkāpu kalnā, pavadīju 14 dienas, uzkāpjot 7000m augstumā. Tas bija Dienvidamerikas augstākais kalns. Ārkārtīgi grūti, smagi, bet tā ir mana labākā atpūta. Tāpēc, ka esi pilnīgi ārā no ikdienišķā. Tā, ka tevi nevar ne sasniegt, ne kaut kur izsaukt. Tu esi ar sevi, savām domām, grūtībām. Tā ir mana lielākā atpūta. Otra lieta, kas palīdz stresa brīžos, ir sports.