Rīga lēnām un pārliecinoši pārvēršas par nelielas cilvēku grupiņas kvēlāko fantāziju piepildījumu. Par vietu, kur visi slāj ar klēpjdatoriem padusē no vienas kafejnīcas uz otru, no viena koka ķeblīša ielas malā uz tādu pašu pretējā ielas pusē. Kur velosipēdisti turpina aizņemt gan braucamo daļu, gan ietves, gan tieši šiem mērķiem atvēlētās velo joslas. Smaržo kafija, garām aizšalc kāds elektriskais stāvdrāzis, un gluži kā hipiju laikos visi viens otru bezgala mīl.
Tiem, kas paguvuši atrast mājvietu ārpus Latvijas galvaspilsētas un biroja ēku uzcelt labu gabalu no metropoles, paveicies daudz vairāk nekā tiem, kuri no dzīvojamiem Rīgas rajoniem mēģina nokļūt darba vietā. Visticamāk, ne tādā, kur astoņas stundas jāpavada sēdus pozīcijā pie datora ekrāna, bet lai salabotu laimīgajiem un vienmēr smaidošajiem Rīgas iedzīvotājiem aizdambēto tualetes podu, pabeigtu kāda iesākto dzīvokļa remontu, piegādāt veikaliem un kafejnīcām kafiju un smalkmaizītes. Vārdu sakot, visiem tiem, kuri ikdienā rūpējas par klubiņa “pilsēta cilvēkiem” laimīgo un harmonisko dzīvi.
Liksim mierā Rīgu, kurā par satiksmi un tās drošību runāt šobrīd ir gana bezjēdzīgi. Ielūkosimies mazpilsētās, kurās cilvēki dzīvo, brauc ar automobiļiem un teorētiski ievēro arī satiksmes noteikumus. Tiesa gan, ar pēdējo punktu sanāk gaužām nosacīti, jo lielai daļai autobraucēju ir pārliecība, ka satiksmes noteikumi rakstīti vien lielajām pilsētām. Ka Ogrē, Cēsīs, Bauskā vai Kuldīgā var darīt tā, kā ērtāk, pastumjot malā satiksmes noteikumu biezo grāmatu.
Viens no klupšanas akmeņiem gandrīz visās pilsētās ir auto novietošana ielas malā. Gandrīz katrs otrais vadās pēc principa, ka brīva vieta ielas malā ir atstāta tikai un vienīgi viņam, tādēļ ignorējot visu, ko konkrētā vietā var ignorēt, automobilis atrod kāroto stāvvietu. Visbiežāk tur, kur horizontālie ceļu apzīmējumi skaidri un gaiši bļauj skaļā balsī – šeit stāvēt nedrīkst.
Nepārtraukta balta līnija. Maģiska sentēvu zīme, kas uz ielas vai ceļa novilkta ar domu, ka to šķērsot nedrīkst. Un autobraucējs viltīgais arī šo ceļa apzīmējumu nešķērso. Viņš ielas malā novieto savu auto un liek nepārtraukto balto līniju šķērsot visiem citiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ ir nepieciešamība turpināt ceļu. Tātad visi pārējie satiksmes dalībnieki ir spiesti pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus.
Dīvaini ir tas, ka stāvvietu mednieki bieži pat nenojauš, ka ir pelnījuši bargu sodu par noteikumu pārkāpumu, jo ārpus lielo pilsētu centriem “kam tad es te traucēju”? Tomēr likums ir vienādi bargs pret visiem un šādā situācijā tas diktē savu kārtību.
Novietot auto tur, kur ielas viduci sadala balta nepārtraukta līnija, drīkst, bet tikai tad, ja no novietotā automobiļa līdz nepārtrauktajai līnijai ir vismaz 3 metri. Arī tad, ja šī līnija nedala ielu uz pusēm, bet vairākās joslās vienā kustības virzienā.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumu 121.4. apakšpunktu aizliegts apstāties un stāvēt vietās, kur attālums starp brauktuves nepārtraukto ceļa apzīmējuma līniju, sadalošo joslu vai pretējo brauktuves malu un apturētu transportlīdzekli ir mazāks par 3 m.
Un nu pievērsīsim uzmanību kādam normatīvam, kurš skaidri un gaiši norāda – Latvijā nav tādas vietas, kur varētu novietot automobili ielas malā, ja to sadala balta nepārtraukta līnija.
Latvijā ielas vienas braukšanas joslas standarta platums ir 3 līdz 3,75 metri. Spraucies kā vēlies, no nepārtrauktās līnijas līdz automobiļa sāniem nekas īpaši daudz no braucamās daļas nepaliek.
Viena no klasiskajām šā noteikuma ignorēšanas vietām ir ielu krustojumi. Ceļu satiksmes noteikumi paredz, ka automobilim aizliegts gan stāvēt, gan apstāties tuvāk par pieciem metriem no krustojuma. Pilnīgi loģiski mēs, autobraucēji, iebildīsim, jo nekur taču nav teikts, ka mums līdzi jāvadā mērlente. Tādēļ krustojumos mūsu zināšanai ir novilktas šīs nepātrauktās līnijas, kas dara zināmu, kur sākās zona, kurā stāvēt noteikumi atļauj.
Dabā pastāv ceļa apzīmējums ar numuru 923 — pārtraukta līnija, kurai svītru garums trīs reizes pārsniedz atstarpes starp tām. Ko tā nozīmē? Šāds apzīmējums atdala pretējā vai tajā pašā virzienā braucošu transportlīdzekļu plūsmas un brīdina par tuvošanos nepārtrauktai līnijai. Citiem vārdiem sakot — tu tuvojies posmam, kur līnija kļūs nepārtraukta un to šķērsot būs aizliegts. Šī līnija pats par sevi ir šķērsojama, taču automobili ielas malā šajā ielas posmā novietot nedrīkst. Tam ir gana vienkāršs izskaidrojums – tie, kuriem būs nepieciešamība apbraukt ielas malā stāvvošo auto, pagūs šķērsot šo daļēji pārtraukto līniju, taču lai atgrieztos savā joslā, jau nāksies pārkāpt satiksmes noteikumus.
Droši vien nelielās pilsētās, jeb ārpus pilsētas centra autobraucēji paļaujas uz to, ka kārtībsargu trūkuma dēļ neviens šādam pārkāpumam nepievērsīs uzmanību. Lielāko tiesu tieši tā tas arī ir, tomēr ātrāk vai vēlāk pat slotas kāts izšauj.
Latvijā sods par stāvēšanu neatļautā vietā ir atkarīgs no konkrētā pārkāpuma un ir noteikts Ceļu satiksmes likuma 57. pantā. Parastie gadījumi – kreisā puse, kur stāvēt aizliegts šo pašu nepārtraukto līniju dēļ, uz brauktuves, ja ir nomale, pārāk tālu no malas, dzeltenā nepārtrauktā līnija brauktuves malā, tuvāk par 50 vai 100 metriem no dzelzceļa pārbrauktuves un līdzīgi pārkāpumi ir maksas pakalpojums trīsdesmit eiro vērtībā.
Smagāki gadījumi – otrā rinda, mazāk nekā trīs metrus līdz nepārtrauktai līnijai, krustojumā vai tuvāk par pieciem metriem no tā, uz tiltiem, traucējot citiem auto vai gājējiem, uz ietves vai veloceliņa izmaksās jau četrdesmit eiro jeb astoņas soda vienības. Ja ir vēlme papildināt valsts vai pašvaldību budžetu “pēc pilnas programmas”, tad auto jānovieto uz dzelzceļa pārbrauktuves, kur stāvvieta izmaksās 280 eiro jeb 56 soda vienības.
Daži noietu metru desmiti no vietas, kur auto novietot drīkst, līdz objektam, kurā vēlamies nokļūt, noteikti būs ekonomiski izdevīgāki un veselībai draudzīgāki par nevietā pamesto braucamrīku, taču pie pašām namdurvīm. Vēl jo vairāk, ja runājam par automobiļu novietošanu neatļautā vietā, dodoties uz sporta zāli, kur tiks veikti kilometru desmiti uz sintētiski mākslīgā skrejceļa.
Taču visam pa virsu tradicionālā cukurotā ķirsīša vietā ir atbildība par satiksmes negadījumu, kurš noticis mūsu nepareizi novietotā spēkrata dēļ. Ķirsītis, kas paliks atmiņā uz ilgāku laiku.
Ceļu satiksmes noteikumi ir vienlīdz aktuāli kā Rīgas Brīvības ielā, tā nelielajā Rīgas ielā Ikšķilē vai vēl nelielākajā Cēsu Vaļņu ielā. No satiksmes drošības viedokļa nav nesvarīgu ielu, pilsētu un nepārtraukto līniju.