Aptuveni 22 kilometri septiņās minūtēs. Tādu ceļu līdz Nepālas un Ķīnas robežpunktam mērojusi postošā ledus, iežu un ūdens plūsma, norādīts pēc 26. augusta katastrofas publicētajā zinātnieku izvērtējumā. Cilvēku brīdināšanai un evakuācijai šādā situācijā paliek ārkārtīgi maz laika. Savukārt pamanīt, ka nogāze ir bīstama, vēl nenozīmē zināt, kurā rītā tā sabruks. Latvijas Universitātes asociētais profesors, ģeologs un ledāju pētnieks Kristaps Lamsters podkāstā “Kas tas vispār bija?!” skaidro, kāpēc šī atšķirība ir tik svarīga. Viņš satelītattēlos saskatījis nogāzes nestabilitātes pazīmes, tomēr atturas apgalvot, ka būtu bijis iespējams paredzēt tieši 26. augusta traģēdiju. Vienlaikus viņš brīdina: jautājums par drošību kalnu ielejās arvien biežāk būs jārisina arī Eiropā.
Jautāts, vai satraukums par ledāju kušanu nav pārspīlēts, pētnieks atbildēja: “Šis teksts nav dramatizēts, to vajadzētu dramatizēt daudz vairāk.”
Mēnesis ir pagājis, atbilžu joprojām nav
Kamēr zinātnieki pēta sabrukuma mehānismu, 33 Latvijas valstspiederīgo tuvinieki joprojām gaida ziņas. Septembra beigu Ārlietu ministrijas publiskajā skaidrojumā šie cilvēki aizvien bija bezvēsts pazuduši. Konsulārā departamenta vadītāja Edīte Medne informēja, ka Nepālā sākas teritorijas atkopšana un ir saņemtas ziņas par iespējamu armijas aktīvo glābšanas darbu pārtraukšanu. Savukārt Ķīna līdz šim skaidrojumam nebija paziņojusi par meklēšanas operāciju pārtraukšanu. Pazudušo Latvijas valstspiederīgo DNS profili nosūtīti arī Ķīnai, un Latvijas iestādes turpina darbu, lai iegūtu ziņas par cilvēku likteni. Glābšanas posma noslēgums pats par sevi nesniedz atbildi par katru pazudušo.
Tāpat Ārlietu ministrijas pārstāvis Jurģis Barkāns, kurš Nepālā strādāja trīs nedēļas, stāstīja par vēl vienu šķērsli: Latvija DNS profilus bija nodevusi, taču Nepālā trūka kapacitātes, lai sagatavotu profilus atrastajām mirstīgajām atliekām un veiktu salīdzināšanu.
Līdz šim gan ir kļuvis skaidrāks katastrofas kopējais mērogs. Nepālā un Ķīnas kontrolētajā Tibetā bojā gājuši vismaz 1500 cilvēku; vēl daudzu tūkstošu cilvēku liktenis nav zināms. Nepālas valdības aplēstās atjaunošanas izmaksas sasniedza 4,8 miljardus ASV dolāru.
Sabruka nogāze, satricinājumu sajuta zeme
Pirmās ziņas par katastrofu radīja priekšstatu par zemestrīci. Lamsters gan skaidro, ka seismisku signālu var radīt arī pati krītošā masa. Ja milzīgs ledus un iežu apjoms gāžas lejup, instrumenti reģistrē zemes satricinājumu, taču tas vēl nenozīmē, ka zemestrīce izraisījusi nogruvumu. Sarunā viņš noraida arī sākotnējo versiju par pārrautu ledāja ezeru sabrukuma vietā. Notikuma sākums bija nogāzes daļas atdalīšanās Langtangas Lirungas masīvā, kur lejup krita gan ledus, gan zem tā esošie ieži. Sākotnējā lavīnveida kustība pārvērtās plūsmā, kas pa upju ielejām sasniedza robežpunktu un turpināja postīt teritorijas lejāk.
Lamsters kopā ar studentiem salīdzinājis brīvi pieejamos satelītattēlus pirms un pēc katastrofas. Viņa sākotnējā vērtējumā masa gāzusies no aptuveni 5150 metru augstuma līdz 3700 metriem – gandrīz pusotru kilometru zemāk. Pēc tam kustība turpinājusies pa ielejām. Attēlos viņš ievērojis arī lielas plaisas, kas stiepjas pāri ledājam. Viņš secinājis, ka nogāze, viņaprāt, nebija kļuvusi nestabila tikai katastrofas rītā – procesi varēja uzkrāties gadiem, pirms pienāca brīdis, kad masa vairs nenoturējās sākotnējā vietā.
“Tas varēja notikt pirms trīs gadiem. Tas varēja notikt pēc trīs gadiem,” saka pētnieks. Šis ir viens no sarežģītākajiem un neviennozīmīgākajiem secinājumiem cilvēkiem, kuriem jālemj par evakuāciju: zinātne var konstatēt apdraudējumu, bet precīzu sabrukuma datumu bieži nevar nosaukt.
Kāpēc attālums no ledāja vēl negarantē drošību
Skatoties katastrofas video, rodas šķietama pretruna. Augstu kalnā atdalās ieži un ledus, bet zemāk redzama milzīga, brūna plūsma. No kurienes ir tik daudz ūdens? Lamsters pieļauj, ka daļa ūdens radusies, ledum kūstot straujas kustības un berzes laikā, turklāt krītošie ledus gabali sašķīst arvien sīkākās daļās. Tomēr viņa skaidrojumā būtiski ir arī tas, ka visai masai nav jāpārvēršas ūdenī, lai tā kļūtu ļoti kustīga.
“Īstenībā nemaz tik lielu ūdens daudzumu nevajag, lai notiktu tāda ļoti ātra pārvietošanās,” viņš norāda.
Ūdens starp iežu daļiņām atvieglo to pārvietošanos, savukārt ielejas apakšā jau atrodas materiāls, ko plūsma var aizraut sev līdzi. Masā, kas brāzās lejup pa nogāzi, bija gan no kalniem nobirušie akmeņi un upes sanestie nogulumi, gan agrākā ledāja atstātās atlūzas. Tādēļ lejup virzās arvien lielāka masa, kas papildinās ceļā.
Šaura kalnu ieleja to novirza tālāk, tāpēc cilvēkam nav jāatrodas pie paša ledāja, lai nonāktu apdraudētajā teritorijā. Tā pati ieleja, pa kuru izbūvēts ceļš un kur ir vieta ciemam vai hidroelektrostacijai, var kļūt par postošās plūsmas ceļu, norāda eksperts.
Klimata loma
Lamsters precīzu nogruvuma ierosinātāju vēl neņemas nosaukt, akcentējot, ka kalnus pamazām nestabilus padara vairāki faktori. Siltums maina ledājus, kušanas ūdens iesūcas plaisās, tas var sasniegt ledāja pamatni un veicināt slīdēšanu. Sasilst arī ieži. Pētnieks sarunā lieto apzīmējumu “ilglaicīgais sasalums”, jo ierastajā terminā “mūžīgais sasalums” vārds “mūžīgais” rada maldīgu drošības sajūtu. Ledus iežu plaisās var atkust, un līdz ar to mainās apstākļi, kādos nogāze līdz šim turējusies.
Septembra beigās publicētais “World Weather Attribution” (WWA) izvērtējums sasilšanu raksturo kā nogāzi destabilizējošu faktoru, kas iedarbojas kopā ar tās ģeoloģiskajām īpašībām. Pētnieki konstatējuši neparastu siltumu pirms katastrofas, taču norāda, ka nav izvērtējuši, vai konkrētais nogruvums būtu noticis arī bez cilvēka izraisītām klimata pārmaiņām. Tam vajadzīgi papildu dati par procesiem nogāzes iekšienē.
Tāpēc vispārējais skaidrojums par sasilšanas ietekmi un atbilde par konkrētā sabrukuma pēdējo impulsu nav viens un tas pats. Arī katastrofas norise musonu sezonā automātiski nenozīmē, ka to izraisījusi spēcīga lietusgāze. Lamsters sarunas laikā pieejamajā informācijā nesaskata pamatu uzskatīt nokrišņus par izšķirošo faktoru.
Brīdinājums palīdz tikai tad, ja pietiek laika
Vai ar labākiem novērojumiem cilvēkiem no Nepālas traģēdijas būtu izdevies paglābties? Lamsters atturas dot solījumu, kuru pēc notikušā vairs nav iespējams pārbaudīt. Visus Himalaju ledājus vienādi rūpīgi uzraudzīt ir grūti, taču, viņaprāt, prioritātēm jābūt skaidrām: nogāzes virs apdzīvotām ielejām, ceļiem, robežpārejām un lielas infrastruktūras. Tieši tur nepieciešami regulāri novērojumi un ātrās brīdināšanas sistēmas.
Mūsdienu satelīti ļauj vērot ledāju izplatību, kustību un pārmaiņas. Savukārt uz vietas var izmantot kameras un seismiskos sensorus. Tomēr satelītattēls nav nepārtraukta tiešraide – iegūtie dati jāapstrādā, daļa augstas izšķirtspējas attēlu jāpērk, un vajadzīgi speciālisti, kuri pamana un izvērtē pārmaiņas, skaidroja Lamsters.
Viņš saskata iespējas arī mākslīgā intelekta izmantošanā, piemēram, meklējot jaunas plaisas vai paātrinātu kustību. Taču programma pati par sevi neatrisina nākamo jautājumu: kas saņems brīdinājumu, kurš pieņems lēmumu un vai cilvēkiem būs iespēja nokļūt drošībā? Jaunākais WWA izvērtējums brīdina par šo iespēju robežām: vissmagāk skartajās teritorijās katastrofas ātrums, mērogs un sarežģītība pārsniedza esošo aizsardzības sistēmu iespējas. Pētnieku vērtējumā esošās agrīnās brīdināšanas sistēmas tur nevarēja nodrošināt pietiekamu laiku cilvēku evakuācijai. Tas ir būtisks ierobežojums apgalvojumam, ka ar sensoru uzstādīšanu vien pietiktu, lai līdzīga traģēdija neatkārtotos.
Lamsters uzsver, ka lēmums par drošību dažviet būs jāpieņem krietni agrāk – jau izvēloties, kur celt mājas un kādu apdraudējumu pieļaut. Kad nogruvums ir sācies, daļa iespēju rīkoties jau ir zaudēta.
Šveicē sabrukumam vajadzēja deviņas dienas
2025. gada 19. maijā aptuveni 300 Blatenas iedzīvotāju Šveicē tika evakuēti liela nogruvuma draudu dēļ. Birčas ledājs sabruka 28. maijā, izpostot lielu daļu ciema. Starp lēmumu atstāt mājas un katastrofu pagāja deviņas dienas. Tā ir sarežģīta situācija ikvienam evakuētajam: māja vēl stāv, bet tajā palikt vairs nedrīkst. Arī atbildīgajiem jāpieņem smagi lēmumi, jo precīzs sabrukuma brīdis nav zināms. Savukārt gaidīšana uz mirkli, kad būs pilnīga pārliecība, var nozīmēt, ka cilvēku izvešanai laika vairs nepietiek.
Šogad 15. septembrī Šveices pētniecības institūta WSL publiskotā analīze atklāj, cik daudz par šādu notikumu iespējams uzzināt no instrumentu rādījumiem. Divās nedēļās, kad pieauga nestabilitāte, tuvējā seismometra datos identificēti aptuveni 700 iežu nogruvumi. Lai rekonstruētu lielo lavīnu, pētnieki izmantojuši arī aerofotogrāfijas, reljefa modeļus un nogulumu paraugus.
Lamsters uzsver, ka katra vieta ir atšķirīga. Pieredze vienā ielejā palīdz saprast procesus citā, taču nepiedāvā universālas pazīmes, pēc kurām vadoties, varētu paziņot: rīt jādodas prom. Svarīgi ir ilgstoši novērojumi un zināšanas par konkrēto nogāzi.
Alpi paliks, bet dzīve tajos mainīsies
Runājot par to, ko var piedzīvot pat mūsdienu jaunākā paaudze, Lamsters atsaucas uz prognozēm par lielas daļas Alpu ledāju izzušanu līdz gadsimta beigām. Precīzs zaudējumu apmērs atkarīgs no sasilšanas turpmākās gaitas, taču ledāju atkāpšanās jau liek pārvērtēt pierasto kalnu ainavu. Alpi kā kalnu grēda nepazudīs, tomēr vietas, kur iespējams droši pārvietoties, uzturēt infrastruktūru un dzīvot, var mainīties. Ledāju atkāpšanās visur nenotiek lēni un vienmērīgi: atsevišķās vietās iespējama strauja sabrukšana, citur kušanas ūdeņi uzkrājas ezeros, kuru noplūšana apdraud zemāk esošās teritorijas.
“Iespējams, mums būs jāpārvieto infrastruktūra, jāpārvieto cilvēki,” saka Lamsters.
Šaurā kalnu ielejā tas nav vienkāršs uzdevums. Mājas un ceļi bieži atrodas apakšā, jo tieši tur tiem ir vieta, savukārt ieteikums infrastruktūru izbūvēt augstāk var izrādīties grūti īstenojams. Ja novērojumi rāda pārāk lielu apdraudējumu, nākas spriest par pārcelšanos.
Nepālā patlaban spriež par drošāku vietu mājokļiem, nesteidzoties atjaunot apbūvi agrākajās teritorijās. Tiek vērtēta zeme un vietu piemērotība cilvēku dzīvei.
Kāpēc Latvijas nauda jāiegulda svešā ledū
Latvijā no ģeoloģiskā viedokļa dzīvojam salīdzinoši mierīgā vietā, saka Lamsters. Tas var radīt iespaidu, ka ledāju pētīšana Grenlandē vai Antarktīdā ir nodarbe ar grūti saskatāmu labumu. Kāpēc par to būtu jāmaksā Latvijas nodokļu maksātājam? Pētnieks atbild ar plašāku jautājumu: vai vēlamies piedalīties zināšanu radīšanā un ļaut zinātniekiem strādāt jomās, kur viņi var dot ieguldījumu? Viņa ieskatā, pienākums pētīt pasaulē notiekošo, nebeidzas pie valsts robežas.
“Jebkurai attīstītajai valstij ir atbildība par procesiem, kas notiek pasaulē,” viņš saka.
Ledus serdeņos glabājas liecības par agrāko klimatu un atmosfēras sastāvu, un šīs zināšanas palīdz salīdzināt dažādus laikposmus un skaidrot pašreizējās pārmaiņas. Tādēļ arguments, ka arī agrāk bijuši siltāki un aukstāki periodi, pats par sevi neatbild uz jautājumu par šodienas sasilšanas cēloņiem.
Lamsters iebilst arī pret prasību katram pētījumam uzreiz uzrādīt peļņu. Praktisku risinājumu pamatā bieži ir gadiem krātas zināšanas, bet pati nepieciešamība veikt sarežģītus mērījumus var rosināt jaunu sensoru un urbšanas tehnoloģiju attīstību. “Bez fundamentāliem pētījumiem nav bāzes lietišķiem pētījumiem,” viņš uzsver.
Nepālas katastrofas kontekstā šim jautājumam ir ļoti konkrēts saturs: cik daudz zinām par nogāzi virs ciema, vai izprotam tur notiekošo un vai spējam laikus pieņemt sarežģītu lēmumu. Ar vienu attēlu pēc sabrukuma tam nepietiek. Lamstera skatījums uz gaidāmajām pārmaiņām nav optimistisks. Tomēr viņš vairākkārt uzsver, ka joprojām ir jēga mazināt izmešus, pētīt apdraudētās vietas un gatavoties tam, kas var notikt. Lēnāks pārmaiņu temps dod vairāk iespēju pielāgoties un mazināt zaudējumus.
“Tas nenozīmē, ka mums nav nekas jādara. Tieši pretēji.”