Šoreiz mums izbraucienā pievienojas jaunā dziedātāja Paula Saija. Viņa pati nedaudz pastāsta, kā tad ir iesācies jaunais 2025.gads: “Man, īstenībā, ir tāds diezgan jaudīgs gada iesākums. Tai pat laikā cenšos tā mierīgāk būt un drīzāk vairāk reflektēt par to, kas ir izdarīts pagājušajā gadā. Es studēju. Katrs gads, kamēr studēju Mūzikas akadēmijā, iesākas ar sesiju. Tas ir gada sākums. Baigi forši sanāk smadzenes padarbināt, jau no paša iesākuma,” viņa saka.
Paula arī pastāsta, ka viņas ceļš līdz mūzikai nav bijis nejaušs. Ar mūziku ir nodarbojušies arī viņas ģimenes locekļi.
“Patiesību sakot, es kādu dienu esot, man mamma stāstīja, TV skatījusies simfoniskā orķestra koncertu un pateikusi, ka gribu spēlēt vijoli. Esmu uzaugusi mazā ciematiņā Cērē. Bija jābrauc vairāk kā desmit kilometri uz Kandavu, kur bija mūzikas skola. Mamma sadzirdēja šo lūgumu. Ielikām dokumentus un tā arī uzsāku vijoli spēlēt. Īstenībā, tikai pēc tam uzzināju, ka arī mans vectēvs ir spēlējis vijoli. Kaut kur asinīs jau tas bija. Tad es astoņus gadus mācījos mūzikas skolā. Man patika dziedāt, bet es dziedāju, kā māku. Tad es pēkšņi izdomāju, ka gribu profesionāli dziedāt, dzīvi saistīt ar mūziku. Vijole man ārkārtīgi patika, bet es sapratu, ka vijoli 4-5 stundas dienā.. nebūšu tas cilvēks, kas spēlēs. Aizrautība nav tik liela. Ar dziedāšanu ir tā, ka es varu dziedāt, dziedāt, dziedāt. Vectēvs ir spēlējis vijoli. Arī mana māsa ir pabeigusi diriģentus. Tā mūzika ir ģimenē, nav tā ka esmu vienīgā celmlauze. Īstenībā, māsa ir vecāka par mani, sāka mācīties Ventspils mūzikas vidusskolā. Atceros, ka brauca mājās brīvdienās un stāstīja, cik forši, kādi tur ir cilvēki,” Paula stāsta.
Braukājot un sniedzot koncertus dažādās vietās Latvijā, nācies saprast to, ka koncertu apmeklētāji ir atšķirīgi. Kāds vieglāk atsaucas mākslinieku aicinājumam dziedāt kopā, kāds ne tik ļoti.
“Man negribas baigi salīdzināt, jo ir pilnīgi citādākas atmosfēras, tiešām katrā novadā. Esmu pamanījusi, ka Vidzemē ir tādi diezgan brīvi jau uzreiz un Latgale, Vidzeme ir tādi brīvāki cilvēki, kas nebaidās kaut kā vairāk izrādīt emocijas. Kurzemīte, Zemgalīte ir tā, kur koncerta laikā iekustās vairāk. Katram sava burvība.”
Savās ikdienas gaitās Rīgas robežās Paula labprāt izvēlas tramvaju. Savukārt, kad ir siltāks, ceļā var doties arī ar velosipēdu. Dziedātājai šobrīd vēl nav autovadītāja apliecības, bet viņa ir apņēmības pilna to tuvākajā laikā nokārtot.
“Šobrīd dzīvoju Pārdaugavā. Man visas darīšanas, mēģinājumi, akadēmija ir centrā. Tā braukāšana sanāk. Ieraksti ir ārpus Rīgas, koncerti ir bieži vien Rīgā vai ārpus. Tas ceļš ir liela daļa – vai, tūres, kad sanāk pabraukāt autobusos, tas ir pavisam cits. Ikdienā pārsvarā pārvietojos ar tramvaju. Kas ir tāds mans šī brīža iemīļotais transports, ja vasarās neskaita velosipēdu? Nestāvu korķos, taisni braucu uz priekšu. Es pagaidām esmu pasažieru princese. Izbaudu to, ka ir draugi, kas brauc pie stūres. Tas tiesību likšanas jautājums ir aktuāls jau divus gadus. Man šķiet, ka šī vasara varētu būt īstais laiks. Vienā brīdī tas ir jāizdara. Es esmu domājusi par to, kāds šoferis es būtu. Šoferi arī ir daudz un dažādi. Man liekas, ka tas nāk ar pieredzi, bet, visticamākais, sākumā es baigi raustītos. Tā ir komunikācija, visi saprotas bez vārdiem, kurš kuru laiž, ir satiksmes noteikumi un tā. Bet ir dažādas situācijas, kur ir jāsaprotas ar cilvēku. Es pieņemu, ka jaunie ne vienmēr spēj nolasīt ceļa dinamiku.”
Lai radītu mūziku, kaut kur ir nepieciešams gūt iedvesmu. Veidi, kā to izdarīt ir dažādi.
“Mani iedvesmo cita mūzika. Mūzika, kuru es klausos. Tad vēl cilvēki apkārt. Man ir paveicies dzīvē, ka apkārt ir darbīgi, radoši cilvēki. Bieži vien mana radošā izpausme ir caur kādu citu, sadarbība. Tā ir bijis. Bet tas ir tas, kas mani iedvesmo. Tie apkārtējie cilvēki. Tad vēl viena lieta ir daba. Bez dabas atveldzējuma ilgi nevar. Vienā brīdī prasās dabas spēka sajūtu noķert.Tas ir tas, kas ikdienā iedvesmo. Man liekās vienkāršas lietas. Tāpat arī tādas sadzīviskās lietas. Komunikācija ar cilvēkiem, draugiem. Vienkārši dzīve.”
Arī šim 2025.gadam mērķi ir dažādi. Gan mūzikas ziņā, gan arī izglītības jomā.
“Viens mērķis ir izdot albumu. Tas varētu notikt šogad vai nākamā gada sākumā. Šobrīd albums ir procesā, tiek ierakstīts. Tas mērķis, visticamāk, tiks izpildīts. Tā kā nākamajā pusgadā būšu “Erasmus” studiju projektā ārvalstīs, es tālāk par pusgadu neskatos. Tur mani mērķi ir tādi… Kad ir kāds posmiņš noskriets, piemēram, vidusskolas procesā man sākās tie koncerti un viss vienkārši notika.. Nepaguvu apstāties, ja godīgi, saprast, kas notiek. Tagad, man šķiet, šis pusgads būs labs apstājas punkts. Man ir ļoti interesanti reflektēt, paskatīties, kas ir noticis. Turpināt apgūt, ko daru, bet nedaudz citādāk paskatīties uz mūziku, uz balsi nedaudz citādāk. Tāds meklēšanas un pārdomu laiks priekšā, kas ir forši!”