Igaunijā jau 1100 lāču. Vai Latviju gaida tas pats?

Kamēr Latvijā plaši diskutē par to, vai mūsu valstī esošo aptuveni 190 lāču nav par daudz un kā ar tiem sadzīvot, tikmēr arī Igaunijā lāču populācija pēdējo 20 gadu laikā patstāvīgi augusi. Pētnieki lēš, ka Igaunijā lāču skaits sasniedzis vai ir tuvu vēsturiski augstākajam līmenim – vismaz 1100 lāču. Tā kā Igaunija atrodas tepat līdzās, rodas jautājums – vai arī Latviju nākotnē varētu sagaidīt līdzīga situācija? 

Igaunijā šobrīd mīt vismaz 1100 lāču. Lai saprastu, cik tas ir daudz – tas ir aptuveni sešas reizes vairāk nekā Latvijā. Pēdējo 20 gadu laikā lāču skaits Igaunijā pastāvīgi pieaudzis, un šobrīd tas sasniedzis teju vēsturiski augstāko līmeni. 

Karmela Ritsone, Igaunijas Vides pārvaldes galvenā savvaļas dzīvnieku palīdzības un glābšanas speciāliste, stāsta: “Populācija ir palielinājusies, un tai klājas labi. Taču es domāju, ka arī biotops Igaunijā ir diezgan piemērots pašiem brūnajiem lāčiem un populācijas izplatībai, kā arī sugas vairošanās rādītāji ir labi. Tie ļoti labi vairojas. Tagad mēs redzam lāču ģimenes ar četriem mazuļiem. Agrāk bija divi mazuļi, varbūt trīs. Tagad mēs redzam četrus vai pat piecus mazuļus. Un, protams, arī barības resursi Igaunijā ir diezgan bagātīgi.”

Lai gan Igaunijā lāču ir ievērojami vairāk nekā Latvijā, arī tur ar tiem sadzīvo līdzīgi kā pie mums. Valsts ir izstrādājusi īpašas vadlīnijas, kas nosaka, kā iedzīvotājiem rīkoties lāča sastapšanas gadījumā. Savukārt, ja lācis kļūst bīstams cilvēkiem vai nodara būtisku kaitējumu saimniecībai, var tikt izsniegta medību atļauja. Tāpēc rodas jautājums – vai arī Latvijā lāču skaits varētu sasniegt Igaunijas līmeni? Institūtā “Silava” norāda, ka tas varētu notikt diezgan ātri.

Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks: “Mēs esam tā teritorija, kurā populācija no nulles, nu, vai varētu teikt, gandrīz nulles atjaunojas līdz savam dabiskajam blīvumam. Mums jau ir piemēri. Mums ir piemēri – Eiropas staltbrieži -, un tas notika salīdzinoši ātri. Tās ir desmitgades, ne simtgades katrā ziņā. Un arī šobrīd faktiski lāču tāda pierādīta vairošanās sākās tikai 2015. gadā. Pagājis tikai drusku vairāk nekā 10 gadu, kad mēs no padsmit lāčiem nonākam līdz gandrīz 200 lāčiem.”

Karmela Ritsone, Igaunijas Vides pārvaldes galvenā savvaļas dzīvnieku palīdzības un glābšanas speciāliste, saka: “Esmu dzirdējusi no Latvijas puses, ka daži cilvēki saka: mums vajadzētu paturēt lāčus pie sevis. Savukārt citi saka: jums vajadzētu mums dot vēl dažus, lai populācija arī šeit varētu turpināt palielināties. Taču, ņemot vērā, ka lāči tagad ir sastopami visā Igaunijā, redzam, ka nākotnē varētu trūkt piemērotu dzīvesvietu. Jau tagad jaunajiem jeb nepilngadīgajiem lāčiem nākas apmesties mazāk piemērotās dzīvesvietās. Tāpēc pastāv diezgan liela iespēja, ka lāči arvien biežāk šķērsos robežu.”

Lai saprastu, cik daudz lāču ir Latvijas teritorijā, tiek veikts monitorings. Galvenais mērķis ir noskaidrot lāču demogrāfisko stāvokli. 

Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks, skaidro: “Pats vienkāršākais, kad to lāču nav daudz, ir priekškāju nospiedumi un dažādi gadījumu novērojumi. Un, tad skatīties, cik tālu dažādu izmēru priekškāju nospiedumi ir bijuši viens no otra, un cik ilgā laikā tie ir novēroti. Un, tad drošākā un pārliecinošākā metode, zinātnē balstītākais pierādījums ir DNS analīzes, jo DNS mēs varam iegūt gan no lāča ekstrementiem, gan siekalām, gan matiem. Un, savācot visus šos ģenētiskā materiāla saturošos paraugus, mēs atkal iegūstam to pašu karti.”

Brūno lāču monitoringu veic jau vairāk nekā 10 gadus. Arī no šī gada līdz 2028. gadam paredzēts kārtējais bioloģiskās daudzveidības monitorings. Lai gan publiskajā telpā izskanējuši jautājumi par tā nepieciešamību, jo monitorings izmaksā ap 180 tūkstošiem eiro, Dabas aizsardzības pārvaldē skaidro – ilgtermiņa pētījumi nepieciešami, lai iegūtu datus, kas izmantojami gan starptautisko saistību izpildē, gan lēmumu pieņemšanā. 

Gita Strode, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore: “Šobrīd parādās jau nākamais iemesls. Tātad, populācijas skaits strauji palielinās. Mums ir jāsāk domāt par to, kā mēs varam pamatot atsevišķu indvīdu izņemšanu no populācijas, ja tas ir nepieciešams. Līdz ar to šis monitorings ir arī tam, lai nākotnē mēs varētu labāk pārvaldīt cilvēka un lāča dažādās konfliktsituācijas un pamatot mūsu pieņemtos lēmumus.” 

Savukārt, skaidrojot, kāpēc monitorings izmaksā tik lielu summu, pārvaldē aicina iepazīties ar tā finanšu tāmi.