Fermentācija. Termins, kas pēdējos gados arvien biežāk izskan gan veselības entuziastu, gan gardēžu vidū. Bet kas tas patiesībā ir – un kāpēc daudzi pie tā atgriežas kā pie senas, gandrīz piemirstas gudrības?
Atbildes uz šiem jautājumiem meklējam pie mākslinieces un “Dabas Mākslas Skolas” dibinātājas Magones Boleiko, kura mūs sagaida un iepazīstina ar īpašu fermentācijas piemēru – pieneņu pumpuriem, kurus iespējams lietot līdzīgi kā kaperus.
“Un aiziet!” smejas Magone, berot trauciņā pieneņu pumpurus. “Mēs esam savākuši pilnu trauciņu. Mēs taisām pilnu trauciņu, lai būtu maksimāli maz gaisa šķirbiņu. Sāli mēs pievienojam pēc garšas, jo fermentatīviem procesiem sāls nav vajadzīgs. Viņš veido tikai nedaudz to selektīvo vidi. Selektīvā vide – tas nozīmē, ka patogēni neattīstās, attīstās simbiotiskie. Patogēni no simbiotiskiem atšķiras ar to, ka patogēnie ražo toksīnus, bet simbiotiskie mikroorganismi ražo vitamīnus un aktīvās vielas,” viņa skaidro.
Fermentācija notiek bez skābekļa, tā sauktajā anaerobajā vidē. Tas nozīmē – viss jādara tā, lai pumpuri paliktu zem ūdens. Magone izmanto šķipsniņu sāls un tīru avota ūdeni, bet pumpuru iegremdēšanai iesaka izmantot dažādas augu lapas.
“Te labi der kāposta lapa. Vēl labāk – ozollapa, ja ir pieejama. Der arī ķiršu, aroniju, upeņu lapas. Tās ne tikai palīdz noturēt pumpurus zem ūdens, bet arī piedod fermentētajam produktam garšu,” viņa saka, demonstrējot procesu.
Aptuveni pēc nedēļas siltā vietā burciņa ar pieneņu “kaperiem” ir gatava. Taču Magones aizraušanās ar fermentēšanu nav tikai par garšu. Tā sakņojas viņas personīgajā dzīvesstāstā.
“Visas transformācijas notiek caur tādām sāpēm,” saka Magone. “Kad cilvēks sāk pievērsties ārstniecības augiem vai fermentēšanai, tad ir kaut kādas veselības problēmas. Veselības problēmas nebija man, bet manā ģimenē īsā periodā atklāja trīs onkoloģijas slimniekus. Es ātri ieraudzīju, kā izskatās starošana, kādas ir sekas, un viss…”
Šajā laikā viņa sākusi meklēt dabiskus risinājumus, kas varētu palīdzēt organismam – nevis aizvietot medicīnisko terapiju, bet to papildināt.
“Tas, ko mēs varam izdarīt – mainot diētu, izmantojot savvaļas augus – tas ir milzīgs spēks, ko paralēli jebkurai terapijai, kas nāk no oficiālās medicīnas, mēs varam veikt paši,” saka Magone.
Viņa nenoliedz klasisko medicīnu, taču uzskata, ka senās zināšanas – par zālītēm, fermentāciju un profilaksi – ir ieguvušas savu vietu arī mūsdienu pasaulē.
“Rietumu medicīnas galvenais mērķis ir glābt cilvēku, kad jau ugunsgrēks ir jumtā. Tad jau ir jāliek kauli kopā, jāārstē sekas. Bet, piemēram, Ķīnas vai Tibetas medicīna, Ājurvēda – tās skatās uz cilvēku un uzsāk korekcijas jau pie pirmajām pazīmēm. Šīs medicīnas vairāk strādā profilaktiski. Tas gan ir pretrunā ar mūsu ātro dzīvesveidu,” viņa piebilst.
Un šajā ceļā viens no vērtīgākajiem augiem, kas viņai palīdzējis, ir bijusi… pienene.
“Pienene kā ārstniecības augs tiek izmantota visā pasaulē,” stāsta Magone, rādot uz savām piezīmēm un grāmatām. “Francijā to izmanto ļoti plaši – no saknēm līdz ziedam. Pilnīgi visas daļas.
Pienenes lieto ēstgribas ierosai, gremošanas stimulēšanai, gastrīta gadījumā, pazeminātas kuņģa skābes, aknu, liesas, nieru slimību ārstēšanai, podagras un reimatisma gadījumos… Saraksts ir milzīgs.”
Magones pieeja ir vienkārša un pat dziļi filozofiska – meklēt vērtību tajā, kas aug mums līdzās. Fermentācija, kā viņa saka, nav tikai ēdiena pagatavošanas metode. Tā ir dzīvesveids, kas sakņojas dabā, zināšanās un cieņā pret cilvēka ķermeni.
Un, iespējams, nākamreiz, kad redzēsiet ziedošas pienenes, tās nebūs tikai dzelteni ziedi pļavā. Varbūt tieši tās būs jūsu nākamā burciņa veselības!
