Sakopts dārzs ar glītu mauriņu un skaistām dobēm ir katra saimnieka lepnums, tomēr nereti sakopšana notiek, postot piemājas mežu. Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) datiem katru gadu uz mežu paklusām tiekot aizvesti tūkstošiem kilogramu nopļautās zāles, lapu, ābolu, dekoratīvo augu atlieku un citu rudens ražas palieku.
DAP Pierīgas reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas vadītājs Kārlis Lapiņš-Degteris: “Ķemeru nomalē, Jūrmalas pilsētā, ir jau ilggadīga bioloģisko atkritumu izgāztuve, ja tā varētu teikt. Te ir gan dārza zari, gan lapas, gan zāle, iespējams, dārzā nav komposta kaudzei vietas, un viņš visu šķūrē uz mežu.”
Nereti sabiedrībā valda stereotips, ka dārza atkritumi jau nav ne plastmasa, ne ķieģeļi, kas videi nodara kaitējumu. Tomēr tā gluži neesot, skaidro Kārlis Lapiņš-Degteris: “Katrai lietai jābūt savai vietai, un, ja mēs to, kas piederas komposta kaudzei, vedam uz mežu, uz purva malu, mēs mainām ainavu, kur paši vai mūsu kaimiņi ikdienā staigā. Ikdienā mēs redzam milzīgu kaudzi un ar laiku pierodam un uzskatām, ka tas ir normāli. Otrkārt, tas maina arī dabu šajā vietā.”
Pastaigājot pa meža ceļu, uzmanību pievērš priedes, ap kurām cieši apvijies mežvīns. Tas ir viens no piemēriem, kā dārzbēgļi, kā mežā nonākušos dārza augus sauc Kārlis Lapiņš- Degteris, izspiež no meža tā īstenos augus.
“Pieclapiņu mežvīns kādus vairākus gadus jau te, visticamāk, aug. Rāpjas pa priedēm augšā un jūtas kā mājās. Patiesībā tā ir te neiederīga suga, kas izmaina gan ainavu, gan sugu sastāvu. Ja skaisti un pēc grāmatas, te būtu jābūt augstā purva malai ar sfagni un dzērvenēm. Laika gaitā nosusināšanas ietekmē te ir saaugušas priedes un vairāk ir vaivariņu un mellenāju, kas arī ir super, un sēnes te ir, bet šajā brīdī ne vairs sēņu, ne ogu,” stāsta Kārlis Lapiņš- Degteris.
Kaudzēs un kaudzītēs samestā zāle, augļu koku zari, puķu kāti mežā, tāpat kā komposta kaudzē, ar laiku satrūdēs un radīs labvēlīgu augsni pavisam citiem augiem un ne tikai, viņš uzsver: “Ir arī labas audzētavas un barotavas Spānijas kailgliemezim, kurš tepat, Ķemeros, dārzos sastopams lielā skaitā. Šādas vietas tam ļoti patīk, turklāt palīdz tam izplatīties pa ceļu uz priekšu no vienas barības kaudzītes pie otras. Smiltsērkšķi… labi, ka tas vēl te nav iesējies.”
Kādā citā kaudzē līdzās āboliem sabērti arī kastaņi. Redzams, ka tie te tiek bērti ne pirmo gadu, jo blakus arī vairāki kastaņkoka stādiņi izauguši. Turpat netālu sakuplojušas dārza puķes, tomēr par lielāko problēmu DAP speciālists uzskata puķu sprigani, kas jau stabili ieņēmusi savu vietu vienā meža stūrī.
Savukārt pārtikas atkritumi, piemēram, āboli piesaista savvaļas dzīvniekus, mainot to dabiskos uzvedības paradumus – tie sāk meklēt cilvēku atstāto “ēdienu”, kļūst pārlieku atkarīgi no tā, apdraudot gan savu eksistenci, gan kļūstot par nelūgtajiem viesiem tuvējo māju dārzos, piebilst Kārlis Lapiņš- Degteris: “Āboli, varbūt arī kādu ābeli drīz sagaidīsim. Meža cūkas, kuras, iespējams, nāk te baroties un pēc tam nāks uz dārziem, uzraks mauriņus. Vai tas ir tas, ko mēs patiesībā gribam? Ja mēs gribam meža cūkas ievilināt savā dārzā, barojot mežmalā, tad jā, bet domāju, ka nē.”
Par pareizo risinājumu dārzu sakārtošanai DAP sauc komposta kaudzes veidošanu savā dārzā vai bioloģisko atkritumu nodošanu dalītās atkritumu vākšanas poligonos, piebilstot, ka mežs nav atkritumu izgāztuve, bet gan vērtīga ekosistēma, kuras aizsargāšana ir visu pienākums.