Edgars Timoškāns, kā pats saka, ir vienkāršs latgaļu zēns. Dzimis un audzis Ludzā, pēdējos 20 gadus dzīvo Rēzeknē, strādā CSDD, ir arī neliels ģimenes uzņēmums. Taču paralēli Edgars ir aktīvs Zemessardzes biedrs. Sākoties karam Ukrainā, viņš uzreiz iesaistījies Ukrainas atbalstam rīkotajos pasākumos, bet tad sapratis, ka ar to vien ir par maz, un pirms pusotra gada gada pirmo reizi pats kā privātpersona organizējis ziedojumu vākšanu un arī transportēšanu uz frontes līnijām.
Šobrīd uz Ukrainu palīdzība vesta jau desmit reizes, un nupat Edgars atgriezies no sava šī gada pēdējā brauciena. Aicināju Edgaru uz sarunu par to, kā ir uz vietas Ukrainā, kā arī par to, kā vēl varam palīdzēt šajā karā par demokrātiju.
Kāpēc izlēmi vēl aktīvāk iesaistīties Ukrainas atbalstā?
Ukrainas uzvara šajā karā ir vitāli svarīga visai pasaulei, un diemžēl Eiropas un ASV līderi par maz un pārāk lēni iesaistās Ukrainas atbalstā. Šis ir mans ieguldījums, ko varu sniegt, lai tādējādi atbalstītu cīņu par demokrātijas vērtībām, kā arī – aizsargātu pats savu valsti, jo šobrīd Ukraina cīnās par visu Eiropu, visu demokrātisko pasauli. Ja tā, nedod Dievs, karā zaudēs, Krievija pie tās robežām noteikti neapstāsies.
Pagājušā gada rudenī pirmo reizi vedi saziedoto uz Ukrainu. Kā tur izskatījās pirms gada un kas bija saziedots?
Pirmajās reizēs, kad braucām, bija ļoti aktuālas ierakumu sveces, tās daudz kur Latvijā tika lietas dažādās darbnīcās. Protams, arī ēdienu, konservus, apģērbu, darbarīkus – tas klāsts jau īsti nemainās, frontē ir vajadzīgs viss. Sveces gan tagad vedam mazāk, jo paši ukraiņi tās ļoti aktīvi lej un izgatavo. Ukraiņiem ļoti patīk mūsu medījumu konservi. Tur mežu ir mazāk, aļņa un brieža gaļas konservi tur ir lielā cieņā, to nevar izteikt vārdiem, cik viņi ir priecīgi, tos saņemot. No nopietnākām lielām vedam arī ģeneratorus, monitorus, datorus, telefonus, arī mašīnas.
Pats brauciens pirmajā reizē bija “karstākais” – bijām tieši frontē, Krasnopilijā, Sumu apgabalā. Bijām pašās pozīcijās pie puišiem, pāris simt metru no kaujas līnijas. Aiz kalna jau bija krievu pozīcijas. Dievs deva, ka tieši tad, kad mēs atbraucām, kaujas nenotika – kad sēdējām ar puišiem ierakumos pie galda, viņi teica, ka mums esot ļoti paveicies, jo burtiski divas dienas pirms mūsu atbraukšanas esot bijušas nopietas kaujas, bet tieši mūsu viesošanās laikā valdīja relatīvs miers. Bet, protams, to atmosfēru grūti aprakstīt – ceļi nobombardēti, pa vienam iet nedrīkst nekur, pat uz tualeti. Asas izjūtas. Gulējām ar ieročiem, bruņuvestēm un ķiverēm pie gultas – tur puišiem laba humora izjūta, viņi vien nosmēja: “Nu, ja kaut kas sāksies, gan jau, ka zināsiet, ko darīt.” Naktī, ja vajadzēja uz tualeti, nedrīkstēja strauji vērt durvis, jo pie tām varēja būt piestiprinātas granātas – neskatoties uz to, ko saka par Krievijas armiju, arī tur ir daudz militārās jomas profesionāļu, kas var tikt garām sargu pozīcijām. Tas viss bija ļoti emocionāli.
Foto: Edgars Timoškāns.
Sapazināmies ar frontē esošajiem, viņu vidū bija viens sirms kungs. Kad aizbraucām, nākamajā dienā, mums paziņoja, ka viņš ir kritis. Vairāk kā pusgadu visi viņu uzskatīja par mirušu, bet pirms kāda laika izrādījās, ka viņš tomēr bija dzīvs, vienkārši nonācis gūstā. Nesen viņu apmainīja pret Krievijas karagūstekņiem, un nu viņš ir atpakaļ mājās sveiks un vesels, paldies Dievam.
Kā Tu nolem, uz kurieni saziedotais tiks aizvests?
Es esmu izbraucis visu frontes līniju – Odesa, Hersona, Konotopa, Sumi, Krasnapilija, Harkiva, Poltava – pazīstamie karavīri rotē, tādēļ dodamies tur, kur palīdzība ir vajadzīga – informācija par tiem, kas var palīdzēt, ceļo no cilvēka pie cilvēka. Kad aizbraucu pirmo reizi uz Ukrainu, mājās laimīgi pārkrustījos, ka viss garām un esmu sveiks un vesels ticis atpakaļ. Teicu sievai, ka kādu laiku neko nedarīšu, jo esmu ļoti noguris, bet pāris dienas pēc tam jau saņēmu ziņu, ka mani ir ieteikuši kā potenciālo palīgu, un sākās viss atkal no sākuma – ziedojumu vākšana aptuveni 2-3 nedēļas, un tad atkal brauciens. Kopā jau ir bijuši ap desmit braucieniem.
Ko saki par spekulācijām un baumām, ka liela daļa saziedotā nemaz nenonāk līdz ukraiņiem?
Grūti komentēt. Es pats neesmu redzējis un neesmu nevienu pieķēris, bet droši vien, ka pastāv šādi spekulanti, ļaunu cilvēku pietiek visur. Un Ukraina ir liela. Tā ka nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Bet manā gadījumā es vedu mašīnas un palīdzību konkrētam cilvēkam – nenododu ne fondiem, ne nesaprotamām organizācijām, ne trešajām personām – konkrētai personai, uz kuru tiek formēti dokumenti. Tas var būt arī parasts ierindnieks, kam tas viss tiek nodots, un šo mantu nevar aizskart arī viņa virsnieki.
Vai birokrātiskais slogs, organizējot palīdzību, ir liels?
Nē, tas nav īpaši sarežģīti. Ja ar to palīdz Ukrainas puses atbalsta fondi, tad mēs aizsūtām viņiem savus datus, auto datus, cilvēka datus, uz kuru auto tiks pārrakstīts, kā jau minēju, šim cilvēkam jābūt kara biļetei, tos datus arī iekļauj kopējā dokumentācijā. Burtiski pāris stundu laikā iespējams šos datus savadīt, pēc kā mēs saņemam deklarācijas lapu. Uz robežas šo deklarācijas lapu muita vēlreiz pārbauda, apstiprina, apzīmogo tehnisko pasi un tranzīta karti, kas arī neļauj transportu tālāk pārdot vai ekspluatēt, kā tikai kara vajadzībām, un tas arī viss. Bet liela palīdzība dokumentu kārtošanā, protams, ir no Ukrainas puses.
Kā Ukraina izskatās šobrīd?
Nekas gandrīz nav mainījies – ukraiņi karo, un pārsteidzošā kārtā viņi joprojām ir optimisma pilni un nepadodas. Viņi saka, ka nepiedalīsies nekādās politiskajās spēlēs, ka negaida neko no Amerikas, puiši saka: “Mums ir apnicis šos murgus klausīties, mēs vienkārši darām savu darbu, ejam karā, neticam nevienam, izņemot sevi.” Ļoti daudz kritušo. Praktiski katrā miestā ir slavas alejas karā kritušajiem ar bildēm un portretiem. Ir sāpīgi to redzēt. Priecē tikai tas, ka ukraiņi nepadosies nekādā gadījumā – ja nebūs ieroču, viņi ies plikām dūrēm un ar izkaptīm, bet šo tautu nesalauzīs neviens, tur es dodu 1000% garantiju.
Vai ierakumos arī svin svētkus?
Svin, cik nu frontē ir iespējams kaut ko svinēt. Puiši ir aktīvi, uzklāj arī kādu svētku galdiņu. Ukraiņi ir ticīgi, bieži piemin Svēto Nikolaju. Bet Ukrainā, kur nav frotnes līniju, dzīve pa lielam notiek kā ierasts – Ļvivā, Kijevā strādā muzeji, cilvēki iet uz darbu, ir vaļā kafejnīcas – dzīve iet uz priekšu. Vienīgais – ir problēmas ar elektrību. Kijivā jau 18.00 slēdz ārā elektrību, bet pie katra veikala, kafejnīcas, viesnīcām – visur ir ģeneratori, tāpēc ir sajūta, ka tā pilsēta dīvaini san daudzo ģeneratoru dēļ. Šajās vietās par karu galvenokārt atgādina lielais daudzums kara invalīdu bez rokām un kājām, tos uz ielām var manīt bieži.
Kā Tu redzi situācijas tālāko attīstību?
Diemžēl es domāju, ka karš tik drīz nebeigsies, jo, lai gan Krievijai ir resursu izsīkums, krievi ir tauta, kas ir pieraduši dzīvot smagos apstākļos. To es zinu pēc savas pieredzes – atceros padomju laikus, bieži padomāju un salīdzinu situācijas – kad es biju mazs, bija juku laiki, 1980. gadi, bija deficīts, kas bija saistīts ar Afganistānas karu, bet toreiz jau to neviens tā neskaidroja. Kad bija Afganistānas karš, sankcijas bija līdzīgas kā šobrīd, veikalu plaukti tukši. Mēs visu laiku domājam, kāpēc tie krievi neiet nekādos streikos un protestos? Bet padomju laikā mani vecāki arī negāja – nav nu un nav. Visu laiku tā tika dzīvots. Nesājām vecāko brāļu un māsu drēbes, kas bija, tas bija. Un Krievijā tauta šobrīd jūtas tāpat – viņus ir grūti nospiest ar sankcijām, jo viņi dzīvoja slikti jau pirms to ieviešanas – dzīvoja slikti iepriekš un dzīvo slikti arī tagad. Tāpēc cerēt, ka trūkums būs tik liels, ka vietējā tauta sacelsies, ir, manuprāt, bezjēdzīgi. Viņi ir pieraduši. Tikai gadījumā, ja lielās pilsētas – Maskava un Sanktpēterburga, stipri sajutīs karu, tad gan mēs varam runāt par kaut kādiem iedzīvotāju radītiem piketiem vai nemieriem. Līdz tam manas lielākās cerības ir uz pašu Ukrainu – viņi kļūst aizvien spēcīgāki, ražo ieročus, ražo dronus paši, neatkarīgi no Eiropas un Amerikas. Ko darīt – bombardēs krievu enerģētikas objektus un vājinās ienaidniekus. Jo krievs ir pieradis pie sliktas dzīves, komforta dēļ viņš pret sistēmu necelsies.
Foto: Edgars Timoškāns.
Daudz ir spekulāciju arī par to, ka, ja tiks parakstīts miera līgums, karu varam gaidīt arī Latvijā, jo Krievijai tā būs zīme, ka var iet arī tālāk. Ārzemju raidījumos, kur tiek analizēta ģeopolitiskā situācija, bieži vien izskan tieši Latvijas vārds.
Latvijā ir lielākais krievvalodīgo īpatsvars no Baltijas valstīm, viņiem te ir visvieglāk iefiltrēties no iekšpuses. Mums ir jābūt gataviem jebkurai krīzes situācijai. Ļoti labi, ka mums tagad ir valsts aizsardzības mācība skolās, arī katram vīrietim, es uzskatu, ka ir vai nu jāiet zemessardzē, vai nu vismaz jāiziet rezervista kursi, lai zinātu, kā rīkoties. Valstī kopumā, man šķiet, viss tiek koordinēts pareizi.
Mums vairs nav krievu valodas skolās, no 2026. gada tās nebūs sabiedriskajā medijā, dzird runas par rosinājumiem krievu valodu aizliegt arī publiskajā telpā. Vai tas, tavuprāt, ir pareizi?
Es uzskatu, ka tas ir pareizi – mēs vairāk kā 30 gadus pretimnākoši un miermīlīgi gaidījām, kad krievvalodīgie sāks runāt latviski, bet diemžēl tas tā nenotika. Latvijā valsts valoda ir latviešu, valoda ir jāzina un tā jāizmanto. Un krievu valoda ir jāaizliedz, atkal uzsvēršu – diemžēl. Valoda jau nav ne pie kā vainīga, bet mēs nevaram aizmirst, ka, pirmkārt, tā ir propagandas instruments, otrkārt, neieviešot stingras normas un darbojoties “maigās demokrātijas” režīmā, mēs redzam, ka ar to arī tiek spekulēts. Un kara laikā gaidīt, ka tie, kas valodu līdz šim nav iemācījušies, to izdarīs, ir, domāju, bezcerīgi. Jābrauc prom uz savu dzimteni – jā, tas ir drastiski un nežēlīgi, bet, ja cilvēks ignorē valodu, likumdošanu un viņam šķiet, ka viņu te neciena un nicina, jābrauc vien uz savu laimes zemi.
Vai, tavuprāt, mums jāslēdz arī dzelzceļš?
Noteikti jāslēdz, jā. Un domāju, ka uz robežas ar Krieviju un Baltkrieviju jāuzceļ žogs līdz debesīm, tur nav, ko meklēt, jāpārrok arī visi ceļi, un tas jādara pēc iespējas ātrāk. Nekas labs no turienes atnākt nevar.
Kā mēs varam palīdzēt Ukrainai?
Neesot vienaldzīgi un turpinot Ukrainu atbalstīt, kā nu kurš var – ar lietām, ar finansiāliem ziedojumiem – pat viens eiro ir zelta vērts, un, ja noziedo 1000 cilvēki, tie jau ir 1000 eiro. Nedrīkst aizmirst, ka Krievijas kara mašīna pati no sevis neapstāsies, un būtu muļķīgi cerēt, ka mēs esam ārpus riska zonas. Tādēļ jāpalīdz ukraiņu puišiem to zvēru apstādināt Ukrainā.
