Kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā apritējuši jau trīs gadi, un šajā laika posmā sabiedrības attieksme pret notiekošo ir bijusi ļoti viļņveidīga gan savas nostājas pozicionēšanas ziņā, gan domājot par jautājumu, ko katrs no mums darīs, ja iestāsies X stunda.
Lai gan Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas strādā gan pie atbildīgo dienestu darbības plānu sagataves, gan cenšas rīkot informatīvus pasākumus sabiedrības izglītošanai par rīcības scenārijiem, Latgalē, kas robežojas ar divām agresorvalstīm un kur pierobežā iedzīvotāju skaits nav tik liels un bieži vien arī lojalitāte valstij nav tik spēcīga, joprojām trūkst gan informācijas par rīcību X stundas gadījumā, gan pieejas, kā šos cilvēkus pareizi uzrunāt.
Nupat Rēzeknē notikušajā mākslas forumā “CROSSROADS X KRUSTCEĻI” šo tēmu diskusijai aktualizēja Raimonds Platacis, LMA Latgales filiāles vadītājas asistents un mārketinga speciālists, kura centrālais uzsvars bija tieši uz to, kādā formātā pasniegta informācija būs tā, kas uzrunās cilvēkus reģionos, sevišķi pierobežā.
“Ideja par šāda veida diskusijas organizēšanu radās, noskatoties sižetu par nevalstisko organizāciju rīkoto forumu Indrā, kur foruma laikā uzreiz neizdevās noskatīties Aizsardzības ministra video uzrunu, jo pierobežā notiek interneta signāla slāpēšana no baltkrievu puses. Arī vietējie iedzīvotāji, cik varēja saprast, nav informēti ne par rīcību X stundā, ne par to, kur iegūt uzticamu informāciju par šiem jautājumiem.”
“CROSSROADS X KRUSTCEĻI” organizētajā darbnīcā tika izstrādātas jaunas krīzes komunikācijas formas, analizējot informācijas izplatīšanas izaicinājumus pierobežas reģionos un veidojot praktiskus, radošus risinājumus efektīvai sabiedrības informēšanai ārkārtas situācijās. Galvenais mērķis bijis apvienot māksliniekus, radošo industriju profesionāļus un drošības ekspertus, tostarp Valsts kancelejas un Aizsardzības ministrijas pārstāvjus, lai izstrādātu inovatīvas pieejas krīzes komunikācijai.
“Mārketings ir vidutājs starp preces, pakalpojuma vai idejas autoru vai izplatītāju un adresātu. Ja runājam par X stundas mārketingu, tad ir svarīgi saprast, kas ir tie veidi un informācijas sniegšanas kanāli, kas cilvēkam reģionā, Latgalē pierobežā ir saprotami un uztverami.”
Nacionālajā drošības koncepcijā ietverts nosacījums, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturs jāveido tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Taču, lai gan jaunā mediju darbības plāna koncepcijas pamatā ir doma, ka krievu valodai nav līdzvērtīga statusa latviešu valodai sabiedriskajos medijos, šķiet, kārtējo reizi nav līdz galam izprasta un ņemta vērā tieši Latgales situācija, kur kopumā pēc Iedzīvotāju reģistra datiem 2024. gada 1. janvārī Latvijā dzīvoja 437 587 krievi (23,4 % no kopējā iedzīvotāju skaita).
No viņiem 296 045 (67,7 %) bija Latvijas pilsoņi, 111 593 (25,5 %) Latvijas nepilsoņi, bet 29 949 (6,8 %) citu valstu (galvenokārt Krievijas Federācijas) pilsoņi1. Arī otrā Latvijas lielākā pilsētā Daugavpilī, kas atrodas vien 35 kilometrus no agresorvalsts Baltkrievijas, vislielākā Daugavpilī pārstāvētā tautība ir krievi, kuru īpatsvars ir 46 %.
Virs vidējā robežās no 47 % līdz 48 % krievu īpatsvars ir astoņās, 46 % – četrās apkaimēs. Krievu īpatsvars zem vidējā pilsētā ir deviņās Daugavpils apkaimēs. Otrās lielākās tautības – latviešu – īpatsvars vidēji Daugavpilī ir 21 %2.
“Sarunās ar Aizsardzības ministrijas un Valsts kancelejas pārstāvjiem tika aktualizēts jautājums par informācijas par X stundu iespējamo dublēšanu arī krievu valodā, kas, sevišķi pierobežā, mēs redzam, iedzīvotājiem ir daudz tuvāka, tā kā krievu valoda daudziem ir dzimtā, taču uz šo brīdi atbilde bija pietiekami kategoriska, ka tas nesaskan ar valsts kopējiem mērķiem un plānu mazināt krievu valodas apriti. Te gan ir jāsaprot, ka tādā veidā cilvēkus, kas faktiski dzīvo uz robežas, daudz vieglāk varēs ietekmēt agresorvalstu mediji un tajos publicētā dezinformācija un propaganda.”
Tās iniciators, uzņēmējs Jānis Staris pauda, ka tā ir reakcija uz aizvien samilzušo ģeopolitisko situāciju un arī pēdējā laika notikumiem, uzskatot, ka Latvija par maz dara savas robežas aizsardzībai. Akcijas galvenais mērķis ir sekot Somijas piemēram, robežas ar agresorvalstīm slēdzot pilnībā nevis kā šobrīd – daļēji. Uz plakātiem, kas bija akcijas dalībniekiem, rokās, bija ļoti minimālistiskas un tiešas frāzes, piemēram: “PĀRTRAUKT TRANZĪTU – WAR VAI NEWAR?” “SLĒGT ROBEŽU – WAR VAI NEWAR?” “MĒS VIŅIEM PRECI, VIŅI MUMS RAĶETI”, “DZELZCEĻŠ UZ KARU” “VILCIENA NOZIEGUMA SASTĀVS UZ KRIEVIJU”, kas, autoraprāt, ir būtiski – spēt uzrunāt cilvēkus tiešā un lakoniskā valodā.
“Mārketingā tam sauklim, tam ietērpam, kurā idejai jānonāk līdz adresātam, jābūt pēc iespējas tiešākam un nepārprotamākam, protams, ņemot vērā adresāta dzīves reālijas. Tāpēc arī informācija, ko vēlamies nodot pierobežas iedzīvotājiem, noteikti atšķirsies no tās, kuru izplatām Rīgā vai valsts mēroga pilsētās, kur ir pavisam cits dzīves līmenis, mediju patēriņš un ikdienas valodas lietojums.”
Izstrādājot stratēģijas un informatīvos materiālus netiek ņemts vērā arī bezdarba līmenis, vidējais iedzīvotāju vecums, pakalpojumu pieejamība pierobežā – tā, piemēram, Ludzas novada Pasienes iedzīvotāji, piemēram, līdz novada centram Ludzā ar autobusu var nokļūt tikai vienu reizi nedēļā, nerunājot par ārstu un medikamentu pieejamību, jo feldšerpunktu un aptieku tur vienkārši nav, savukārt attālums līdz robežai ar krieviju ir vien 6 kilometri.
Arī populārākais stāsts par gatavošanos X stundai, kas saistās ar 72 stundu somas sagatavošanu, daudziem šķiet sarežģīts, dārgs un nevajadzīgs process, jo līdz šim taču nekas vēl nav noticis.
“Jāatzīst, ka arī diskusijas laikā varbūt 5% klātesošo bija tādi, kuriem tā soma ir sakravāta, kuri seko līdzi informācijai un zina, kā rīkoties, kamēr pārējiem vai nu nebija intereses, vai zināšanu. Te ir svarīgi saprast arī to, ka ir grūti iesaistīt cilvēku tādu tēmu apspriešanā un tādu uzdevumu izpildē, kas viņu dzīvē nešķiet aktuālas.”
Jautājumus par, piemēram, 72 stundu somu, varētu mēģināt risināt, iesaistot tos ikdienas dzīvē.
“Kā variants būtu, piemēram, lielveikalos atsevišķs stends, kur rakstīts “Viss, kas nepieciešams 72 stundu somai”, tur varētu domāt arī par akcijas precēm, lai cilvēks redz, ka tās somas sakraušana nav nekas tik sarežģīts un dārgs. Arī, ja domājam, piemēram par lielo talku un tas organizāciju – katrs, sakopjot savu teritoriju, noteikti atrastu kādu lieku nazi, tējkannu, metāla trauku, kompasu vai vēl kaut ko, kas liekams 72 stundu somā – arī šīm precēm varētu veidot publisku pieeju tiem, kam 72 stundu somā to vēl nav. Bet tas valsts līmeņa jautājums, kas primāri jārisina Iekšlietu un Aizsardzības ministrijai.”
Tomēr arī tas ir atbildīgo ministriju un dienestu uzdevums. Latgales radošie un daroši cilvēki ir gatavi iesaistīties un atbalstīt šāda veida pasākumus, informējot radus, draugus, kaimiņus un sevišķi cilvēkus pierobežā, bet iniciatīvai jānāk no augšas – uz šo brīdi atkal atduramies pret situāciju, kad Latgales cilvēks jūtas izstumts perifērijā un aizmirsts, lai gan tieši šeit šobrīd jāiegulda visvairāk, jo robežu nenosargās stabi, tas būs jādara cilvēkiem, bet to gatavība iesaistīties šajos procesos ir primāri pakārtota dzīves kvalitātei un valsts pretimnākšanai.