Ezernieku pamatskola tagad pie sevis uzņem daudzu jau slēgto skolu skolēnus no Krāslavas novada Dagdas apkaimes. Pagājušogad Krāslavas novadā tika slēgtas vēl 4 skolas – Andrupenē, Priežmalē, Indrā, Krāslavā – Poļu pamatskola, taču Ezerniekos skolēnu skaits ir stabils, un skolēnu vecāki bieži ved uz šejieni bērnus arī no Dagdas, kur joprojām darbojas Dagdas vidusskola. Par aktuālo skolā, kas atrodas arī netālu no Baltkrievijas robežas, uz sarunu aicināju Ezernieku pamatskolas direktoru Aleksandru Gžibovski.
Ezernieku pamatskolas direktors Aleksandrs Gžibovskis.
Direktors stāsta, ka šis mācību gads iesācies kā vienmēr – ļoti daudz darba, risināmo problēmu un jautājumu.
Mēs esam pamatskola kopš 2022. gada. Likvidējot vidusskolu, skolēnu skaits mainījās. Kādreiz mums bija 140-145 skolēni, pēc vidusskolas likvidācijas – 111. Pa šiem pēdējiem gadiem skolēnu skaits pamatskolā gan nav īpaši mainījies – 2023. gadā mums bija 106 skolēni, 2024. gadā – arī 106, šo mācību gadu mēs iesākām ar 105 skolēniem, bet skaidrs, ka tendence ir skolēnu skaitam samazināties.
No kurienes vēl skolēni brauc uz Ezernieku pamatskolu?
Brauc Šķaune, Bērziņu pagasts, Andzeļu pagasts, Svariņu pagasts, Istras pagasts, Rundēnu pagasts, arī no Dagdas pilsētas brauc – no turienes mums ir 21 skolēns un 5 pirmsskolnieki, jo mūsu skolai ir arī pievienota pirmsskolas izglītības grupa.
Kāpēc no Dagdas brauc pie jums, ja Dagdā ir vidusskola?
Grūti pateikt, tāda ir vecāku izvēle. Droši vien, ka tā vecākiem ir ērtāk, vai kāds no pašiem vecākiem kādreiz pats pie mums ir mācījies.
Mēs visu laiku dzirdam šo salīdzinājumu – lauku skola un pilsētas skola. Lauku skolās parasti tiek uzsvērts individuālais darbs ar skolēnu, bet pilsētas skolās – rezultāti. Vai jūs piekrītat šādam dalījumam un aprakstam?
Dalījums, manuprāt, nav visai korekts, tas atkarīgs no skolas – no skolas kolektīva, no skolēnu kolektīva, no skolas mikroklimata, no skolas tradīcijām, no mērķu izpratnes un attieksmes pret darbu gan no kolektīva puses, gan arī tehnisko darbinieku puses. Bez šaubām,- arī no skolēnu puses. Mums tas, ka esam neliela lauku skola, nekad nav traucējis sasniegt augstus rezultātus ne tagad, ne vidusskolas laikā – mēs esam bieži ciemiņi Draudzīgā aicinājuma balvas pasniegšanas ceremonijā.
Mums bijuši valsts līmeņa sasniegumi angļu valodā, matemātikā, esam pakonkurējuši ar ģimnāzijām CE rezultātu kategorijā. Skolai ir arī augsti sasniegumi volejbolā valsts līmenī. Esam bijuši sacensībās arī Eiropā. Darbā ar talantīgiem skolēniem reitingā esam 20. vietā Latvijā mazo skolu vidū. Sasniegumi ir.
Tagad sāk aktualizēt valstī sistēmu, ka skolā nav mobilo telefonu – mums jau divus gadus skolā skolēni nelieto mobilos telefonus! Skolā ir videonovērošana, ir ļoti laba infrastruktūra, jauna, 2017. gadā celta sporta zāle. Pirms kāda laika sākām skolēnus apgādāt arī ar portatīvajiem datoriem mācību vajadzībām, un tagad mums katram skolēnam skolā ir portatīvais dators. Skaidrs, ka te ir nozīme arī pašvaldības atbalstam, par ko mēs sakām lielu paldies. Bet principā tas ir skolas uzdevums – tiekties un nodrošināt tādu mācību vidi, kur skolēns tiešām ir spējīgs augt. Un tādu skolu nav mazums – mazo skolu, kas tiešām grauj stereotipus par lauku skolām.
Vai jūs uzskatāt, ka centralizēto eksāmenu rezultāti ir kvalitatīvs zināšanu rādītājs? Un kā attiecaties pret jauno 15% slieksni, kas skolēniem būs jāpārvar, lai eksāmens tiktu nokārtots?
Mūsu skolā ar centralizētajiem eksāmeniem ir tā, ka mums nav bijuši skolēni, kas šo eksāmenu nenokārto. Izņemot vienu gadījumu, kad skolēnam bija nepieciešams mācību atbalsts.
Tie procenti ir, protams, labi, bet, manā skatījumā, tiem jābūt minimums 40%, lai eksāmens tiktu ieskaitīts. Jā, bērni ir dažādi, bet zināšanu kvalitātei un to apguves līmenim ir jābūt daudz augstākam. Problēma pēdējos gados ir tā, ka skolēni cenšas panākt rezultātus ar mazāku piepūli, ar mazāku darbu. Te lielu robu iecirta arī Covid-19 attālināto mācību laiks.
Vidusskolas klasēs ir nedaudz vienkāršāk, jo tur pamatā skolēni tomēr ir motivēti mācīties, bet šajā te pamatskolas periodā, kad skolēns vēl aug un veidojas, ar mācību motivāciju ir daudz sarežģītāk, līdz ar to tās problēmas rodas. Mums skolā ir arī speciālās izglītības programmas skolēniem ar mācīšanās traucējumiem un skolēni ar garīgās attīstības traucējumiem. Šiem skolēniem ir nepieciešams arī papildu atbalsts. Un, neskatoties uz to, šie rādītāji kopsummā mūsu skolā, paldies dievam, ir stabili.
Kā ir ar pedagogu sastāvu, tā komplektāciju un pedagogu vidējo vecumu?
Jāsaka, ka mums nekad nav bijis pedagogu trūkums, visi priekšmeti vienmēr ir tikuši mācīti, jo mēs piekopjam zināmu politiku – mēs necenšamies aicināt pedagogus no malas, mēs nodrošinām ar darbu tos pedagogus, kas mums jau ir. Ja mēs redzam, ka kādam no pedagogiem neveidojas slodze, piedāvājam apgūt vēl kādu specialitāti.
Šogad gan situācija ir tāda, ka skolotāji ir pilnībā noslogoti, visiem ir pilnas slodzes un visi priekšmeti tiek mācīti. Mums ir arī viss atbalsta personāls, kas ir nepieciešams, sociālo pedagogu un psihologu, piemēram, mēs esam, tā teikt, “izaudzinājuši paši”, šīs papildprasmes ieguvuši mūsu jau esošie pedagogi. Vidējais pedagogu vecums ir 51 gads.
Un kā ir ar skolotāja darba prestižu – vai, jūsuprāt un balstoties pieredzē, skolotāja profesija ir prestiža?
Te arī jāsaka, ka lauku skolās skolotāja prestižs noteikti ir augstāks kā pilsētas skolās. Es daudz esmu par to domājis, un te man nav viennozīmīgas atbildes – valstī kopumā, manuprāt, šis prestižs nav augsts. Uz to norāda skolotāju trūkums. Ja jau tā būtu prestiža profesija, šādu problēmu nebūtu. Vecāki no skolotājiem gaida ļoti augstu darba kvalitāti, grib, lai viņu bērni nākotnē ir konkurētspējīgi.
To var panākt ar labu kolektīvu. Lai būtu labs kolektīvs, nepieciešama atlase. Lai atlasi varētu veikt, ir nepieciešami cilvēki, jomas profesionāļi, no kuriem šo atlasi veikt. Un šis ir arī atalgojuma jautājums pedagogam, jo skaidrs, ka darba specifika un ieguldītais laiks skolotāja profesijā ir daudz citādāks, kā citviet darba tirgū. Tā ir nepārtraukta psiholoģiskā un morālā slodze, jo skolotāja darbs sākas pirms oficiālā darba laika, un līdz ar zvanu pēc pēdējās mācību stundas šis darbs nebeidzas. Es domāju, te jābūt arī skaidrojošajam darbam no valsts puses – ko un cik daudz pedagogam reāli ir jāizdara.
Atgriežoties pie skolēniem – Ezernieki atrodas netālu no Baltkrievijas robežas, nedaudz uz priekšu ir Draudzības kurgāns un arī Krievijas robeža. Kāds ir skolēnu etniskais sastāvs?
Tieši atbildēt ir grūti, jo tautību dokumentos nenorāda, bet pārsvarā mums ir tomēr latvieši, nākamā grupa ir krievi, tad baltkrievi, tad poļi. Jā, mēs esam pierobežā, bet tā vide tomēr kopumā ir latviska. Jā, skolēni runā starpbrīžos krieviski, bet mēs, protams, cenšamies, lai viss notiktu valsts valodā, un tur nav nekādu problēmu ne ar skolēniem, ne ar vecākiem, visi ir saprotoši šajā ziņā.
Sākotnēji mēs bijām divu plūsmu skola, 90. gados sākās pāreja uz Valsts valodu, un krievu plūsma izzuda pēkšņi un dažu gadu laikā. Skolēni paši pārgāja uz latviešu plūsmu. Jau kopš deviņdesmitajiem viss notiek latviešu valodā. Es domāju, vecāki arī visu saprot. Ir jāintegrējas, mums bija pat azerbaidžāņi, kas uzreiz gāja latviešu plūsmā, kad atbrauca. Sākot ar pirmo un otro klasi – mūsu gadījumā te nav nekādu problēmu.
Ja runājam par karu – vai un kā ar skolēniem tiek par to runāts?
Jā, šī ir smaga tēma, bet audzinātāji runā par to audzināšanas stundās un pēc nepieciešamības arī atbild uz skolēnu jautājumiem. Tas viss notiek korekti, neaizskarot skolēnu domas un viedokļus, jo mēs zinām, ka šīs nostājas pamatā nāk no ģimenēm, tā ka šie jautājumi tiek risināti uzmanīgi.
Te jāņem vērā skolēnu vecumposms – sākumskolā, piemēram, skolēnus tas vai nu maz interesē, vai viņi to pat nevar iedomāties. Aktuālāk tas ir jau 8.-9. klasē, un te arī, ņemot vērā dažādo etnisko sastāvu, mēs cenšamies neradīt liekus konfliktus. Stāstām, kas ir karš, kādas ir kara sekas, kā tas ietekmē cilvēku likteņus – principā tādā veidā, lai skolēnam pašam formulējas viedoklis, ka karš nav nekas labs un atbalstāms.
Cik daudz ikdienā saskaraties ar militāro tehniku un militārpersonām?
Skolēni, kuri ir pie pašas Baltkrievijas robežas- Šķaune, Bērziņi – viņiem saskarsme ir lielāka. Ezernieki tomēr ir tālāk, šajā apkaimē mēs īsti neredzam militārās personas vai transportu, tas nav uzkrītoši. Militārie spēki tiek manīti Dagdā, jo Andrupenes slēgtajā skolā šobrīd atrodas militārpersonas, bet skolēniem par to jautājumi nerodas, un varbūt labi, ka tā.
Karš ir pieaugušo lieta, tas nav jārisina bērniem, viņiem ir jāstāsta, jāskaidro, bet iesaistīt viņus šajās lietās, manuprāt, nav īsti pareizi. Tie tomēr ir bērni, viņiem vēl nav stabili izveidojusies psihe, un šī ir pietiekami traumatiska informācija.
Ja runājam par skolu tīkla optimizāciju kopumā, sevišķi pierobežā – vai jūs varētu apgalvot, ka mazo skolu pastāvēšana šajos reģionos ir valstiskas nozīmes jautājums? Kāpēc?
Šeit ir vairākas lietas. Pirmkārt, bērnam ir jāmācās pēc iespējas tuvāk savai dzīves vietai. Otrs – aizejot skolai, mainās dzīve visā ciemā, un visbiežāk uz sliktāko pusi. Jaunās ģimenes, protams, bieži vien izvēlas doties uz lielākiem centriem, kur ir vairāk iespēju, un te gan mums jāpatur prātā, ka mēs nedrīkstam atstāt pierobežu tukšu, un tas ir primāri saistīts ar skolas pastāvēšanu. Tas ir gan ekonomisks, gan aizsardzības jautājums. Mēs te nedrīkstam domāt no centralizācijas viedokļa, visām valsts teritorijām jābūt attīstītām.