Ludzas novads ir viens no tiem novadiem Latgalē, kas atrodas tiešā Krievijas robežas tuvumā. Skolu tīkla optimizācijas rezultātā daudzas lauku skolas jau tikušas slēgtas, bet Mērdzenes pamatskola turpina savu darbību ar salīdzinoši lielu skolēnu skaitu. Taču aktuālas ir gan demogrāfiskās situācijas, gan pedagogu paaudzes maiņas, gan karš tepat blakus.
Uz sarunu aicināju Mērdzenes pamatskolas direktori Inesi Avotu. Viņai šis gan ir pēdējais gads skolā – pēc 11 darba gadiem direktore izlēmusi no nākamā gada darbu skolā neturpināt un doties pelnītā atpūtā.
Mērdzenes pamatskolas direktore Inese Avota. Privātais arhīvs.
Inese Avota stāsta, ka šogad skolā mācās 111 skolēni un tas Mērdzenes pamatskolai ir daudz. Turklāt, kopā ar pirmsskolas izglītības grupu, šogad skolu apmeklē 130 bērni.
Mūsu skola atrodas ļoti labā ģeogrāfiskā pozīcijā, mums ir laba satiksme, labi asfaltēti ceļi. Atrodamies tieši pa vidu starp Kārsavu un Ludzu, starp Kārsavas vidusskolu un Ludzas vidusskolu, bet ir tā, ka bērni un vecāki izvēlas tieši mūsu skolu. Brauc bērni gan no pašas Kārsavas, gan no tālākiem reģioniem aiz Kārsavas, kur skolas ir slēgtas – Salnavas pusē, Mežvidu pusē kādreiz bija pamatskolas. Brauc arī Ludzas puses bērni, pamatā no Blontiem un Pušmucovas. Tā nu mēs esam pašā centrā, un bērni satek kā strautiņi pie mums. Ar bērniem no slēgtajām skolām ir dažādi, attīstības posmi ir dažādi. Un tieši pamatskolā, ja viņi turpina tās mācības, tad vide šeit ir mājīgāka, nekā lielajās vidusskolās. Varbūt tāpēc arī izvēlas mūsu skolu – jo mums klases mazākas, tā lauku pamatskolas vide ir citādāka kā pilsētas skolā.
Visu laiku redzam šo pretnostatījumu – pilsētas skola un lauku skola. Kā lauku skolu pluss tiek uzsvērts tieši mazais skolēnu skaits, individuālāka pieeja katram, kamēr pilsētas skolās uzsver mācību kvalitāti. Kā Jūs to komentētu?
Pamatskolas izglītība ir obligāta visiem, un mums ir jāmāca visi bērni. Mēs neņemam elitāros bērnus, nevērtējam, kurš stiprāks, kurš vājāks. Pieņemam visus bērnus, kas ir ar dažādām vajadzībām un iespējām. Runājot par izglītības kvalitāti, – priecājos par katru bērnu, kurš pabeidzis 9. klasi un nav palicis uz otro gadu, kurš pārkāpis šo procentu slieksni. Uzskatu, ka tas ir visu mūsu pedagogu ieguldītais darbs. Bet, ja runājam par izglītības kvalitāti, jāņem vērā vairāki faktori – nevis tikai tas, kā skolotājs māca un kā bērns mācās un strādā, vai viņam ir motivācija. Ir ļoti daudz blakus aspektu – sociālais, fizioloģiskais – vai bērns no rīta uz skolu atbrauc paēdis vai nē, vai viņš ir izgulējies un tā tālāk. Tas viss iespaido mācību rezultātu. Nevar tā, ka mēs izglītības kvalitāti rēķinām vienkārši pēc excel tabulas, viss ir ļoti individuāli. Mums ir jāmāca visi, un man prieks, ka pie mums nav bērnu, kas paliek uz otru gadu.
Vai eksāmens ir zināšanu rādītājs?
Es domāju, ka ne gluži, tas nav līdz galam korekti. Pirms pašvaldību vēlēšanām, piemēram, televīzijā tika rādīti skolu eksāmenu reitingi, kur tika salīdzinātas Rīgas un lauku skolas – un te es atkal uzsvēršu, ka 9. klases eksāmens nav izglītības līmeņa rādītājs skolā. Kā var salīdzināt ģimnāzijas elitāros bērnus ar mācību motivāciju un visu pārējo, un mūsu bērnus, kas ir no dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādām ģimenēm? Neaizmirsīsim, ka lauku bērnu ikdiena būtiski atšķiras no pilsētas bērnu ikdienas – ir saimniecības darbi, dārza darbi, ir pilnīgi cita ikdienas dzīve, kas ietekmē gan mācīšanās procesu, gan arī rezultātus.
Kā ir ar pedagogiem? Vai, neskatoties uz milzīgo pedagogu trūkumu valstī, ir izdevies nokomplektēt kolektīvu?
Man ir interesantas pārdomas saistībā ar pedagogiem. Visu laiku tiek likts akcents uz to, ka notiek pedagogu maiņa, paaudžu maiņa. Tā maiņa notiek jebkurā profesijā, bet nezin kāpēc tieši pedagogus šajā kontekstā uzsver visvairāk. Man šķiet ka tas bija vairāk kā pirms pieciem gadiem, kad Izglītības un zinātnes ministrija monitorēja un zvanīja par pedagogiem, kuri tuvojas pensijas vecumam, un brīdināja, ka pienāks laiks, kad paliksiet bez pedagogiem skolās. Ja runājam par mūsu skolu, jāsaka, ka nav tālu tas laiks, kad arī pie mums notiks paaudžu maiņa. Jau tagad nāk jaunie skolotāji, un ir liels prieks par to, nāk mūsu pašu bijušie skolēni, kas izmācījušies par skolotājiem. Bet neizbēgamais notiks, notiks pedagogu maiņa. Šogad man bija diezgan problemātiski nokomplektēt tieši STEM (science, technology, engineering, and mathematics – zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika), matemātikas skolotājus, un liela pateicība pedagogiem, kas mani sadzirdēja, maniem bijušajiem kolēģiem, kas ir atgriezušies no atpūtas, lai atkal strādātu. Ar šo jautājumu noteikti būs daudz problēmu, ne tikai pie mums, bet visas valsts līmenī. Liels prieks ir par “Mācītspēks” programmas skolotājiem, no turienes mums ir lieliska latviešu valodas skolotāja.
Pedagoga profesijas prestižs – cik tas ir augsts jūsu pusē?
Mums skolēnu vecāki, cik esmu redzējusi un dzirdējusi no klašu audzinātāju sadarbības ar vecākiem, saprot, cik mums ir sūri un grūti jāstrādā, un, kas mums ir jādara, lai viņu bērni iegūtu labāku izglītību. Man bieži nāk prātā kāda teiktais: “Es jau nekad par pedagogu nestrādātu, redzot to, cik daudz darba jums ir skolā.” Tas parāda reālo situāciju un vecāku novērtējumu. Arī skolēnu skaits ir vecāku uzticības rādītājs, un mūsu skolēnu vecāki tiešām izturas pret pedagogiem ar cieņu.
Par birokrātisko slogu gan skolām, gan pedagogiem – cik liels tas ir un vai Jūs redzat iespēju, kā to mazināt?
Skola ir tāda iestāde, kur mums ir veselības inspekcija, PVD, izglītības kvalitātes dienests, būvinspekcijas, ugunsdzēsēji, vides pārvalde – mums ir tik daudz to pārraudzītāju, un, ja nedod Dievs, kaut kas nav kārtībā, tur ir tik daudz dokumentu rakstīšanas. Un vēl ir citas lietas, kas reizēm šķiet pavisam nevajadzīgas – anketēšanas, aptaujas, žēl brīžiem tā laika. Es saprotu, ka atgriezeniskā saite ir vajadzīga, bet, kad es jautāju, kur tieši tas tiks apkopots un izmantots, skaidru atbildi nesaņemu. Un visas šīs dokumentācijas kārtošana vienmēr ir steidzamā kārtā, tā, ka bieži vien sausais atlikums ir tāds, ka, strādājot ar šiem dokumentiem, es nepaspēju tikt galā ar daudzām skolas iekšējām lietām. Bieži vien nav skaidra šo dokumentu nepieciešamība, un tas ir mūsu patērētais laiks.
Mērdzenes pamatskola.
Ja mēs runājam par Mērdzenes skolas lokāciju, tad, neskatoties uz to, ka tā tiešām atrodas izdevīgā posmā starp Kārsavu un Ludzu, tā atrodas arī tiešā Krievijas robežas tuvumā. Tad jautājums – kāds ir etniskais sastāvs Mērdzenē un Mērdzenes pamatskolā?
Mēs vien ap 10 kilometriem atrodamies no robežas, bet visi, kas ienāk mūsu skolā, vienmēr ir pārsteigti, cik te ir latviska vide. Tas arī ir viens no stereotipiem, ka, ja mēs esam Latgales skola, ja mēs esam pierobežas skola, tad te ir jābūt kaut kādai citai etniskajai piederībai. Ir bērni, jā, protams, kas brauc no pašas pierobežas, piemēram, no Goliševas ciema, kur ciema vidū ir uzcelts žogs robežas nodalīšanai. Tas ir padomju laika mantojums, kur bez krieviem ir moldāvi, baltkrievi, mordvini, un šis te mantojums nāk līdzi jebkurā gadījumā, tur ir arī ģimenes tradīcijas, kas nāk līdzi, bet stundās mums viss ir kārtībā. Protams, ka starpbrīžos mēs dzirdam arī krievu valodu, bet mēs tur neko nevaram darīt – mēs esam daudzveidīgi un mākam sadzīvot. Tas arī ir vēsturiski veidojies Latgalē, ka spējam sadzīvot ar dažādu tautību un kultūru cilvēkiem.
Kāda bija vecāku reakcija par krievu valodas izņemšanu no skolas vides?
Neesmu dzirdējusi nevienu negatīvu atsauksmi, nevienu negatīvu komentāru, jo tas jau sākās no bērnudārza, no pirmskolas, un mēs esam latviešu skola. Tā ir pati par sevi saprotama lieta, kas ir jāizdara, un personīgi es neesmu dzirdējusi nevienu sliktu komentāru ne no bērniem, ne no vecākiem.
Kā ir ar militārās tehnikas kustību?
Militāro tehniku redzam tikai tad, kad ir mācības. Vēl mums lido helikopteri, kas pārbauda robežu, bet bērniem un vecākiem tā jau ir pati par sevi saprotama lieta, tas nav nekas ekstraordinārs. Jo mēs braucam, tiekamies gan ar zemessardzi, gan NATO karavīriem, robežsardzi – mums, pierobežas cilvēkiem, militārā tehnika, pūķa zobi – tas nav nekas jauns. Mēs redzam, kā būvē žogu, mums tieši ceļš iet garām. Tāda ir tā pierobežas dzīve.
Vai un kā jūs runājat ar skolēniem par karu?
Es ļoti cenšos izvairīties runāt par šo tematu. Tad, kad karš bija tikko sācies, man bija saruna ar bērniem par šo tematu, un tas es pieķēru sevi pie domas, ka nedrīkstu sanaidot vecākus ar bērniem. Mēs skolā runājam, ka karš Ukrainā nav labi, un bērns pēc tam man saka, ka mani vecāki tā neuzskata, mani vecāki tomēr uzskata, ka Krievija rīkojas pareizi. Tad sapratu, ka nedrīkstu naidot ģimenes, jo bērniem ir viens uzskats, vecākiem – cits. Ja bērni vēlas runāt par šo tematu, mēs, protams, runājam, bet es to visu cenšos nogludināt, lai tas ir bez asumiem. Mums ir dažādi bērni, un man iekšējais karš skolā arī nav vajadzīgs. Nesen psiholoģijas kursos mums ļoti labi izskaidroja, ka, ja skolā nav konkrētās problēmas, tās tēmas nav jācilā. Tas pats attiecas, piemēram, uz narkotiskajām vielām – ja es pateikšu, ka tas nav labi, bērns var nolemt pamēģināt, lai saprastu, vai es saku taisnību. Ar šīm tēmām ir ļoti jāuzmanās.
Pēc tam, kad sākās Dzimtenes mācība, mūsu bērniem tas ļoti patika, bet to specializēto pedagogu, kas var šo priekšmetu pasniegt, ir gaužām maz, un tie pamatā strādā vidusskolā, tāpēc man žēl, ka mēs esam palikuši bez zemessardzes instruktora, kas, man šķiet, darīja ļoti labu darbu.
Cik ilgi pastāvēs Mērdzenes pamatskola, ja ņemam vērā arī tālākos skolu tīkla optimizācijas plānus un kopējo iedzīvotāju skaita samazināšanos reģionā?
Es teikšu, ka Mērdzenes pamatskola pastāvēs tagad un vienmēr, jo skolai ir ļoti liels potenciāls, mēs atrodamies labā vietā, mums ir lieliski pedagogi. Un, es uzskatu, ka pēc Ludzas novada skolu tīkla optimizācijas mēs vienalga turpināsim pastāvēt. Protams, demogrāfiskie faktori arī ietekmēs visu šo procesu, bet nu līdz 2030. gadam pastāvēsim noteikti. Mūsu skolai ir ļoti stingri pamati, uz kuriem tā arī turpinās stāvēt.