“Nē” kā pilns teikums. Pļaviņās jaunieši mācās sargāt savas robežas

Aizkraukles novadā, Pļaviņās aizvadīta bērnu nometne “Redzēt ar sirdi”, kas pulcēja 21 jaunieti no dažādiem Latvijas reģioniem. Tās mērķis ir palīdzēt jauniešiem atpazīt un mazināt mobingu, diskrimināciju un vardarbību, vienlaikus stiprinot empātiju, sociāli emocionālās prasmes un cieņpilnu attiecību veidošanu.

Patrīcija darbojas biedrībā “Mellene”, kas organizē nometnes un dažādus pasākumus jauniešiem. Šobrīd viņai ir 23 gadi, taču deviņu gadu vecumā viņa cieta no seksuālas vardarbības. 

“Es biju maza. Mani izmantoja seksuāli un draudēja ar to, ka, ja es kādam pastāstīšu, viņš sāpinās manu mammu. Tas man lika klusēt un pēc tam es norāvos, kā saka, no ķēdes, un es pastāstīju un, tad sākās viss process. Vienīgais cilvēks, kas man bija blakus, bija mamma, kura man noticēja. Man neticēja neviens cits kā mamma. Un viņas tā ticība manī un manā stāstā, tas lika man saprast to, ka ir vērts iet uz priekšu, un tāpēc arī es esmu šeit,” atklāj Patrīcija, biedrības “Mellene” pārstāve.

Šobrīd Patrīcija ir gatava dalīties savā pieredzē arī ar citiem. Pēc uzstāšanās dažādos pasākumos vairāki viņai atzinušies, ka arī paši saskārušies ar līdzīgām situācijām. Šī ir tikai viena no tēmām, ko jaunieši apgūst nometnē “Redzēt ar sirdi”. Viņi mācās apzināt savas emocijas, veidot veselīgas attiecības un atpazīt dažādas vardarbības formas. 

Anita Hanzena, nometnes organizatore, biedrības “Mellene” vadītāja, stāsta: “Mēs dzīvojam un esam pieraduši, tas mantojums, kas nāk, ir veidot tik ļoti manipulatīvas attiecības. Atpazīt savstarpējo emocionālo veselību, spēt nosaukt savas robežas, kas ļoti bieži slēpjas zem vārdiem – es taču tevi mīlu. Un, kur saprast, ka šī mīlestība ir veselīga un kur viņa dara tev pāri. Jauniešiem, kuri šobrīd sāk veidot attiecības, par šo ir jārunā, par šo ir jādzird un viņiem ir jāspēj pateikt viens mazais vārdiņš, kurš ir pilns teikums, un tas vārdiņš ir “nē”, brīdī, kad tiek pārkāptas viņa robežas.”

Arī uzrunātie nometnes dalībnieki atzīst, ka ikdienā ne reizi vien saskaras ar situācijām, kurās novērojams mobings, diskriminācija vai citas vardarbības formas.

Katrīna, nometnes dalībniece no Ogres, saka: “Nu, piemēram, manā skolā. Es nezinu, varbūt citās ir trakāk, bet es zinu, ka mums ir bijis mobings un mums ir mobings. Un es pati esmu bijusi upuris. Mani kādreiz apcēla ļoti, tāpēc, es domāju, tas ir svarīgi – runāt par tādām lietām, kā tas var likt justies. Tāpēc man patīk tādas tēmas.”

Nometnes dalībnieces no Ērgļiem, Annija un Kristena, atklāj: “Es arī esmu sastapusies ar mobingu. Daudzi īsti nesaprot, ka katrs tās emocijas izjūt citādāk. Pieņemsim, kādam tas šķiet joks, smieklīgi, kādam tas tieši “uzsit” pa sirsniņu, kas nav īsti patīkami.”

Jaunieši atzina, ka lielākais atbalsts šādās situācijās ir viņu vecāki, tāpat viņi redz, ka varētu palīdzēt nometnē apgūtās metodes. 

Katrīna, nometnes dalībniece no Ogres, stāsta: “Tur bija tāds 4, 2, 4, 2. Tu ieelpo četras sekundes, paturi divas sekundes, izelpo četras sekundes, atkal paturi un tad tā. Un es domāju, ka, īstenībā, man tas varētu ļoti noderēt, jo man mamma arī iesaka tā darīt, bet es šoreiz apdomāšos un vairāk mēģināšu tā.”

Kristena, nometnes dalībniece no Ērgļiem, saka: “Es parasti ziņoju mammai un runāju ar mammu. Viņa ir mans veselības atbalsts, un es viņu ļoti mīlu. Tāpēc, jā, tieši mamma, varbūt skolotāja, kāds draugs, kas palīdz.”

Nometnes dalībnieces no Rēzeknes Elīna un Katrīne:

– Mēs abas spēlējam volejbolu. Mums tas ļoti palīdz. Arī tas, ka mēs satiekam draugus. Mums arī ļoti ģimene palīdz, vecāki tiešām atbalsta.

– Vienmēr ģimene ir tā pie, kuras ja kas, var vērsties?

– Jā, mēs ļoti daudz situācijās ejam pie mammas, tēta, nu, visi vienmēr palīdz, tiešām.

Nometnes organizatore norāda, ka šīs tēmas nometnē aktualizētas pēc vecāku pieprasījuma, jo jaunieši ar tām saskaras arvien biežāk.