Pēc pirmajām divām dienesta nedēļām valsts aizsardzības dienesta (VAD) karavīriem šodien atkal bija iespēja satikties ar saviem vecākiem un tuviniekiem, kā arī parādīt, kur aizrit viņu ikdiena. Lai gan ReTV uzrunātajiem vecākiem šis laiks bijis gandrīz tikpat satraucošs kā pašiem karavīriem, pēc apskates viņi atzīst, ka ar sadzīvi dienestā viss ir kārtībā.
Pirms divām nedēļām no vecākiem šķīrās 643 jaunieši, bet tagad Ādažu militārajā bāzē soļo valsts aizsardzības dienesta karavīri, kuri jau iepazinuši armijas dzīvi.
Šodien šeit ir vecāku diena, uz kuru tuvinieki ieradušies jau krietnu laiku pirms pasākuma sākuma. Kā atzīst ReTV uzrunātās mammas Elizabete un Aija, arī viņām šīs divas nedēļas neesot bijušas nemaz tik vieglas.
Pēc pirmajām divām dienesta nedēļām VAD karavīri Ādažu militārajā bāzē atkal satika savus tuviniekus.
VAD karavīra mamma Elizabete: ”Kad paiet tā nedēļa un tu saproti, ka viņa nav un visdrīzāk arī nebūs, un tu nezini, kad būs, un katru dienu domā, kā tur iet. Vai viss ir labi, vai ir paēdis, izgulējies.”
VAD karavīra mamma Aija: ”Es zinu, ka viņš ir stiprs, arī emocionāli stiprs un viss būs labi. Es esmu pozitīvi noskaņota. Protams, ka ir nostaļģija un tāda ilgošanās, bet es domāju, ka viss ir labi.”
Vēl mirklis un oficiālais pasākums ir noslēdzies, lai ļautu vaļu satikšanās priekam un emocijām. Ginters satikās ar savu māsu Evu un mammu Inesi. Eva atzīst, ka nu jau esot pēc brāļa noilgojusies: ”Sākumā bija tāds – o, jā, brīva māja, viss forši! Tad jau palika nedaudz vientuļi un sāku domāt, kā viņam tur iet. Forši ir satikt, tiešām.” Valsts aizsardzības dienesta karavīrs Ginters Greins bilst, ka tikšanās ļoti sildot sirdi: “Divas nedēļas jau dzīvoju. Bija savs ritms, bija pilnīgi kaut kas cits, kas vēl nekad nebija bijis, un tas viss tikai turpināsies nākamos desmit mēnešus.” – Kas pietrūka visvairāk šajās divās nedēļās? “Mans vecais miega režīms,” smej Ginters.
Gintera mamma Inese smej, ka dēls vēl neesot mainījies, jo joprojām smaidot, bet visvairāk gribot redzēt telpas, kur karavīri dzīvo. Vecākiem un tuviniekiem šoreiz ļauts doties uz kazarmām, iepazīt infrastruktūru un ekipējumu, un istabiņas iekārtojumu. Vienā no istabiņām satiekam Indrēvicu ģimeni no Vidzemes.
Pēc pirmajām divām dienesta nedēļām VAD karavīri Ādažu militārajā bāzē atkal satika savus tuviniekus.
”Viss ir pilnīgā kārtībā. Priecājamies, ka viņš mums visu parādīja. Tikko uzkabi uzliku. Diezgan grūti, man liekas, ar visu formu un aprīkojumu skriet. Iespaidīgi!” – Dēls mainījies?- Jā, nu jau jūt. Paliek vīrišķīgāks, mati īsāki, bet būs labi,” stāsta Mārtiņš un Santa Indrēvici VAD karavīra Rūdolfa vecāki.
Nelielajā istabā ir sešas divstāvīgās gultas un skapji ekipējumam un personīgajām mantām. Rūdolfs priecājas, ka nav jāguļ otrā stāva gultā. ”Jo no rīta fiksi jāuzceļas kājās un jānostājas, kad ienāk kaprālis. Negribas lēkt no otrā stāva. Kaprālis ienāk, nobļaujas – ceļamies – un visiem jābūt augšā, ja kāds guļ, tad ir slikti,” stāsta Rūdolfs.
Zināmā mērā adaptācijas periods, ne mazāk izaicinošs kā karavīriem un viņu vecākiem, bijis arī instruktoriem, skaidro štāba virsseržants Jānis Zomarovskis NBS 2. mehanizētā kājnieku bataljona virseržants: ”Ir jāsaprot, ka viņi māk un zina tikai to, ko mēs viņiem iemācām. Līdz ar to, lietas par pašsaprotamām nevar uzskatīt, un arī instruktoriem, tāpat kā karavīriem, jābūt ar viņiem kopā pilnu diennakti, tā kā mums tās divas nedēļas pagāja tikpat ātri kā karavīriem.”
Adaptācijas periods ir beidzies, nedēļas nogali karavīri pavadīs mājās, bet jau pirmdien sāksies militārās pamatapmācības kurss.