Saulei rietot, augusta pēdējā sestdienā visā Baltijas jūras piekrastē iedegas ugunskuri. Mūsdienās tie simbolizē Baltijas tautu vienotību un atvadas no vasaras, bet senatnē tie jūrniekiem norādījuši, kur atrodas krasts. Saulkrastos Senās uguns nakts pasākums cieši savijies ar folkloras festivālu “Pa saulei”.
Saulkrastos ir sena tradīcija augusta izskaņā kopā pulcēt folkloristus no tuvākas un tālākas apkaimes. Ideja par šādas sanākšanas nepieciešamību esot radusies folkloras kopas “Dvīga” vadītājai Antrai Deniškānei, lai parādītu folkloras dažādību, jo Saulkrastos, atšķirībā no citiem novadiem, folklora neesot skanējusi bieži.
“Tad, kad mēs pirmoreiz pašas, Saulkrastu folkloras kopa “Dvīga”, gājām uz folkloras kopu skatēm, mums lieli kungi teica – kas jums tur Saulkrastos… jums jau jādzied tas, kas ir citos reģionos, jo tieši tādu folkloras pēdu šeit nav. Šeit ir jaunākais slānis, kurā mēs vairāk zinām ziņģi, instrumentālos ansambļus, kas bija, bet folklora ir tā, kas mums šeit nav bijusi,” stāsta Antra Deniškāne.
Šogad Saulkrastos, Saules laukumā, folkloristu festivāls “Pa saulei” notika jau sešpadsmito reizi. Viesos sabraukuši gan kaimiņi carnikavieši, gan limbažnieki, gan madonieši, bet tālākie viesi ceļu mērojuši no Bauskas novada.
Ceraukstes folkloras kopas “Laukam pāri” vadītāja Elīna Kūla-Braže stāsta, ka šajā festivālā viesojoties pirmoreiz: “Šeit mēs sastapām gan lībiešu folkloru, gan madoniešu izloksni, ko mūsu pusē tāpat vien nekad nevar dzirdēt. Ieguvums ir tas, ka mēs redzam atšķirīgo, arī jaukie cilvēki un tas, ka mēs šeit esam ļoti gaidīti.”
Sākotnēji folkloras festivāls noticis vēlāk rudenī, bet nu jau daudzus gadus tas cieši savijies ar Senās uguns nakts pasākumu. Kad folkloras festivāla dalībnieki ar lāpām rokās nonākuši līdz jūras krastam, rituāls sākas ar taures skaņām. Pēc tam folkloras kopu dziesmu pavadībā jūras krastā tiek iedegti ugunskuri, kas sendienās jūrniekiem norādīja, kur atrodas krasts, bet mūsdienās tas kļuvis par veidu, kā pateikt ardievas kalendārajai vasarai.
Saulkrastos jau vismaz desmit gadus līdzās tradicionālajam ugunskuram deg arī mākslinieka Mareka Gurecka veidotā ugunsskulptūra: “Kā jau māksliniekam, es mēģinu atrast kādu jaunu ideju, kas ugunī, kad viņa deg, varētu izskatīties interesanti, bet uguns ir lielāks mākslinieks par mani – visu izdara pa savam.” Jautājot, ko pašam māksliniekam nozīmē Senās uguns nakts, viņš atzīst: “Tas noteikti ir kaut kur dziļi iekšā sevī. Tas tevi uzrunā un tu gribi tur piedalīties ar visu savu būtību.”
Senās uguns nakts pasākumi, kad augusta pēdējā sestdienā pusdeviņos vakarā vienlaikus tiek iedegti ugunskuri visā Baltijas jūras piekrastē, aizsākās Somijā 1992. gadā. Gadu vēlāk šī tradīcija aizsākās arī Igaunijā, bet pēc tam pievienojās arī Latvija.