Porūzis un barbanboks – skolēni Sēlijas dienā iepazīst sēļu valodu

Šodien Sēlijas dienu atzīmēja arī visās vēsturiskā novada skolās. Pirmā mācību stunda tika veltīta Sēlijas simboliem, un katrā skolā to vadīja kāds sabiedrībā zināms cilvēks no Sēlijas. Piemēram, Jaunjelgavas vidusskolā ar savu stāstījumu skolēnus uzrunāja vietējais iedzīvotājs, ģenerālis Juris Vectirāns.

Šodien arī Aizkraukles novadā pie Jaunjelgavas skolas lepni plīvoja Sēlijas karogs. Lai gan tas oficiāli apstiprināts tikai 2024. gadā, tas sabiedrībā plaši lietots iepriekš un patiesībā ir viens no pirmajiem vēsturiskās zemes simboliem. Par karoga nozīmi un citiem Sēlijas simboliem šodien plašāk uzzināja arī Jaunjelgavas skolēni īpašā pirmajā mācību stundā, kas bija veltīta Sēlijas dienai. 

Rūta, Santa un Rebeka, Jaunjelgavas vidusskolas skolnieces: “Bija forši paklausīties vēsturi par Sēliju.” Jautājot, vai bija arī lietas, ko iepriekš nezināja par Sēliju, meitenes atbild apstiprinoši: “To, ka ir daudzas pilsētas, par kurām es nezināju, kas atrodas Sēlijā.”

Skolēnus ar Sēlijas vēstures simboliem iepazīstināja ģenerālis Juris Vectirāns, kurš arī ir sēlietis un nāk no Jaunjelgavas.

Ģenerālis Juris Vectirāns: “Mēs sastāvam no daudzām kultūrvēsturiskām zemēm, un tur ir mūsu spēks. Tam spēkam īstenībā, kas nāk no dzimtajiem novadiem, vēsturiskajiem novadiem, ir liela nozīme. Un šo nozīmi vajag vairot jauniešos. Tas tikai stiprinās mūsu laiku. Nevis sadalīs, bet stiprinās.”

Ģenerālis skolēnus iepazīstināja ar dažādiem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem, kuru saknes meklējamas Sēlijā, kā arī stāstīja par Sēlijas ģerboni, karogu un citām nozīmīgām vērtībām. Savukārt skolas direktore dalījās zināšanās par Sēlijas valodu un tās īpatnībām. 

Jaunjelgavas vidusskolas direktore Lauma Mīlīga: “Tātad rokas ir rookas. Un brīnišķīgs vārds, ko ikdienā mēs varbūt lietojam un nepadomājam, ka tā ir runa par sirseni – barbanboks.”

Šie ir tikai daži no vārdiem, ko atceras Jaunjelgavas vidusskolas direktore Laima Mīlīga. Viņa ar lepnumu saka, ka ir sēliete, un vēl joprojām atminas, kā sēliski runāja viņas vecmamma. 

Lauma Mīlīga: “No vecāsmātes es atceros. Viņa teica par pienu vairāk – nešķeļvenē to piena kannu, viņa saies rūgušpienā, un tai piena kannai vajadzēja vienmēr porūzī atrasties. Un, tad, kad nāca vasara, tad čermūkšķes ziedēja. Nu, tādi vārdi, kas nāk no bērnības. Jā, vecāmāte runāja tajā valodā.”

Juris Vectirāns: “Protams, ka viņa neieiesies tādā veidā, kā runāja mūsu senči, bet mums jāsaglabā tas viss un jāvairo. Un pats galvenais, lai ir lepnums, es, latvietis, manas asinis Sēlijas saknes, es esmu sēlis.”

Un šķiet, ka ģenerāļa teiktais jauniešus patiesi iedvesmoja, jo arī viņi pēc lekcijas ar lepnumu atzina savu piederību Sēlijai. 

Rūta, Santa un Rebeka, Jaunjelgavas vidusskolas skolnieces: “Jā, mēs dzīvojam Sēlijā. Esmu lepna, par to, ka es esmu sēliete.”

Jaunjelgavas vidusskolas direktore piebilst: “Es ceru, ka arī šodienas stāstījums un šodienas stunda bija kā tāds labs paraugs jaunajai paaudzei, ka tomēr ir cilvēki, kuri dara. Un noteikti, ka mums tai jaunajai paaudzei arī jāieaudzina, ka viņi tālāk nes šo vārdu.”

Šādas lekcijas šodien notika arī citās Sēlijas skolās, kur ar savu pieredzi un stāstījumu dalījās tādi sabiedrībā zināmi cilvēki kā Egils Levits, Pēteris Stradiņš, Raimonds Graube un citi.