Balts plankums vēstures lappusēs

Kopš Atmodas sākuma Jelgavā komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu atzīmē ne vien 14. jūnijā un 25. martā, bet arī piektajā februārī. Pirms astoņdesmit gadiem šajā dienā tika izsūtīti simtiem cilvēku, kuri jau iepriekš bija nometināti filtrācijas nometnē netālu no dzelzceļa stacijas ”Cukurfabrika.” Cik cilvēku un uzkurieni tika izsūtīti gan īsti neesot zināms, jo vēstures liecību par šo datumu esot ļoti maz.

Pārsimt metrus no dzelzceļa stacijas ”Cukurfabrika” Jelgavā, laukumā pie kultūras nama ”Rota” 1945. gada bijusi izveidota filtrācijas nometne vācu kara gūstekņiem, kam vēlāk pievienotas arī civilās personas gan no Jelgavas pilsētas, gan tuvākas un tālākas apkaimes. Biedrības ”Daugavas vanagi” Jelgavas nodaļas pārstāvis Aleksandrs Strods stāsta, ka 1945. gadā krievu okupanti bija sapulcējuši apkārtnes iedzīvotājus. 1945. gada 5. februārī notika pirmais izsūtījums.

Te bija tā savākšanas vieta. Tā kā tā stacija nebija tālu, no šejienes arī sūtīja. Starp šeit savāktajiem bijis arī  Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes ”Kultūra” vadītāja vectēvs. 

Mintauts Buškevics: ”Mans tēvs stāstīja, ka šajā teritorijā tika izveidota tāda nometne, kur bija savākti uz izsūtīšanu pārsvarā no Jelgavas un Jelgavas apkārtnes iedzīvotāji. Starp viņiem bija arī mans vectēvs Staņislavs Buškevics. Viņš tika izsūtīts par to, ka viņš Pirmajā pasaules karā cīnījās neīstajā pusē. Tā kā arī tāds bijis iemesls, jo nebija viņš ne lielzemnieks, ne arī turīgs vīrs, bet diemžēl arī tāds iemesls bija pastāvošajai padomju varai.”

Atmodas laikā 1989. gada 25. martā  kādreizējās nometnes vietā atklāja  piemiņas akmeni, pie kura 5. februārī ik gadu notiek piemiņas pasākums. Tomēr šī izsūtīšana lielā mērā  ir palikusi kā baltais plankums vēstures lappusēs.

Arī  Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzejā ziņas ir skopas.  Par šo laiku vēstot  viena izsūtītā  dienasgrāmata.  Kā skaidro muzejā, lēmums par izsūtīšanu neesot bijis pieņemts, tāpēc tā tiekot uzskatīta par filtrācijas nometni.  Cik tajā bijuši cilvēki un kur tie palikuši arī īsti neesot zināms. Arī Mintauts Buškevics nezina, kur palicis viņa vectēvs: ”Par vectēvu vairāk nebija ziņas, tā mēs arī neuzzinājām –  kur. Vai Vorkutā, kur pēc tam arī mans tēvs tika izsūtīts, jo tēvs pēdējos kara gados bija iesaukts leģionā.” 

Izsūtīšanas sekoja arī 1949. gada 25. martā. Izsūtījumu piedzīvojušo ar katru gadu kļūst mazāk, bet ģeopolitiskā situācija aizvien saspringtāka, tāpēc piemiņas pasākumā reperesēto biedrības pārstāvis īpaši uzsvēra, ka par šiem notikumiem jārunā daudz vairāk,  vēsturniekiem noteikti jāķeras pie baltā plankuma Jelgavas vēsturē izpētes.