“Cilvēks un tirāns” – emocionāls manifests no Daugavpils

Lai gan kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pagājuši jau vairāk nekā trīs ar pusi gadi, Latvijas sabiedrībā joprojām vērojama sašķelta attieksme pret to. Savu pārdzīvojumu par to, kā krievvalodīgie izjūt kara radīto realitāti savas piederības kontekstā monoizrādē “Cilvēks un tirāns” cenšas skaidrot Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs. 

Izrādi “Cilvēks un Tirāns” veidojusi Daugavpils brīvo mākslinieku komanda no “New East” kultūras institūta, ar aktieri un režisoru Vadimu Bogdanovu galvenajā lomā. Vadims ir dzimis Latvijā un dzīvojis Daugavpilī, bet aktiermākslu apguvis Krievijā. Viņš atzīst, “Cilvēks un tirāns” pat neesot īsti izrāde, bet gan akcija, manifests, performance, kurā viņš cenšas paskaidrot, ko izjutis pēc kara sākuma Ukrainā. 

Vadims Bogdanovs, monoizrādes “Cilvēks un tirāns” režisors, galvenās lomas atveidotājs: 

“Protams, tā ir refleksija par visu to, kas sākās pēc 2022. gada, jo līdz tas lielākā daļa krievvalodīgo nebija informēti par to, kas notiek, ar dažiem izņēmumiem to vidū, kas seko politikai. Pēc 2022. gada daudziem atvērās acis. Un man gribējās kaut ko par to teikt, runāt par to, bet es nezināju, kādā īsti veidā. Es sāku meklēt un pētīt literatūru, un atradu Vladimira Nabokova stāstu “Tirānu iznīcināšana”. Šo darbu es divus gadus nēsāju sevī, un, papildinot to ar manām privātajām etīdēm, monologiem arī tapa šī izrāde.”

Pirms sākuma skatītāji tiek brīdināti, ka izrādes saturs varētu aizskart dažādu cilvēku kategoriju jūtas, jo, pirmkārt, tā ir krievu valodā, otrkārt, tā ir pret karu. Līdz šim performance demonstrēta arī Igaunijas pilsētā Narvā un Rīgā, bieži vien izsaucot pretrunīgas skatītāju reakcijas. 

Alina Hačetlova, biedrības “New East” valdes locekle:

“Bija dažādas reakcijas, jo tur arī diezgan kontraversīvi personāži. Uz šo izrādi nāk cilvēki, kas varbūt ir vairāk liberāli un arī atzīst, ka mēs neatbalstām karu un tā tālāk, un tāpēc, man liekas, mēs savācam tāda veida publiku, auditoriju, bet tik un tā ir kaut kādas debates, diskusijas tiešām par konkrētiem personāžiem izrādē.”

Nupat izrāde atkārtoti demonstrēta Daugavpilī. Skatītāji uzsver, ka tā esot bijis īsts emocionāls piedzīvojums, kas būtu jāredz visām iespējamajām mērķauditorijām.

Lāsma Kumpiņa, Krāslavas novada muzeja darbiniece: 

“Man ļoti patika es ļoti sen gribēju uz viņu aiziet. Satriecoši, pārsteidzoši, patīkami, tā teikt. Kam šī izrāde būtu jāredz? Es teiktu visiem, kam, pirmkārt nav slinkums uz to atnākt, kas no tā nebaidās, un kas ir gatavs to sadzirdēt.” 

Artūrs Fišers, Daugavpils Valsts ģimnāzijas vēstures un sociālo zinību skolotājs: 

“Es biju dažās eksperimentālajās izrādēs, bet šī bija viena no iespaidīgākajām. Man arī patika, ka šeit bija sadarbība ar zāli, tas ir interesanti ļoti, neierasti. Un tēma tāda diezgan strīdīga, un man patīk strīdīgas tēmas. Kam būtu jāredz šī izrāde? Visiem, manuprāt. dažādiem cilvēkiem, jo viņa liek padomāt gan tiem cilvēkiem, kas atbalsta karu, kas neatbalsta karu, kas klusē, kas ir aktīvi – manuprāt, visiem.”

Nākotnē plānots “Cilvēku un tirānu” demonstrēt arī Lietuvā, un, iespējams, arī Ukrainā, aicinot skatītājus aizdomāties par tirāniju, savu sociālo lomu tajā un cilvēcības pamatbūtības tēmām. 

Izrāde dzirdama Vladimira Sklema mūzika, mākslinieciskajā komandas sastāvā darbojušies  Eduards Belņikovs, Jegors Afoničs, Marina Ivanova, Elīna Veinšteina, Alīna Hačetlova un Jorens Dobkevičs (Joren Dobkiewicz).

Jāpiemin, ka izrāde kā profesionāls un pilnvērtīgs kultūras produkts ir pieejama arī izglītības iestādēm mācību rīka “Skolas soma” ietvaros, taču skolās tā ne reizi nav demonstrēta.