Grāmatā atklāj Kaucmindes pils atmiņas un leģendas

Kaucmindes pils Bauskas novada Saulainē ir viena no tām vēsturiskajām vietām, kas no ļaužu atmiņām nav zudusi arī mūsdienās. Lielā mērā tas ir pateicoties slavenajai Kaucmindes mājturības skolai, kam pils bija mājvieta pirmās neatkarīgās Latvijas laikā, tomēr pils liktenis bijis gana sarežģīts. Par to arī rakstnieks un publicists Andris Grīnbergs stāsta savā nule izdotajā grāmatā ”Kaucmindes pakavs.” 

Astoņpadsmitā gadsimta agrīnā klasicisma stilā būvētā Kaucmindes pils līdz Agrārajai reformai bija Pālēnu dzimtas īpašums. 1923. gadā pili nodeva Kaucmindes mājturības skolai, kur galvenokārt saimnieku meitas mācījās rokdarbus, virtuves un galda kultūru, lopkopības, dārzkopības un zemkopības vadīšanu. Padomju gados tur bija tehnikums, kopmītnes, vēlāk arī bērnudārzs. Pēc tam īpašnieki mainījās viens pēc otra, bet seno ēku grauza laika zobs. Vien aizpagājušajā gadā vecajai pilij palaimējās, un soli pa solim sācies tās atdzimšanas ceļš. Kaucmindes pils saimniece Aiva Dreimane-Ozolzīle atzīst, ka tik ātri, kā cerējusi, gan atjaunošana nesokas, jo “katru reizi, kad attaisām kādas no konstrukcijām, redzam, ka tās ir vairāk bojātas, nekā bijām plānojuši. Es teiktu, ka viena maza trešdaļa ir izdarīta no jumta daļas, kas ir nesošās konstrukcijas. Mēs esam pastiprinājuši konstrukcijas, kas jau bruka un varēja paraut pārējos stāvus, tā kā, es teiktu, ir stabilizācija,” viņa stāsta.

Tagad par seno pili, kas pēc pārbūves divdesmitā gadsimta sākumā ieguva pakavveida formu, rakstnieks un publicists Andris Grīnbergs uzrakstījis grāmatu ”Kaucmindes pakavs.” Par savu izvēli grāmatas nosaukumam autors saka: ”Tas ir ļoti daudzietilpīgs jēdziens, jo Kaucmindes pils ir pakavveida. Šāda veida Latvijā vienīgā. Otra lieta, ka šis pakavs – Kaucmindes pakavs – gāja zūdībā. Pakavs ir arī laimes simbols latviešiem, un es gribēju pacelt gan to pakava jēgu, gan pils, gan cilvēku laimes sajūtu, ka vajag tiekties uz augšu, tiekties pretim gaišumam.”

Interese par seno pili un tās skarbo likteni ir milzīga. Grāmatas atvēršanas svētkos pils sakārtotās telpas bija daudz par šauru, lai uzņemtu visus interesentus, un arī pati grāmata tika izķerta gluži kā karsti pīrādziņi.

Rundāles pagasta iedzīvotāja Gunita, pāršķirstot grāmatu, saka: ”Ļoti interesanti. Man nav nevienas grāmatas par šo muižu, tā kā man būs ļoti interesanti.” – Pašās grāmatas beigās autors raksta, ka Kaucminde ir nemirstīga. “Es ļoti ceru. Šo brīdi mēs gaidījām ļoti, ļoti ilgi. Braucām vienmēr garām, un tik bēdīgi skatīties, kā muiža iet postā, kā tai neveicas ar īpašniekiem, bet tagad ir ļoti, ļoti cerīgi!”

Grāmatas atklāšanas svētkos Kaucmindes pilī bija arī mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, kurš atzīst, ka pēdējā laikā grāmatas par senajām muižām un pilīm neesot retums: ”Man gribas teikt, ka Andra Grīnberga darbs skar ne jau dziļos arhīvu pētījumu slāņus, bet tas skar šo cilvēcisko slāni – atmiņas, leģendas, sabiedrībā esošos nostāstus. Sabiedrībā dzīvās atmiņas, kas spēj sabiedrību barot nevis tikai ar kaucmindiešu receptēm vai stāstiem par vecmāmiņu izšuvumiem, bet par to, kā šodienas sabiedrībā mēģināt to iedzīvināt. Andra Grīnberga valoda, kas ir izkopta viņa žurnālista, publicista, dzejnieka darbībā, palīdz līdz visiem sabiedrības līmeņiem aizvadīt muižas dzīvi, muižas arhitektūru, muižas likteņus tādā ļoti saprotamā veidā.”

Andra Grīnberga grāmata “Kaucmindes pakavs”.

Grāmata ”Kaucmindes pakavs”izdota izdevniecībā ”Latvijas Mediji” 800 eksemplāros.