Ilūkstē desmito reizi izskanējis festivāls “Sēlija rotā”

Sēlija, vēsturiski saukta arī par Augšzemi, ir viens no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kas robežojas ar Zemgali un Latgali. Sēļu ieskatā, tās atdzimšana sākās ar Vēsturisko zemju likuma pieņemšanu 2021. gadā, bet jau krietni agrāk aizsākās tradīcija rīkot tautas mākslas festivālu “Sēlija rotā”, kura galvenais mērķis ir stiprināt identitāti un piederību kultūrvēsturiskajam novadam. Šajā nedēļas nogalē Augšdaugavas novada Ilūkstē notika jau desmitais festivāls “Sēlija rotā”.

Nedēļas nogalē nelielajā Augšdaugavas novada pilsētiņā Ilūkstē rosība, smiekli un dejotprieks valdīja uz katra soļa.

Līnijdeju grupas “Atkal” dāmas no Dvietes pagasta savai dejai “Viena tante teica” izveidojušas arī īpašu tēlu. Stāsta  līnijdeju grupas “Atkal” vadītāja Līga Ostrovska: “-Kāpēc jūs šo deju izvēlējāties, gribiet visas svētku tenkas salasīt?-  Nu, varbūt ne tenkas, bet ziņas. Ir jau mums arī citas dejas, un katrā mēs pārvēršamies par kaut ko citu.”

Vidzemes televīzijas foto

Pirmais Sēlijas tautas mākslas festivāls notika 2013. gadā Ilūkstē. Atzīmējot festivāla “Sēlija rotā” desmito gadskārtu, svētki atkal atgriezušies Ilūkstē, kuras centrā atrodas zirga skulptūra, un zirgs ir  pamanāms akcents arī šajos svētkos.

Augšdaugavas novada tūrisma organizatore  Kristīne Jokste- Gronska skaidro, ka tas ir pašsaprotami: “Zirgs ir Ilūkstes simbols, kas simbolizē Ilūksti un tās spēku, un šī ir tā vieta, kur šodien pulcējas vairāki zirgi, kurus var arī apmīļot.”

Ilūksti godināja gan zirgs, gan poniji, gan arī kāds ēzelis, kurš gribēja sniegt interviju, tomēr pēdējā brīdī pārdomāja. Parkā izvietota arī Ineses Minovas fotoizstāde “Kad zirgam jāsmejas”, tomēr ikdienā arī Ilūkstē zirgs jau kļuvis par retumu.

Vidzemes televīzijas foto

Ilūkstē Sēlija rotājās gan ar dažādām spēlēm, gan lepojās ar saviem amatiermākslas kolektīviem un, protams, arī ar Sēlijas kulināro mantojumu.

Biedrības “Stendera novadnieki” vadītāja Ilga Brodova stāsta, ka sēļu ēdiens allaž gatavots no vienkāršiem produktiem, kas izauguši pašu dārzā: “Tur ir gan “Zirņu smeķis”, gan zirņu cepumi. “Duraciņš” ir tāds ēdiens. Tas ir mūsu dzimtas ēdiens. Tur ir tupeņi jeb kartupeļi, vienkārši sarīvēti, apcepti eļļā uz pannas vai cepeškrāsnī, un tad to palej ar cauraudzīti vai krējumu.”

Sēlijas svētku galvenais mērķis ir stiprināt sēļu identitāti  un piederības sajūtu savam kultūrvēsturiskajam novadam. Bebrenes pagasta aktīviste Evita Skrimble atzīst: “Mēs, sēļi, jau esam tādi kautrīgi, bet tomēr gribas pierādīt un parādīt, ka mēs varam un ka mēs esam, ne tikai Latvijai, bet arī paši sev.”

Tomēr ne visi Sēlijas vārdam piešķir tik lielu nozīmi.

“Es nezinu, man liekas – ir tas pats. Nosaukums ir cits. Mēs jau tā kā spiežamies uz to Sēlijas nosaukumu, bet kādi bijām, tādi esam,” saka  Elkšņu jauktā vokālā ansambļa “Tik un tā” dalībniece Inese Purene.

Deju kolektīva “Ance” dalībnieces ilūkstietes Samantas Dzenes piederību sēļiem raksturojot tautas tērps, kuru no citiem atšķir ieausti balti lāsumiņi. Uz jautājumu, vai arī ikdienā jūtas kā sēliete, meitene atbild: “Es teiktu vairāk “jā” nekā “nē”. Tas laikam izpaužas tā, ka ikdienā mums ir mēģinājumi. Nākas staigāt (tautas tērpā) un ar godu iznest Ilūkstes vārdu.”

Sēļi joprojām ar gandarījumu atzīmē, ka Sēlijas atdzimšana ir sākusies pateicoties Vēsturisko zemju likuma pieņemšanai, un no tā esot arī savi ieguvumi.

Stāsta Sēlijas asociācijas valdes loceklis Arvīds Kviesis: “Sēlijas dažādās vietās attīstās tūrisms, tūrisma punkti. Norisinās dažādi svētki un piesaista arī iedzīvotājus.”

Sēlijas asociācija pēc akadēmiķa Jāna Stradiņa ierosinājuma neformāli pastāv jau kopš 1995. gada, bet kopš 2022. gada tā izveidota oficiāli. Savukārt kopš 2012. gadā darbojas Sēlijas novadu apvienība, kurā piedalās Sēlijas pašvaldību darbinieki, bet mērķis visiem ir viens – Sēlijas kultūrvēsturiskās identitātes un vērtību saglabāšana.