Kalnciemā atdzimst dižkokles skaņa

Lieldienu izskaņā Jelgavas novada Kalnciema mūzikas mīļotājiem bija iespēja dzirdēt neparastu mūzikas instrumentu – dižkokli. Dižkokle ir 2.08 metrus gara, tai ir divpadsmit stīgas, bet tās skanējums esot zemāks nekā etnogrāfiskajām vai koncertkoklēm. Uz skatuves tika izmantota dižkokles kopija, bet stāstu par Eduardu Kraukstu un viņa 1947. gadā radīto orģinālu varēja uzzināt nelielā izstādē.

Vidzemes televīzija

Vidzemes televīzija

Rīgas Latviešu biedrības folkloras kopas “Rīgas danči” etnogrāfisko kokļu skanējumu koncertā Jelgavas novada Kalnciema kultūras namā papildināja neierasts instruments – dižkokle. Dižkokli varot spēlēt gan turot vertikāli, gan horizontāli. Spēles tehnika gan atšķiroties no etnogrāfiskajām vai koncertkoklēm, stāsta Rīgas Latviešu biedrības folkloras kopas ”Rīgas danči” koklētāja Malvīne Mantiniece, kura pašlaik esot vienīgā dižkokles spēlētāja: “Ar šo kokli ir tāda īpatnēja lieta. Kad mēs to atradām un sākām spēlēt, neviens īsti nezināja, kā to spēlēt, tāpēc mēs katrs pats varējām izdomāt savu tehniku. Man tas bija ļoti, ļoti patīkami, es varēju izpausties. Man nebija bail, man tiešām bija liels prieks! Es spēlēju gan etnogrāfisko kokli, gan koncertkokli, gan jebkuru, ko varu atrast. Šajā gadījumā skaņa ir daudz citādāka, tā ir zemāka. Augšējām stīgām ir ļoti daudz virstoņu, arī spēles tehnika. Arī repertuārs un spēles veids, bet, man šķiet, ka jebkurš var iemācīties un, patiesībā, nemaz nav tik grūti.”

“Manas emocijas bija tādas, ka es vispār no sākuma neticēju, ka vispār kaut kas tāds var būt. Visas grāmatas un stāsti, un tas, ko pētnieki ir pētījuši Baltijas jūras reģionā gan šeit, gan Somijā un citviet neliecināja par to, ka kaut kas tāds – tik milzīgs būtu iespējams,” saka Rīgas Latviešu biedrības folkloras kopas “Rīgas danči” koklētāja Rozīte Katrīna Ponne.

Folkloras kopa “Rīgas danči” izmanto 2022.gadā izgatavoto dižkokles kopiju, bet orģinālu 1947.gadā darinājis Eduards Krauksts. Dižkokles atrašana bijusi pavisam nejauša, un sākusies ar senu dziesmu, ko atradis horeogrāfs, Rīgas Latviešu biedrības folkloras kopas “Rīgas danči” vadītājs Ernests Spīčs. “Es meklēju kaut ko par dejām, jo es esmu horeogrāfs un deju pētnieks, un tad es atklāju, ka ir kaut kāds cilvēks, kurš ir uztaisījis dižo kokli, bet to dižo kokli neviens nav redzējis. Pareizais variants ir tāds, ka 1947.gadā tapa dižkokles galējais variants. Pirms tam bija eksperimentu gūzma, ko viņš taisīja. Līdz 1958.gadam kopā ar savu ģimenes koklētāju ansambli, kurā kopā ar radiem bija, aptuveni, 22 cilvēki, viņi koklēja. Sākumā Kurzemē, tad Rīgā un Jūrmalā. Tas bija labs ansamblis, bet tad viņi sajuta, ka viņiem seko čeka, tie bija tādi laiki, un viņš izdomāja, ka tās kokles vajag paslēpt,” viņš saka. 

Kokles, tostarp arī dižkokle, bijušas paslēptas Jūrmalas mājā. Pēc Eduarda Krauksta nāves tās atradis dēls, vien par to nevienam neesot teicis. 

“Mēs dabūjām orģinālu no viņiem, bet pēc daudzajiem gadiem tas nebija spēlējams, taču kokļu meistars Rihards Valters apņēmās to restaurēt. Kultūrkapitāla fonds mums iedeva naudiņu un mēs restaurējām. Tur jau bija divdesmit kokles ne tikai šī viena,” saka horeogrāfs, Rīgas Latviešu biedrības folkloras kopas “Rīgas danči” vadītājs Ernests Spīčs.

Dižkokles restaurētais orģināls tagad atrodas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, bet Riharda Valtera darinātā kopija priecē klausītājus.