Kas notiek ar kultūru Rēzeknē un novadā?

Pēdējā laikā uzmanības centrā nonākusi Latgales vēstniecība “GORS”, kuras 12 gadus ilgā veiksmīgā darbība bez plašākai publiskai pieejama pamatojuma tikusi apšaubīta no Rēzeknes pilsētas domes puses. Atstādināta no darba ilggadējā koncertzāles vadītāja Diāna Zirniņa un tiek lemts par jauniem koncertzāles pārvaldīšanas modeļiem. Nupat arī Rēzeknes pašvaldībā izcēlies skandāls saistībā ar vairāk kā 40 G3 (red. – kolektīvi, kas noteikti Dziesmu un deju svētku likumā, bet ar zemāku māksliniecisko līmeni) un G4 (red. – citi kolektīvi) kolektīvu vadītāju atstādināšanu no amata līdzekļu ekonomēšanas nolūkos.

Kas tad īsti notiek ar kultūru Rēzeknē un kādas tam var būt sekas? Saruna ar etnomuzikologu, postfolkloras grupas “Rikši” dibinātāju Ēriku Zepu.

Etnomuzikologs, postfolkloras grupas “Rikši” dibinātājs Ēriks Zeps ir arī viens no pirmajiem māksliniekiem, kas savulaik kāpis uz “GORA” skatuves atklāšanas uzvedumā “Ķēniņmeita. Latgales pasaka”, kur galvenais, Ērika atveidotais varonis – trešais tēva dēls Duraceņš, pārvarot dažādus šķēršļus un pārbaudījumus, atmodina snaudošo Princesi. Nupat “GORĀ” izskanējis arī postfolkloras grupas “Rikši” 15 gadu jubilejas koncerts.

Pastāsti, kāda ir bijusi tava vēsture ar Latgales vēstniecību “GORS”?

Viens stāsts ir mans personīgais, jo es uzstājos “GORA” atklāšanas izrādē vienā no galvenajām lomām, tāpēc manā pūrā ir pats, pats pirmais koncerts “GORĀ”. Ar “Rikšiem” tas varētu būt divi gadi pēc “GORA” atklāšanas, kad mēs kopā ar Rēzeknes folkloras kopu “Rūtys sīvys” izveidojām programmu “Sieju sovu” un jau tajā laikā sapratām, ka Rēzeknē tagad ir unikāla iespēja, kur latgalisko kultūru var iznest tik augstvērtīgā ēkā, uz tik augstvērtīgas skatuves, centrā, nedaudz paceļot visu tradicionālās kultūras jomu un nozīmi sabiedrībā.

Man nav absolūti nekā slikta sakāma, un šeit man jāpiemin, ka esmu strādājis vēl vienā reģionālajā koncertzālē, tas ir, divus gadus esmu bijis Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” kā projektu vadītājs. Un arī tur, apgūstot uzstādījumus, kas ir darbs Eiropas līmenī, 21. gadsimta līmenī, varu teikt, ka “GORS” Rēzeknē darbojas tieši tāpat kā citas koncertzāles Latvijā – 21. gadsimta Eiropas līmenī. Man vienmēr ir bijusi ļoti profesionāla sadarbība ar “GORU”. Un tas, kas atšķiras no citām koncertzālēm “GORĀ”, ir tas latgaliskais, īpašais, cilvēcīgais, nepiespiestais – savējo sajūta.

Tā kā tu pazīsti “GORU” no tā darbības pirmajām dienām, kāda saskarsme tev ir bijusi ar vadītāju Diānu Zirniņu, kura tika atstādināta no amata ar Rēzeknes pilsētas pašvaldības rīkojumu, vainojot viņu visās “GORA” neveiksmēs?

Atkal – man nav nekā slikta sakāma, tāpēc ka Diāna ir bijusi klāt visos projektos, kas ir ierasta prakse valdes priekšsēdētājam – ne tikai strādāt ar dokumentiem, bet arī tikties ar māksliniekiem. Varēja tiešām redzēt, ka Diānai rūp tas, kas notiek koncertzālē, viņa bija tāda kapteine, ko pēdējā “Rikšu” koncertā, kad Diāna jau bija atstādināta no darba, mēs vairs nejutām.

Tu pats esi no Rēzeknes – kas, tavuprāt, pilsētā īsti notiek kultūras ziņā? Kāpēc bija jāaiztiek “GORS”?

Ja runājam par manu personīgo viedokli, es teiktu, ka Rēzeknes pilsētas dome saprata, ka šis ir ļoti svarīgs un karsts jautājums un tādējādi centās atrisināt savas problēmas ar SPA centru – domāju, ka viņi zināja, ka valsts nepieļaus “GORA” nonākšanu privātajā sektorā un tādā veidā viņiem izdotos noņemt šo lielo investīciju slogu no pilsētas pašvaldības budžeta. Protams, varētu runāt arī par to, ka šī atbildība jāsadala starp visām Latgales pašvaldībām, varbūt valsts atbalstam tiešām vajadzētu būt lielākam, jo ​​tās ir augstas izmaksas. Bet tajā pašā laikā Liepājā ir tieši tāda pati situācija – viņi uztur koncertzāli “Lielais Dzintars”, viņi vienlaikus uztur teātri, kas ir vienīgais profesionālais, lielais teātris, kas ir pašvaldības pārziņā, un Liepājai 2027. gadā nāk klāt Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss, kur arī ir nepieciešams milzīgs finansējums, kuru puse uz pusi segs valsts un vietējā pašvaldība. Nezin’ kāpēc Liepāja to var uzturēt. Tas ir vienkārši jautājums par līdzekļu plānošanu, un “GORA” gājiens Rēzeknē, manuprāt, bija vienkārši domes variants, kā ietaupīt. Kāpēc šis ir karsts un sāpīgs jautājums? Tāpēc, ka kultūra izglīto sabiedrību – tieši šāda profesionāla kultūra, daudzveidīga kultūra – tā izglīto sabiedrību. Un izglītota sabiedrība ir domājoša sabiedrība, un domājoša sabiedrība var sākt analizēt dažādus procesus, kas notiek vienā vai otrā pašvaldībā.

Pieskāries repertuāra jautājumam, kas, kā jau teici, ir pietiekami profesionāls un akadēmisks, kas arī ir viens no pārmetumiem “GORAM” – ka tas neatbilst vietējo iedzīvotāju interesēm.

Jā, ir jāpierod pie akadēmiskās mūzikas, ir jāiemācās to klausīties, un akadēmiskās mūzikas jautājumu varētu paplašināt vēl plašāk, jo pieradināšanai pie šāda formāta jāsākas jau no skolas. Vienmēr var domāt, kā to tuvināt cilvēkam – Liepājā, piemēram, pirms šādiem sarežģītākiem koncertiem notiek pirmskoncerta sarunas, attiecīgi stundu pirms koncerta iesaistītās personas paskaidro, ko sagaidīt, kāpēc tieši šādi vai citi koncerta elementi. Bet kopumā mēs zinām, kurš ir visvairāk klausītais radio kanāls Latvijā – tas ir Latvijas Radio 2, tāpēc ir skaidrs, ka vienmēr būs pieprasījums pēc vieglas, populāras šlāgermūzikas, bet atkal – cik liela tur ir mākslinieciskā deva? Mūzikai ir daudz funkciju, jā, viena ir izklaides funkcija, ko arī patērē lielākā daļa sabiedrības, un šo daļu var nosegt ar komerciāliem līdzekļiem, kā tas arī notiek – šāda mūzika nonāk koncertzālēs kā privāti pasākumi, viņi ir spējīgi izpārdot sēdvietas, var uzlikt cenu, kas sevi atmaksā, bet, skaidrs, ka akadēmiskā mūzika šādā veidā nevar nopelnīt – tie lielākoties ir izdevumi, bet šeit svarīga ir mūzikas sociālā un mākslinieciskā funkcija. Tāpat mēs varētu salīdzināt arī repertuārus teātrī – noteikti lielākā daļa sabiedrības vēlētos apmeklēt tikai komēdijas, tas pats attiecas uz mākslu – noteikti skaistas bildes ar smaidošiem kaķēniem patērētu daudz lielāka sabiedrības daļa. To bieži vien nesaprot cilvēki ārpus kultūras – ka tā kultūra vienmēr būs jādotē – mēs esam tālu no laikiem, kad tas viss notika uz pašiedvesmas rēķina. Un, domājot par Latviju kopumā – kā mēs varam izcelties uz citu valstu fona? Ar kultūru un mākslu, kur mums ir spēcīgi paraugi, ar kuriem mēs kotējamies uz pasaules skatuves.

Nupat pieskārāmies arī kultūras sadalījumam jeb tās dažādajām funkcijām, kas ir nepieciešamas dažādām sabiedrības grupām – Rēzeknes novadā, kā zināms, G3 un G4 kolektīvi pašlaik tiek principā likvidēti, pamatojoties uz to, ka paliek tikai tie kolektīvi, kas strādā pie Dziesmu un deju svētku repertuāra. Kāda ir tava attieksme pret šo jautājumu?

Sadalīsim to visu tā, ka saistībā ar G3 un G4 kolektīviem – ko vēl cilvēks, īpaši seniors, var darīt Latgalē brīvajā laikā? Piedodiet, atvainojiet – paskatāmies uz infrastruktūru, paskatāmies uz iespējām – tas nozīmē, ka mēs vēl ņemam nost no reģiona, kur cilvēku visu laiku kļūst mazāk, kur cilvēki jau tāpat saka, ka nav iespējas socializēties. Jautājums par to, kā socializēties un uzturēt sabiedrību pēckovida laikmetā, kas ir mainījis cilvēku paradumus, kopumā ir aktuāls. Un par vadītāju likvidāciju – pat, ja kolektīvi netiek likvidēti – būsim godīgi, G3 un G4 līmeņa kolektīvu vadītāju algas vienmēr ir bijušas neatbilstošas ieguldītajam darbam. Tie nav tikai mēģinājumi, bet arī saturiskā, mākslinieciskā, tehniskā bāze, kas paņem daudz vairāk privātā laika, nekā tiek aprēķināts. Tā ir vienkārši necieņa pret cilvēkiem, kas veic šo svētīgo, izglītojošo, sava veida sabiedrības čaulu veidojošo kultūras darbu. Vienīgais, ko šeit var piebilst, kā vienmēr – nu, deputāti tikpat labi varētu strādāt tikai pēc iniciatīvas un bez maksas, bet – viņi to nedara.

Ja mēs atstāsim šīs, kādreiz kolektīvu darbības piepildītās, vietas tukšas, kas notiks ar cilvēkiem, kas ir bijuši šo G3 un G4 kolektīvu dalībnieki, ņemot vērā jau minētos apstākļus Latgales lauku apvidos, kur neko daudz citu iesākt nevar? Neaizmirsīsim arī etnisko specifiku – daļa šāda veida kolektīvu ir diasporas kolektīvi.

Es teiktu, ka kultūra, īpaši Latvijā, ir viens no galvenajiem identitātes veidotājiem, kas nozīmē, ka mēs ne uzreiz, bet lēnām zaudējam savu identitāti un piederības sajūtu, un, zaudējot to, mēs radām brīvu telpu kaut kam citam. Es negribētu spekulēt, bet mums jāatceras, kādos laikos mēs dzīvojam un kādas informatīvas telpas mums ir apkārt.

Latgaliski

Pastuosti, kaida tev pošam ir bejuse viesture ar Latgolys viestnīceibu “GORS”?

Ite atbiļde doluos divejuos daļuos – vīns stuosts ir muns personiskais, partū ka es personiski asmu  uzastuojs “GORA” atkluošonys uzvadumā vīnā nu golvanajom lūmom, partū munā pyurā ir pats, pats pyrmais koncerts “GORĀ”. Ar “Rikšim” tys varātu byut divi godi piec “GORA” atkluošonys, tod, kod myusim topa programma “Sieju sovu” kūpā ar Rēzeknes folklorys kūpu “Rūtys sīvys”, i iz reizis tymā laikā mes sapratom, ka Rēzeknē ir unikala īspieja, kur latgaliskū kuļturu var iznest taidā augstvierteigā byuvē, iz augstvierteigys skatuvis, centrā, nadaudz paceļūt vysu tradicionaluos kuļturus jūmu i nūzeimi sabīdreibā.

Maņ absolūti nav nikuo slykta, kū saceit, i te maņ ir juopīmyn, ka asmu struoduojs cytā regionalajā koncertzalā, prūti, divus godus es asmu bejs Līpuojis koncertzalā “Lelais dzyntars” kai projektu vadeituojs, i arī tī, apgyustūt uzstuodiejumus, kas ir dorbs Eiropys leimenī, 21. godsymta leimenī, varu saceit, ka Rēzeknes “GORS” struodoj tīši tai pat kai “Lelais Dzyntars” i cyti koncertzali Latvejā – 21. godsymta Eiropys leimenī. I arī maņ kai muokslinīkam vīnmār ir bejs ļūti profesionali sasadorbuot, i, kas atškireibā nu cytim koncertzalim “GORĀ” ir – tys latgaliskais, eipašais, ciļvieceiba, napīspīsteiba, sovejūs sajyuta.

Tai kai zyni “GORU” nu tuo darbeibys pyrmajom dīnom, kaida tev ir bejuse saskarsme ar vadeituoju Diānu Zirniņu, kas tyka piec Riezeknis piļsātys pošvaļdeibys reikuojuma atstuodynuota nu omota, uzlīkūt jai atbiļdeibu par vysom “GORA naveiksmem”?

Otkon – maņ nav nikuo slykta, kū saceit, partū, ka Diāna ir bejusi kluot vysūs projektūs, kas ir īrosta prakse, ka vaļdis prīkšsādātuojs na viņ struodoj ar paperirim, bet arī sasateikt ar muokslinīkim. Patīšom varieja redziet, ka Diānai ryup tys, kas nūtyka koncertzalā, jei beja taids kapteiņs, kū piedejā “Rikšu” koncertā, kod Diāna jau beja atstuodynuota nu dorba, mes vaira nasajutom.

Tu pats arī suokūtnieji nuoc nu Rēzeknes – kai tev ruodīs, kas eisti nūteik piļsātā kuļturys zinī? Deļ kam vajadzieja “GORU” aiztikt?

Ka mes runojam par munu personiskū vīdūkli, tod es saceitu, ka Rēzeknes dūme saprota, ka tys ir cīši svareigs i korsts vaircuojums, i taidā veidā raudzieja rysynuot sovys savuoreituos lītys ar SPA centru – dūmoju, ka jī zynuoja, ka vaļsts napīļaus “GORA” nūnuokšonu privatajā sektorā, i taidā veidā jim izadūtu nūjimt itū lelū investiceju slūgu nu piļsātys pošvaļdeibys budžeta. Prūtams, tī varātu runuot, ka tei atbiļdeiba varātu tikt sadaleita pa vysom Latgolys pošvaļdeibom, varbyut patīšom vaļsts atbolstam juobyut leluokam, partū, ka tī ir lelys izmoksys. Bet tymā pošā laikā Līpuojai ir tīši taida poša situaceja – jī uztur koncertzalu “Lelais Dzyntars”, jī paraleli uztur arī teātri, kas ir vīneigais nu profesionalajim, lelajim teatrim, kas ir pošvaļdeibys puorzinī, un Līpuojai 2027. godā nuok Eiropys kuļturys golvaspiļsāta, kur arī miļzeigs finansiejums napīcīšams, kuru puse iz pusi sadz vaļsts i pošvaļdeiba – naz parkū Līpuoja tū var uzturiet. Te ir runa vīnkuorši par leidzekļu planavuošonu, i “GORA” guojīns Rēzeknē, munupruot, beja vīnkuorši dūmis variants kai ītaupeit. I parkū tys ir korsts i suopeigs vaicuojums? Partū, ka kuļtura audzynoj sabīdreibu – tīši itaida profesionaluo kuļtura, dažaida kuļtura – jei izgleitoj sabīdreibu. I izgleituota sabīdreiba ir dūmojūša sabīdreiba, i dūmojūša sabīdreiba var suokt analizēt dažaidus procesus, kas nūteik vīnā voi ūtrā pošvaļdeibā.

Aizskuori tīši repertuara vaicuojumu, kas, kai sacieji, ir pīteikami profesionals i akademisks, kas arī ir vīns nu puormatumim “GORAM” – ka tys naatbylst vītejuo īdzeivuotuoja interesem.

Nui, pi akadēmiskuos muzykys ir juopīrūd, jei ir juoīsavuica saklauseit, i vaicuojumu par akademiskū muzyku varātu paplest arī plašuok, partū ka pīradynuošona pi taida formata byutu juosuok nu školom. Vysod var padūmuot, kai tū tuvynuot cylvākam – Līpuojā, pīvadumam, pyrma taidim sarežgeituokim koncertim ir pyrmskoncerta sarunys, attīceigi, stuņdi pyrma koncerta īsaisteituos personys skaidroj, kū tī varies sagaideit, deļ kam taidi voi cyti koncerta elementi. Bet kūpumā, mes zynom, kurš ir klauseituokais radio kanals Latvejā – tys ir Latvejis Radio 2, taitod skaidrs, ka vīnmār byutu pīprasiejums piec vīgluos, popularuos šlāgermuzykys, bet otkon – cik lela tī ir muokslinīciskuo deva? Muzykai ir cīši daudzi funkceju, nui, vīna ir tei izklaidis funkceja, kū leluokuo daļa sabīdreibys arī patierej, i itū dali var nūsegt ar komercialim leidzeklim, kai tys arī nūteik – taida veida muzyka nuok kai privatī pasuokumi iz koncertzalu, jī ir spiejeigi izpuordūt vysys sādvītys, var uzlikt taidu cenu, kas sevi atmoksoj, bet, skaidrs, ka akademiskuo muzyka taidā veidā peļneit navar – tī, pa lelam, ir izdavumi, bet te ir svareiga muzykys suocialuo i muokslys funkceja. Taipoš mes varātu saleidzynuot repertuaru ar teātri – nūteikti leluokuo daļa sabīdreibys grybātu īt tikai iz komedejom, taipoš ar muokslu – nūteikti smukys biļdeitis ar smaideigim kačeišim patārātu cīš leluoka sabīdreibys daļa. Tys ir tys, kū cylvāki uorpus kuļturys bīži viņ nasaprūt – ka tei kuļtura vīnmār byus juodotej – mes asom prūm nu tim laikim, kod tys vyss nūtyka iz pošīdvasmys riekina. I, dūmojūt arī par Latveju kūpumā, – ar kū mes varom izaceļt uz cytu vaļstu fona? Ar kuļturu i muokslu, kur myusim ir spieceigi paraugi, ar kurim mes kotejamīs iz pasauļa skatuvis.

Pīsaskuoram arī kuļturys daliejumam aba tuos dažaidajom funkcejom, kas napīcīšamys dažaidom sabīdreibys grupom – Rēzeknes nūvodā, kai zynom, itūbreid tīk princypā likvidāti G3 i G4 kolektivi, ar pamatuojumu, ka palīk tī, kas struodoj iz Dzīsmu i deju svātku repertuaru. Kaida ir tova attīksme pret itū vaicuojumu?

Sadaleisim tū vysu tai, ka G3 un G4 kolektivu sakarā – kū cytu cylvākam, seviški senioram, Latgolā dareit breivajā laikā? Pīdūdit, atvainojit – pasaveram iz infrastrukturu, pasaverom iz īspiejom – tys zeimoj, ka mes grīžam nūst regionam, kur jau vysu laiku cylvāku palīk mozuok, kur cylvāki jau taipoš soka, ka nav īspiejis socializētīs, tod, es saceitu, tys ir cīši beistams guojīns. Vaicuojums par tū, kai socializiet i uzturiet sabīdreibu pieckovida laikā, kas ir mainiejs cylvāku paradumus, vyspuor ir aktuals. Un par vedeituoju likvidiešonu – pat, ka natīk likvidāti kolektivi – byusim gūdeigi – tuos olgys G3 un G4 leimeņa kolektivu vadeituojim pošys par sevi vīnmār ir bejušs naadekvātys tam dorbam, kas teik īguļdeits – tī nav tikai mieginuojumi, bet arī saturiskuo, muokslinīciskuo, tehniskuo bāze, kas pajam cīši daudz privātuo laika, daudz vaira, kai tīk sariekinuots. Tei ir vīnkuorši nacīņa pret cylvākim, kas dora itū svieteigū, izgleitojūšū, sovā veidā sabīdreibys čaulu veidojūšū kuļturys dorbu. Vīneigais, kū te var pībiļst, kai jau vysod – nu arī deputati tod tikpat labi varātu struoduot piec iniciativys i par veļti, bet – jī tū nadora.

Ka mes atstuojam ituos vītys tukšys, kas nūteik ar cylvākim, kas ir bejušs itūs G3 i G4 dalinīki, jamūt vārā Tevis jau pīminātūs apstuokļus Latgolys lauku apvydūs, kur cīš dauz kū cytu naīsuoksi? Naaizmierssim arī etniskū specifiku – lela daļa taida veida kolektivu ir diasporys kolektivi.

Es saceitu, ka kuļtura, eipaši Latvejā, ir vīns nu golvanajim ideņtitatis veiduotuojim, kas zeimoj, ka mes na iz reiz, bet lieneišom zaudejam sovu ideņtitati i pīdereibys sajyutu, i, pazaudejūt tū, mes radom breivu vītu koč kam cytam. Nagrybātūs spekuliet, bet juopīmiņ, kaidūs laikūs mes dzeivojam i kaidys informativuos telpys myusim ir apleik.