“Mūs gribēja iznīcināt, mēs izdzīvojām – paēdīsim!”

Jau iepriekš stāstījām par ebreju kultūrai nozīmīgajiem Purima svētkiem, kas piemin ebreju izglābšanos no iznīcināšanas Persijas impērijas laikos. Paturpinot sarunu ar ebreju kultūras pētniekiem un pārstāvjiem, izdevās nedaudz vairāk noskaidrot par ebreju kopienu ikdienu gan senatnē, gan mūsdienās.

Solomons Mihoelss, īstajā vārdā Šloime Vovsi, piedzima un pirmos 15 dzīves gadus pavadīja Daugavpilī (toreiz Dinaburgā, Dvinskā). Viņš ir iegājis vēsturē kā režisors, aktieris, pedagogs, sabiedriskais darbinieks, Maskavas Valsts ebreju teātra mākslinieciskais vadītājs. Viņa devums teātrim bija 14 uzvedumi un vairāk nekā 30 nospēlētu lomu. Viena no viņa skatuviskās meistarības virsotnēm bija Šekspīra karaļa Līra atveidojums. 

Ik gadu martā Daugavpilī notiek Solomona Mihoelsa dienas, kad tiek svinēta pasaulslavenā daugavpilieša dzimšanas diena, un arī šogad, kad Solomonam Mihoelsam apritētu 135 gadi, svētku laikā uzsvars bijis uz ebreju kultūras iepazīšanu.

Vai varat īsi raksturot, kas ir Purima svētki?

Daugavpils universitātes profesore Elīna Vasiļjeva: Tie ir pavasara svētki, kas ir saistīti ar sievietes vārdu, jo ebrejus izglāba skaistā Estere, un šajos svētkos ir pieņemts lasīt Esteres grāmatu, kur ir atstāstīta visu šo notikumu gaita. Estere izglāba savu tautu no tā, ka viltīgais Amans gribēja to iznīcināt. Viņa pastāstīja savam vīram, ķēniņam Ahašverošam, ka Amans vēlas iznīcināt viņa tautu, atklāja viņa patiesību. Ķēniņš atļāva ebrejiem, pirmkārt, brīdināt visus, ka viņus grib iznīcināt, un aizstāvēt sevi, līdz ar to svētku galvenais moto ir: “Mūs gribēja iznīcināt, mēs izdzīvojām – paēdīsim!” 

Ebrejiem ir tāda tradīcija – visos svētkos lasīt svētās grāmatas, lūgties un ēst, jo visaugstākais ir uztaisījis cilvēka ķermeni. Dvēseli arī, bet ķermenis arī ir ļoti svarīgs, līdz ar to ebreju tradīcijā ir svarīgi gatavot speciālus ēdienus. Tie ir prieka svētki, kad rīko karnevālus un teatrālas izrādes, tāpēc arī ar Mihoelsa vārdu tas ir saistīts. Viņš laikam speciāli kopā ar dvīņu brāli piedzima tieši tajā dienā, kad svinēja Purimu, un tie ir arī teatrālie svētki.

Arī tas ēdiens – ”homentaš” – saldais ēdiens, kas gan nav vienīgais svētku ēdiens, jāēd daudz.

Zināms, ka ebrejiem ir ļoti īpaša attieksme pret ēdienu. Kādi ir galvenie noteikumi, izvēloties ēdienu un to gatavojot?

Kad mēs runājam par ēdienu, pirmais ir tas, ka tādas atsevišķas ebreju virtuves nav, jo ebreji, izklīstot pa pasauli, saskārās ar citām pasaules tautām. Mēs esam Latgales ebreji, un ļoti smuki, ka šodien mums pasākums notiek šeit, tradīciju mājā, jo daļa no Daugavpils ebreju virtuves ir ietekmējusi Latgales virtuvi, un tāpat Latgales virtuve ir ietekmējusi ebreju virtuvi. Ebreju virtuve ir ļoti nosacīts jēdziens, kas ir kopā ar reliģiju. 

Galvenais jēdziens, kas parādās, ir “tīrais ēdiens” jeb “košer”. Likumu ir šausmīgi daudz – visi zina, ka nedrīkst ēst cūkgaļu, nedrīkst ēst kopā piena un gaļas produktus. Parādās ļoti daudz noteikumu, ko un kā drīkst gatavot ēst. Ir smagi ar augļiem un dārzeņiem – piemēram, nedrīkst ēst ziedkāpostus un vispār ir jābūt uzmanīgiem ar kāpostiem, jo tur var būt tārpi, un neko saistītu ar tārpiem vai kukaiņiem ēst nedrīkst. Līdz ar to tas “tīrais ēdiens” ir saistīts ar reliģisko, bet arī ļoti veselīgs cilvēka organismam. Protams, ja mēs runājam par ebreju virtuvi, par tradicionālajiem, ēdieniem kā “homentaš”, ir jāatceras, ka tas tapa siltajās zemēs, līdz ar to tika praktiski ņemti vērā sanitārie noteikumi – kas visilgāk nesabojāsies. Tā pati cūkgaļa – mēs zinām, ka tā visātrāk bojājas, tāpēc tas aizliegums. Ir arī vesela virkne noteikumu un tradīciju, kā vispār drīkst nosaukt dzīvnieku.

Stāstījāt par Esteri, ko sumina Purima svētkos kā ebreju tautas glābēju. Vai tā bijusi vēsturiska personība, vai tai ir kāda saistība ar anglosakšu pavasara un zemes dievību, ko arī dēvēja par Esteri?

Ebrejiem kalendārā ir divu veidu svētki – Bībeles svētki un vēsturiskie svētki, ebreji tos sauc par vēsturiskajiem svētkiem, bet tie arī nāk no Bībeles. Purima svētki ir vēsturiskie svētki un Estere ir vēsturiska persona, reālā Persiešu ķēniņa Ahašveroša sieva.

Cik plaša ir ebreju kopiena Daugavpilī un cik stingri jūs turaties pie tradīcijām?

Es pati neesmu ebreju kopienas locekle, bet atbalstu un piedalos visos pasākumos gan zinātniski, gan personiskās intereses vadīta. Kopiena uz doto brīdi nav liela, tie ir vien nedaudz vairāk kā 100 cilvēku. Tas laikam ir tas bēdīgais stāsts, jo pirms Otrā pasaules kara Daugavpilī bija ap 40% ebreju. Tad nāca holokausta vilnis, un liela daļa, milzīga daļa bija iznīcināta, toties 70. gados uz Daugavpils ielām skanēja idiša valoda.

Mana vecmāmiņa ar draudzenēm skaļi runāja idiša valodā. Tie bija padomju laiki, kad no vienas puses īpaši runāt par savu nacionālo kultūru nedrīkstēja. It īpaši ebreji, kam tas nacionālais ir tik ļoti saistīts ar reliģiju. Tad parādījās tas dubultotais un trīskāršotais aizliegums, tad 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā sākās ebreju iziešana uz Izraēlu. Pašlaik Daugavpils ebreju kopiena ir tas, kas ir palicis. Bet kopiena ir aktīva, mēģina iesaistīt jauniešus un stāstīt par sevi, savām tradīcijām.

Ebreju deju pamatu skolotājs Jevgēnijs Jeļņiks: Ebrejiem kā tautai ir tāda īpatnība, ka pati tauta ir izkliedēta jau sen vēsturiski un pa visu pasauli, tāpēc ir diezgan maz tādu lietu, kas reāli vieno visu ebreju tautu. Tur, kur mēs dzīvojam, no turienes mēs arī smeļam saknes arī savai vietējai kultūrai. Tas attiecas uz visu, ne tikai uz dejām – arī uz virtuvi, mūziku – tas ir maisījums.

Tā ir ļoti interesanta lieta, ka, pat visiem neesot reliģiskiem, mēs esam kopā, pateicoties reliģijai. Jūdaisms, kustība, dejošana, tas, ka mēs dejojam aplī visi kopā – tas nāk no reliģijas, tā ir reliģisku jūtu izpausme. Deja ebrejiem ir tāda kā emocionālā izeja. Principā deja ir saistīta ar jebkurām emocijām, ar kurām mēs gribam padalīties – ar prieku, bēdām, tāpēc tas ir arī saistīts ar lūgšanos, ar svētkiem, ar to, ka mēs esam vienkārši sanākuši kopā un gribam izpaust savas emocijas.

Ebreju dejām ir tāda īpatnība, ka atšķirībā, pieņemsim, no sporta dejām, kur ir vienkārši kaut kādas kustības un tālāk dejotājs improvizē, mums uz katru melodiju, uz katru dziesmu ir savas kustības. Tas viss ir izplatīts pa visu pasauli. Visā pasaulē ebreji dejo, izmantojot vienas un tās pašas dziesmas vienādi. Soļi ir nosaukti tā, ka visur, kur vien mēs nemācītos un nedejotu šīs te dejas, nosaukumi būtu vienādi.

Nākamais jautājums tad ir par jauniešiem – kā ir ar viņu iesaisti? Vai šie daudzie, stingrie noteikumi nav tas, kas jauniešus attur no tradīciju ievērošanas?

Elīna Vasiļjeva: Mūsdienās gan te, gan arī Izraēlā ir tāda pati situācija – jaunie ebreji vairāk kļūst par sekulāriem, viņi nesaista sevi ar reliģiju. Rabīni var strīdēties un teikt, ka ebrejs ir tikai tas, kas tic Dievam un apmeklē sinagogu, bet mūsu Daugavpils kopiena to ļoti labi atspoguļo – mums ir reliģiskā kopiena, mums ir tā saucamā laicīgā kopiena. Viņi draudzējas savā starpā, bet tas dalījums norāda uz to, ka laicīgā kopiena arī pastāv.

Jaunieši, protams, visbiežāk izvēlas sekulāro ceļu, arī jauktās laulības, kuras principā jūdaismā ir aizliegtas, jo abiem jābūt ebrejiem. Jauniešiem nav pat tādu iespēju – strikti pieturēties visiem likumiem, bet tradīcijas, kas saistās ar svētkiem, ar atceres dienām, ar personībām – jauniešus tas arī interesē.”

Jevgēnijs Jeļņiks: Es teiktu, ka te jebkurš viedoklis būs subjektīvs – ja jums priekšā stāvētu rabīns, viņš teiktu- visus uz sinagogu! Es teiktu tā – galvenais, lai cilvēki paliek tajā kultūrā. Citās reliģijās ir tā, ka jānāk uz svēto namu, mošeju, baznīcu, bet ebrejiem tā reliģija ir visur. Mums vienkārši, kad svinam svētkus, ir kaut vai viena maza tradīcija, ko mēs kopjam, un jau ar to cilvēki ir iekšā kultūrā, reliģijā. Es teiktu – kamēr mēs esam kopā un kamēr nav tā, ka uz Purima svētkiem neviens nav atnācis – viss ir kārtībā. Vienmēr būs cilvēki, kas būs vairāk reliģiozi, būs cilvēki, kas būs vairāk sekulār. Galvenais, lai pašiem ebrejiem primāri saglabājas tā identifikācija ar sevi nevis ar kādu citu grupu.

Ja domājam par ebreju tautas vēsturi un antisemītismu kopumā, pēc dažādiem pētījumiem secināts, ka ebreji ir tauta, ko vēstures gaitā mēģinājuši iznīcināt visvairāk, un arī tautas diskriminācijai pastāv vairāki veidi – reliģiskais antisemītisms, etniskais antisemītisms, politiskais antisemītisms, saimnieciskais un sociālais antisemītisms, ekonomiskais un kultūras antisemītisms. Kādēļ tas tā varētu būt izveidojies?

Elīna Vasiļjeva: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Ja mēs to mēģinātu izskaidrot, tad pirmais ir reliģija. Jūdaisms lika pamatu kristietībai. Jaunā Derība joprojām ir pamats diskusijai, tas ir turpinājums Vecajai Derībai, bet Jaunā Derība ir veidota pēc tāda principa, ka daudz kas, kas bija teikts Vecajā Derībā, būs pārtaisīts. Mēs esam iznākuši no vienas grāmatas, bet mēs izvēlējāmies vienu ceļu, jūs palikāt tur. Ja mēs katrs ietu savu ceļu, varbūt viss būtu savādāk, bet, tā kā sākotne mums ir kopīga, tas arī parādās. 

Nākamais laikam ir saistīts ar to, ka laikam visa ebreju tautas vēsture, izņemot agrāko bibleisko laiku, ir saistīta ar diasporu. Tika iznīcināts pirmais templis, ebreji aizgāja gūstā Bābelē, cēla otro templi, otrais templis tika iznīcināts, un tad sākās ebreju dzīve diasporā bez vēsturiskās dzimtenes. Ebreji aiziet un dzīvo blakām citām tautām. Aizejot viņiem ir absolūti citas tradīcijas – Jaunais gads citā laikā, lasām no citas puses, un jebkurš svešinieks, kas dzīvo blakus, izsauc kaut kādas aizdomas, sevišķi, ja mēs runājam par senākiem laikiem. Ebreji tieši bija tā tauta, kura visu savu vēsturisko laiku dzīvoja starp citām tautām, mēģinot gan saglabāt šo savu vēsturisko tradīciju, gan iesaistīies dialogā. Tad, kad parādās šis citādais un šī vēlme iesaistīties dialogā, parādās arī šī svešinieku sajūta, parādās mīti un stereotipi. Stereotipi vairo bailes, un beigās parādās tas, kas parādās – tas ir antisemītisms, kaut mūsdienās antisemītismam pievienosies arī citi pamati, jo mēs te ņemam klāt arī Izraēlas situāciju.

Kāds ir jūsu skaidrojums – kā ebreji ir varējuši cauri visiem sūrajiem gadsimtiem tomēr saglabāt savu kultūru un vēsturi?

Īstenībā ebrejiem turēšanās pie tradīcijas, atmiņas un vecākajām paaudzēm, ir ļoti, ļoti svarīgi, un tas ir pasvītrots daudzās lietās. 

Īstenībā vēsturiski liela daļa svēto rakstu nepastāvēja pierakstītā veidā, tie tika nodoti vārdos, eksistēja kā mutiskā tora viena iemesla dēļ – bija ļoti svarīgi, lai vecākais dzimtas pārstāvis izstāsta to jaunākajiem un uztur saikni ar jauno paaudzi. Tas ir viens – tradīcija pati tur to visu.

Otrs – arī Purima svētku sauklis: “Mūs gribēja iznīcināt, mēs izdzīvojām – paēdīsim” – tā ir vēlme izdzīvot, trakie un traģiskie apstākļi, kuros bija ebreji. Tā vēlme izdzīvot principā notur tradīciju. Bija arī cits ceļš – piemēram, Rietumeiropas ebreji nolēma pilnībā integrēties sabiedrībā, bet, kas zināja, kas notiks, nākot Hitleram pie varas, kas visiem Vācijas ebrejiem, kas uzskatīja sevi par vāciešiem, atgādinās – “piedodiet, jūs ceturtajā paaudzē bijāt ebreji un iznīcināšanas plāns domāts jums”?

Neskatoties uz skaudro vēsturi un nereti stereotipu dēļ atturīgo apkārtējo cilvēku attieksmi, ebreji ir laipni, dzīvespriecīgi un atvērti, labprāt dalās ar savu kultūru, tai skaitā – receptēm. Zemāk atradīsiet slaveno Purima svētku ēdiena “homentaš” recepti, ar ko dalījās Daugavpils ebreju kopienas vadītāja Riva Urjutova.