Straupes Zirgu pastā, kur tradicionāli norisinās “Slow Food Straupe” tirdziņš uz tīklošanās pasākumu bija aicināti vietējie pārtikas ražotāji, ar domu – veicināt sadarbības paplašināšanu starp pārtikas ražotājiem, izglītības iestādēm un pašvaldībām.
“Šis ir “Interreg” Baltijas jūras reģiona sadarbības programmas projekts ar Nosaukumu “KISMET”, vai latviski sakot, par ilgtspējīgu pārtikas sistēmu veicināšanu, projekts ir par to, lai dažādās valstīs pie Baltijas jūras pašvaldībās un reģionos padarītu stiprākas vietējās pārtikas sistēmas un lai tās kļūtu aizvien ilgtspējīgākas, dzīvotspējīgākas,” ar projekta mērķi iepazīstina Vidzemes plānošanas reģiona projektu vadītāja Maija Rieksta.
Vidzemē ir daudz gan lielāku, gan mazāku pārtikas ražotāju. Tieši mazākajiem ir svarīgi rast sadarbību, lai varētu veiksmīgāk piedāvāt savu produkciju. No tirgotāju puses ir savs vērtējums, kas nereti mazajam ražotājam liedz ar savu preci ieiet plašākā tirgū, par savu pieredzi stāsta interneta veikala “Dabas dārzi” vadītāja Daina Rozenberga.
“Cilvēks, kurš ir izlēmis kaut ko ražot, ir vērtīgi, ja zina, kā tai precei tas ceļš veidojas. Ja viņš zina, tad viņš paredz šos posmus, bieži tirdziņos satiec tirgotāju ar savu preci, bet, kad mēs nonākam līdz tai sarunai, ka mēs labprāt piedāvātu to savam tīklam, kur man jau ir izstrādāta klientu bāze, bet mēs nevaram vienoties, kur tad mums tā cena veidojas.”
Vēl viena problēma ir tā, ka bieži vien mazajiem lauku ražotājiem ir grūtības rast informāciju gan par dažādiem pasākumiem, gan iepirkumiem, to uzsver zāļu tēju gatavotāja Zeltīte Kaviere. “Mani visvairāk uzrunāja tas, ka te būs pašvaldības, parasti ir tā – nu bet mums taču ir iepirkumi. Mīļie cilvēki, es vispār nemāku ne tos iepirkumus attaisīt, ne sameklēt, jā, man ir arī sadarbības ar pašvaldībām, bet tad tomēr ir tā, ka tie pašvaldības pārstāvji piezvana un pasaka, ka mums ir iepirkums, jo es esmu viena pati. Ja es gribu izdarīt to, kas man ir jāizdara, tad man nav laika sēdēt un meklēt, un, godīgi sakot, es vienkārši nemāku.”
Šajā ziņā gan Zeltīte Kaviere uzteic Valmieras novada pašvaldības uzņēmējdarbības speciālistus. Bet ar to, ka mazie ražotāji var veiksmīgi sadarboties, savā pieredzē dalās Marika Rudzīte-Griķe, kura Līvānos izveidojusi 30 vietējo amatnieku un mazo ražotāju sadarbības platformu. Un šī sadarbība ļāvusi Latgales mazajiem ražotājiem iekļūt arī vienā no lielveikalu tīkliem. “Ir pasūtītāji, kuri nedarbosies un nerunās ar tevi vienu, ja tu esi maziņš, būsim reāli, piemēram, lielie veikali, “Sky” veikals, jo mēs jau vairākus gadus piegādājam “Sky” lielveikaliem vairākus simtus dvieļu, virtuves dēlīšus, ziepes, sveces, kā lielu pasūtījumu, par vairākiem tūkstošiem eiro. Viņi ar mums runāja tikai tāpēc, ka mēs pārstāvam 30 amatnieku kopienu.”
“Vidzemes reģions īstenībā ir īpaši bagāts ar daudz maziem ražotājiem un mums jau ir šīs te īsās pārtikas ķēdes, mēs ražojam veselīgu, kvalitatīvu pārtiku, bet mēs viņu ražojam nišās, tā pārtika ir pieejama tikai nelielai cilvēku daļai, kuriem nav slinkums aiziet uz tirdziņu, tad, lai mēs tiešām panāktu to, ka bioloģisku, veselīgu pārtiku ēd ne tikai desmit, vai mazāk procentu no iedzīvotājiem, bet daudz vairāk, tad mums ir jādara sistēmiskas darbības. Tur ir ļoti daudz. Ja mēs runājam par publisko iepirkumu, tad tur ir ļoti daudz izmaiņas nepieciešamas, viens ir tas, ka zemniekiem jākooperējas, bez tā nevar iztikt,” sadarbības nozīmību uzsver Cēsu novada pašvaldības Vides un klimata neitralitātes nodaļas speciāliste Lāsma Ozola.
Bet lai īstenotu mērķi, ka skolu ēdienkartēs ir jābūt vietējai pārtikai, tad, kā stāsta VPR projektu vadītāja Maija Rieksta, nākamā gada sākumā būs apmācības skolu ēdināšanas uzņēmējiem. “Protams, ir ļoti labi, ja mēs varam celt galdā vietējo ķirbi vai vietējo kolrābi, bet varbūt iztrūkst tādas interesantas idejas, kā labi pagatavot, lai skolēns to arī ar lielu prieku apēd, tad šajā projektā mums ir iespējas organizēt arī šādas apmācības.”
Jāpiebilst, pārtikas ražošanu Vidzemes plānošanas reģions savā stratēģijā līdz 2030. gadam ir izvirzījis kā prioritāru nozari.
